urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagiKarmas ubagiCeļojuma piezīmesCeļojuma piezīmesterminators32@inbox.lvKarmas ubagi2011-08-18T23:42:55Z2011-08-18T23:42:55ZPazemes stāsti 3urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:105242011-08-19T00:29:002011-08-19T00:29:002011-08-18T23:36:40Z2011-08-18T23:36:40Z<a name="cutid1"></a><br /><br />Grāmatveikala klusumu pirmoreiz pārtrauca radio ziņas divpadsmitos. Dienas joks, stingra balss par smagajiem laikiem, agrākajām kļūdām un pilsoņu jauno pienākumu, dienas joks otrreiz.<br /><br />Klausoties jaunumus, pie letes sēdošais Viks sakumpa aizvien vairāk, līdz auss bija gandrīz pie aparāta. Līkumu viņš saglabāja arī pēc tam, kad joku bija nomainījusi kosmosa šņākoņa. Beidzot viņš nopūtās un pacēla roku. Klusums paklausīja uzreiz, taču arī tas Viku neiepriecināja.<br /><br />No radioaparāta viņš pagriezās pie Mikas. Pelēkbrūnā kucīte paluncināja asti, acīs mīlestība un padevība. Viņš to noglāstīja, kamēr skatiens cēlās pie grāmatām, kas klāja sienas kā īpaši vērtīgas tapetes. Norijis siekalas, Viks atkārtoja pēdējo radio izskanējušo vārdu: „Izšķērdība.”<br /><br />Vēlreiz nopūties, viņš pacēlās attaisīt atvilktni zem letes. „Būs traki,” viņš noteica Mikai, ierastu kustību izceldams zaļi caurspīdīgu flakoniņu. Roka jau bija sākusi trīcēt, un viņam nācās to atbalstīt pret ceļgalu. Veiksmīgi pacēlis flakoniņu līdz mutei, Viks pāris reižu tajā iepūta mazu mākonīti. Pēc mirkļa ķermenim pārskrēja atslābuma vilnis, un viņš atlaidās krēslā. Tā bija labāk. Viņā atkal bija ienācis miers.<br /><br />Mika gaidīja: galva piešķiebta, ausis saspicētas, aste kustīga kā vēdeklis. Viks pieliecās atkal viņu noglāstīt. „Taisnība jau viņiem ir,” viņš sacīja daudz lēnākā, mierīgākā balsī. „Vietu bezjēgā aizņem. Varbūt tad patiešām labāk pārstrādāt.”<br /><br />Viņš palūkojās uz plauktiem, kas jau desmitgadēm gandrīz netraucēti stiepās no grīdas līdz griestiem, no durvīm līdz logiem. To saturu Viks bija mantojis no vecvecākiem kopā ar radio un suņu mīlestību. Lasīt viņš neprata, taču veikals ļāva nekalpojot dzīvot tālu no centra burzmas.<br /><br />Viks piecēlās, nolika flakoniņu uz krēsla un piegāja pie letei tuvākās rindas. Apakšējā plauktā viņš bija salicis bērnībā dzirdētās grāmatas. Viņš sen nebija tās skatījis, negribot celt miglainās atmiņu sajūtas. Jau grāmatu tuvums reizēm atgādināja vecvecāku balsi un viņu lasītos stāstus, liekot atkal ķerties pie miera pūšamā.<br /><br />Varbūt dažas grāmatas varētu saglābt, Viks iedomājās. Drošības pēc uzmetis nevajadzīgu skatienu durvīm, viņš pietupās un izņēma vienu no biežāk dzirdētajām.<br /><br />Mika pacēla pakaļgalu un sāka vēcināt asti ar divkāršu spēku, taču pie saimnieka negāja. Gadu gaitā viņa bija iemācījusies, ka šeit pat mīlestība prasa paklausību.<br /><br />No paņemtās grāmatas zilā vāka Vikam pretī skatījās dzeltenbikšains puika. Sajutis skumju sakustēšanos vēdera dziļumā, viņš to atlika plauktā. Tādas sajūtas viņam nevajadzēja. Līdzīgs vāks bija arī citai grāmatai, kas agrāk viņam patika labāk, katrreiz lika smieties. Tagad viņš tieši tāpēc to baidījās uzmeklēt. Smiekli vienmēr beidzās, un skumjas tad bija vēl jo skaudrākas.<br /><br />Jautrība vienalga bija pieprasītākā un ienesīgākā sajūta Vika veikalā. Pāris reižu viņš pat bija sadzirdējis pircēja smieklus un notrīcējis bažās par policijas parādīšanos. Tās dēļ viņš veikalā bija aizliedzis sajūtas, taču daži nevarēja nociesties ilgāk kā līdz ielas stūrim. Pēc brīža viņi bija atpakaļ pie Vika, bet drošības dēļ viņš bija atteicies viņiem pārdot papilddevu.<br /><br />Varbūt vismaz to otru dzeltenbikšaiņa grāmatu varētu paslēpt kādā somā vai kabatā, viņš nodomāja. Sagaidīt valdības atslābšanu un atrast kādu lasītāju, lai atsāktu veikalu.<br /><br />Viks vēlreiz palūkojās uz durvīm. Neviens nenāca, neviens nebija nācis jau vairāk kā mēnesi. Viņš pasmīkņāja par savu iedomu. Neba nu viņš spēs kaut ko noslēpt no policijas, netricinot rokas un kājas kā epileptiska marionete. Un arī grāmatas nevienu vairs neinteresēja.<br /><br />Viks tikai ar grūtībām spēja atcerēties laiku, kad cilvēki veikalā nāca pēc grāmatām. Pārējo pilsētu slinkums bija iedzinis simulācijā, tāpēc viņš galvenokārt tirgojās ar sešiem-septiņiem pastāvīgajiem lasītājiem. Viens no viņiem bija ķīmiķis, un samaksas vietā reiz piedāvāja nokāst sajūtas. Tā tas sākās.<br /><br />Drīz pēc tam pilsēta aizliedza sajūtu simulācijas. Tas bija labs laiks gan Vikam, gan nedaudzajiem lasītājiem. Viņiem iemācīja noslaukt sajūtas, un Viks tās pirka un pārdeva tālāk.<br /><br />Pēc pāris uzplaukuma gadiem veikals tomēr atsāka nīkuļot. Pircējus atņēma tālais gājiens, risks un pamazām arī atrašana no sajūtām. Tāpat cits pēc cita pazuda lasītāji. Daži vienkārši pārstāja nākt, bet citi pārgāja uz sajūtām, aizbildinoties ar laika trūkumu. Tad pazuda arī viņi. Pēdējais lasītājs, pēdējais sajūtu vergs nebija rādījies jau vairāk nekā mēnesi.<br /><br />Droši vien nomiris, Viks iedomājās, miera piepildītībā tikai viegli pabrīnīdamies par savu neattapību. Vai varbūt beidzot samierinājies ar pilsētas kārtību. Kaut kas uz to pusi.<br /><br />Jebkurā gadījumā bija skaidrs, ka otrreiz viņš veikalu neglābs, un Viks varēja sākt atvadīties arī no grāmatām.<br /><br /><br /><br />Viņš piecēlās ar atmiņu smagumu uz krustiem. Īsā brīdī veikals bija kļuvis vienlaikus nomācošs un satraucošs. Plaukti it kā spiedās kopā, mēģināja viņu izspiest sausu. Varbūt patiešām bija laiks padoties laikam un pārcelties, Viks iedomājās.<br /><br />Viņš piegāja pie durvīm un palūkojās ārā. Kājās tikai čības, bet ārā vienalga neviena nebija. Apkārt robainas mājas izsistām acīm un ielas kā pamestas čūsku ādas. Viņš atvēra durvis un izgāja no veikala.<br /><br />Uz centru Viks sen nebija braucis, taču televīzijā tāspuses ēkas izskatījās veselas, bet apkaime –tikpat klusa un mierīga kā šeit. Un tas taču arī galvenais, vai ne?<br /><br />Viņš pievēra acis, iztēlojoties sevi pilsētas dziļumā, bet aiz plakstiņiem bija tikai pienaina tumsa. Viņš saknieba lūpas, spiežot sevi koncentrēties, taču vienalga nespēja izspiesties cauri pelēkajai naktij.<br /><br />Varbūt patiešām bija laiks iet tālāk. Viks palūkojās uz veikalu. Pamanījusi saimnieka skatienu, kucīte pacēla dibengalu un atsāka luncināt asti. Viks viņai uzsvilpa, un Mika piecēlās kājās, izstiepa galvu. Ar viņu centrā pat būtu labāk nekā šeit, Viks nosprieda. Visu laiku sēdēt starp grāmatu atmiņām nevarēja būt veselīgi. Viņš nezināja, vai pilsētā atļauts dalīt dzīvokli ar suni, bet cerēja, ka pēc labprātīgas grāmatu atdošanas policija varētu būt pielaidīga.<br /><br />Viks iesvilpās otrreiz, un sunīte metās pie durvīm. Aiz muguras kaut kas plīstoši iekliedzās, bet viņa jau bija par tālu, lai tam pievērstu uzmanību.<br /><br />Tikusi ārā, viņa palūkojās uz saimnieku, taču Viks neskatījās uz viņu laipnām acīm, nerunāja nesaprotamus, bet patīkamus vārdus. Viņš lūkojās kaut kur pāri, iekšā veikalā.<br /><br /><br /><br />Uz krēsla atstātais flakoniņš bija uz zemes, saplīsis, viss viņa miers izkūpējis starp lauskām. Tā atstāto tukšumu galvā acumirklī aizstāja bailes, atgādinot par smaržu veikalā un krājumiem pagrabā, kurus vairs nevarēs noslēpt. Skandāls, policijas papildspēki, Mikas atņemšana, paša rehabilitācija – Vika prātā turpinājums apvienojās neapskaužamā ķēdē.<br /><br />Sunīte ierējās, un viņš pagriezās tai līdzi pret ielu, kur nupat šķita atskanējis soļiem līdzīgs troksnis.<br /><br />Citā brīdī, citā prāta stāvoklī Viks droši vien būtu palicis turpat, pārliecināties par dzirdēto un izlemt par turpmāko. Bet tagad viņa acis iepletās, viņš noliecās, iespieda Miku padusē un bēga.<br /><br />Veikalā viņš ātri paskatījās apkārt, pastiepās uz letes un lausku pusi, tad norūcās, pārlika smilkstošo Miku klēpī un notupās atvērt pagraba lūku, lai dotos lejup. Kucīte bija pārtraukusi smilkstēt, tikai turēja galvu paceltu, skats uz saimnieku, acīs mūžīgā uzticība.<br /><br />Pagrabs bija tumšs, un piemirstas smaržas atgādināja rudeni. Gaismu Viks neslēdza bailēs pievilināt atnācēju. Lūku viņš bija piemirsis aizvērt, bet līst atpakaļ augšā bija bīstami. Atlika tikai cerēt.<br /><br />Kad acis aprada ar tumsu, viņš pieliecās un ļāva Mikai nolekt uz grīdas. Sunīte paskrēja dažus soļus nostāk un apsēdās gaidīt, kad viņa būs Vikam vajadzīga.<br /><br />Daudz vietas pagrabā viņiem nebija. Gandrīz visu aizņēma divi lieli un vairāki mazāki plaukti ar apputējušiem flakoniņiem un pudelītēm. Tie jau ilgu laiku bija nekustināti stāvējuši savās vietās, jo vienīgā Viku interesējošā sajūta vienmēr bija pa rokai. Arī tagad viņš plauktiem nepievērsa uzmanību, tā vietā ar visu ķermeni pieliecies pie durvīm, auss gandrīz pie metāla.<br /><br />Pasaule klusēja. Vika dzirde bija sasprindzināta kopā ar ķermeni. Aizplūdušais miers bija atstājis viņu ar izrūnītu galvu. Viks klausījās aizturējis elpu, gaidot skaņu, kas viņu atbrīvotu no neziņas un iedarbinātu sastingušo garu. „Vai tur kāds ir?” viņš pāris reižu jau gribēja jautāt, taču rokas sāka trīcēt jau no domas vien.<br /><br />Mika iesmilkstējās un pakustināja asti. Pagrabā atbalsojās kluss būkšķis, un Viks asi pagriezās pret kucīti. Viņa piecēlās, bet saimnieks pašūpoja galvu un atkal pieplaka durvīm.<br /><br />Mika pienāca pie viņa un iebadīja purnu cirksnī, taču Viks negriezās atpakaļ. Viņa nolaida kaklu un aizgāja pagraba tālajā kaktā. Saimnieka nepiepildītās gaidas satrauca viņu it kā nāktu no pašas suniskajiem dziļumiem. Mika nepacietīgi palūkojās apkārt.<br /><br />Vika apakšlūpa sūrstēja no zobu asuma, tomēr viņš nespēja to atlaist. Svešinieks varbūt jau bija veikalā, varbūt jau nāca lejā. <br /><br />Viņš nepagriezās arī pēc dobjas trieciena skaņas pagraba galā. Tikai stikla kliedziens uz betona pārtrauca viņa gaidas.<br /><br />Viks nepaguva ne sabīties, ne sadusmoties. Asa, sviedraina smarža pa nāsīm ieslīdēja galvā, un viņš izslējās, ar kreiso roku joprojām turēdamies pie durvīm.<br /><br />Labo roku izlaidis caur matiem, viņš nospieda rokturi, taču tūlīt pat to atkal atlaida, durvis tā arī neatvērdams. Aiz tām notiekošais viņu pēkšņi vairs neinteresēja.<br /><br />Viņš pagriezās pret tuvāko plauktu. Mika bija kaut kur paslēpusies, un Vika sirds sitās par diviem, taču tagad tajā droši virmoja dzīvība, ne bailes.<br /><br />Viņš divreiz īsi iesmējās un aizvēra acis, brīdi ļaujoties sajūtām. Tās atkal atverot, sejā bija smaids, un rokas balstījās pie augšējā plaukta. Smaids papletās vēl mazliet, un Viks abām rokām atrāva dēli no sienas.<br /><br />Smiedamās un sasaukdamās pudelītes gāzās lejā, mazs līksmības vilnis pirms pazušanas. Nākamajā brīdī Viks ar kāju pasita nost arī zemāko plauktu un pats nostājās tā vietā, un tad jau viņš bija viens starp lauskām un biezām, gandrīz saredzamām smaržām, kas sūcās visās viņa porās un smadzeņu krokās. Acis pārvērtās varavīksnēs, un muskuļi atslāba, tikai smaids stiepās aizvien tālāk bezgalībā. <br /><br />Mika redzēja, kā saimnieks vispirms noslīd uz ceļiem, tad noguļas arī viss starp sajūtu paliekām, pārsteigts un piepildīts.<br /><br />Viks pats tā kā sadzirdēja vēl kādu troksni, tā kā sajuta vēl kādu pieskārienu, bet tas viss jau bija pārāk tāls un nesvarīgs.Pazemes stāsti 4urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:103062011-08-19T00:24:002011-08-19T00:24:002011-08-18T23:42:55Z2011-08-18T23:42:55Z<a name="cutid1"></a><br /><br />Kad zvaigznes vēl nebija iemirdzējušās, Kluspils naktis bija tumšas un tukšas. Cilvēki tās pavadīja guļot, krājot spēkus jaunai dienai, bet uzmostoties nejutās ne nieka mundrāki. Šķita, ka pilsētas naksnīgā rūsa ir iespiedusies viņu kaulos un smadzenēs, pamazām padarot tās rāmas un slābanas. Viņi pārstāja runāt un klausīties, tā vietā vienkārši slīdot cauri laikam rītdienas gaidās. <br /><br />Tā man stāstīja vectēva brālis, pie kura bērnībā vakaros mēdzām paciemoties ar vecākiem. Viņš sēdēja uz lieveņa noliktajā krēslā un piemiegtām acīm skatījās pilsētas griestos, ļaujot no tiem plūstošajai gaismai dzīt ēnas no sejas līdz viņš atkal bija tīrs kā nomazgāts tekošā ūdenī.<br /><br />Viņš katru reizi stāstīja vienu un to pašu, no bērnības draugiem un viņu vecvecākiem dzirdēto stāstu par mirstošās pasaules pārradīšanu, bet mums ar māsu tas patika arī desmitajā atkārtojumā. Tas mūs baroja tāpat kā zvaigznes, neļaujot nomierināties vēl ilgi pēc atgriešanās mājās. Reizēm mēs pat naktī izzagāmies ārā un pustumsā klīdām pa nepazīstamām ielām, iztēlojot sevi par stāstu tēliem, lūkojot pēc pamestām mājām un svešiniekiem tajās. <br /><br /><br /><br />Vectēvoča stāsts sākās labu laiku pirms viņa vecvecākiem, ar skaistu dvīnīšu piedzimšanu kādai nabadzīgai Kluspils skolotājai. Viņa tos nosauca par Aivi un Liju un pēc pāris mēnešu šaubīšanās atdeva valdības internātam. Viņas pavēdere smeldza un galva dūca kā pēc āmura sitiena, bet viņa zināja, ka bērniem tā būs labāk. Gudro vecāku bērnus internātā audzināja par nākamajiem pazemes saimniekiem, bet viņai par sirdssāpēm pienācās neslikts naudas žūksnītis, ļaujot jau drošāk domāt par nākamajiem bērniem. Tāpēc viņa gan noraudāja lielāko tiesu mājupceļa, taču tur pamazām nomierinājās un atsāka ierasto slīdēšanu laikā.<br /><br />Liju un Aivi tikmēr iekārtoja lielākajā un jaunākajā no internāta silītēm, kur ar viņiem bija vairāk nekā simts citu kliedzošu un raudošu jaundzimušo. Šādā kompānijā, bezmiesīgu roku aprūpēti un laipnas sievietes balss apmīļoti, viņi auga līdz četru gadu vecumam, no rīta līdz pat vakaram klausoties uzslavas un solījumus par visu vēlēšanu drīzu piepildīšanos. Tiem viņi mācījās burbuļot līdzi, lai jau ar pirmajām patstāvīgajām kustībām uzrāpuļotu uz panākumu takas.<br /><br />Mātes krūts vietā viņiem silītē bija silta siena ar valdības formās tērptu sieviešu attēliem un daudziem knupjiem, pie kuriem noēsties. Cauri istabai kursēja vairāki robotiņi, iemācīti atpazīt sīkākās atšķirības bērnu kliedzienos un vajadzības gadījumā ieaijāt raudātājus vai apmainīt viņiem autiņus. Viņi dzīvoja mierīgu dzīvi, uzticoties balsij un mašīnām.<br /><br />No silītes Aivi un Liju ar pārējiem piecgadniekiem nogādāja uz mīlīgi zaļi nokrāsotu blakusēku, kur viņus sadalīja pa piecpadsmit katrā telpā un aprūpēja nākamos desmit gadus. Reizēm kāds no viņiem diez kur pagaisa, reizēm parādījās kāds jauns, bet tas neko daudz nemainīja ikdienas ritumā. Skola lielu piepūli neprasīja, un viss pārējais laiks bija brīvs, tā ka bērniem ar laiku apnika pat spēlēšanās. Ārā iet viņiem neļāva, un drīz vien visi bija salekušies, pat sarunas padarot par retumu.<br /><br />Tagad viņi lielākoties sēdēja kur nu kurais un klusēdami skatījās griestos vai pa kādu no mūžīgi aizmiglotajiem logiem uz stalto internāta ēku pāri ielai. Tā bija arī Aivja galvenā nodarbošanās – viņš jau no paša rīta uzrāpās uz palodzes un tur nosēdēja visu dienu kā tāds apsūnojis akmens. Skatījās un klausījās. Māsai viņš teica, ka mācās dzirdēt vēju. Tas ir sapņiem, viņš reiz skaidroja māsai, tas ir kā ielikt kabatā gaismu pirms izdzišanas.<br /><br />Lija atbildēja, ka viņa gan labprātāk to vienkārši izdāļātu. Kāda gan citādi gaismai jēga, viņa smīnēdama jautāja. Viņa pati nekad nesēdēja uz palodzes un nepētīja ne mājas, ne ielu starp tām. Redzamā pasaule vienalga bija tik plakana un sastingusi, ka tikpat labi viņi varētu dzīvot dziļā pagrabā vai uz kādas citas planētas, Lija teica. Kādu gan gaismu viņš te cer atrast?<br /><br />Pārējiem viņas pļāpāšana jau bija apnikusi, un arī Aivis viņai nepiekrita, taču abu saruna reti pārauga strīdā. Tomēr tā bieži vien ieilga krietni pāri miegam noliktajam laika, kad istabā skanošais ieraksts jau pārslēdzās nakts režīmā. Tā viņi arī pirmoreiz izdzirdēja par pilsētu ārpus internātu pudura. Sievietes balsi istabā bez brīdinājuma nomainīja zema un vīrieša balss. <br /><br />Kluspils ir sprukās, tā teica. Tai vajag stingru vadību. Tai vajag mūsu palīdzību.<br /><br />Negaidītā pārmaiņa uz brīdi iztrūcināja abus strīdniekus. Viņi pārtrauca sarunu un ieklausījās, saīsinot un apklusinot elpu, lai nepalaistu garām ne vārda. Balss īsi pastāstīja par graustiem pilsētas vecajā galā un vadības izcīnīto progresu jaunajā. Tā izstāstīja arī par Mēnesi, kas tūlīt, tūlīt tiks pabeigts un iedarbināts. Drīz naktis kļūs gaišas, un mums vairs nevajadzēs spuldzes, mēs pasauli būsim padarījuši efektīvāku, balss paziņoja un atsāka skandēt iepriekšējos saukļus.<br /><br />Es gribu to redzēt, Lija klusu teica, tikko sapratusi, ka sācies atkārtojums.<br /><br />Aivis sakniebtām lūpām viņu nopētīja. Kopš kura laika tad tevi interesē ārpasaule?<br /><br />Kopš tā izrādījas interesanta.<br /><br />Es tak teicu.<br /><br />Nē, tu stāstīji par appelējušām ielām un dumām ēkām.<br /><br />Tas tāpēc, ka tu nemāki klausīties.<br /><br />Lija apklusa un pavērās ārā pa logu. Viņai pretī nemirkšķinādamas skatījās aptumsušās internāta acis. Tagad tās šķita vēl tukšākas un tuvākas kā parasti, un Lija novērsās. Citur varbūt ir vēl interesantāk, viņa sacīja.<br /><br />Aivis piegāja pie palodzes un, atbalstījies ar roku, uzlēca savā postenī. Joprojām klusēdams, viņš pieliecās vispirms vienai, tad otrai palodzes malai, kā mēģinot ieskatīties dziļāk ielu tālajos galos. Tumsā tie saplūda vienotā, bērnu skatieniem necaurredzami biezā nakts sienā.<br /><br />Dzirdi, Lija nočukstēja, pienākusi pie brāļa.<br /><br />Aivis pagriezās pret istabu un ieklausījās. Stāstījums bija mainījies, tagad balss runāja par pilsētas veco galu, kādu māju, kas tur bijis pēdējais apdzīvotais nams. Cilvēki to dēvējot par stāstnieka māju un gvelžot visādas muļķības, teica balss. To esot apsēduši velni, kuri naktīs vārot savas dziras, aizko neviena apkārtnes māja nevarot būt droša no pēkšņā ēnu mošķu uzbrukuma. Citi gan sakot, ka to visu izdomājis mājas saimnieks, lai aizbaidītu nelabvēļus. Apbrīnojami izturīgs tumšo laiku traips mūsdienu pasaulē, balss nobeidza, pēkšņi kļūstot pusoktāvu augstāka un sākot visu no gala.<br /><br />Mums tur jātiek, teica Lija.<br /><br />Kāpēc, Aivis klusu noprasīja.<br /><br />Jo šis nu beidzot ir interesanti.<br /><br />Tev ar to pietiek?<br /><br />Ko tad tev vēl vairāk vajag?<br /><br />Kā tu vispār domā tur tikt, Aivis jautāja, aizlaižot iepriekšējo jautājumu gar ausīm.<br /><br />Vai tad mēs nevaram vienkārši pa logu aizbēgt?<br /><br />Nezinu, tas ir jānoskaidro. Un vienalga vajadzētu pagaidīt Mēnesi, lai vispār atrastu ceļu uz pilsētas veco galu...<br /><br />Ahā, tad arī tevi tas interesē!<br /><br />Aivis nokāpa no palodzes. Nezinu, viņš teica, uzmetis vēl pēdējo skatienu ielai. Varētu pamēģināt.<br /><br /><br /><br />Vispirms bēgļiem tomēr vajadzēja pagaidīt. Stundas stiepās kā skursteņa dūmi, bet dienas... Par stāstnieka māju un internāta pamešanu viņi varēja sačukstēties tikai naktīs, bet pārējā laikā nācās staigāt no viena istabas stūra uz otru vai no palodzes skumji skatīties tālumā, mēģinot uzminēt tā noslēpumus. Tikai vēlu vakarā, kad visas gaismas bija izdzisušas un dienas balsi nomainījis naksnīgais bass, viņi klusu izlīda no segapakšas un kopā nosēdās uz grīdas klausīties tumsas pārraidi. Tagad vīrieša balss viņiem skanēja kaut kā vientuļi un pamesti, sāpīgi skrāpējot krūts dziļumos. Reizēm viņi pārmija dažus vārdus arī par to, taču ikviena saruna drīz vien pārauga klusā kašķī par tālākajiem plāniem un mērķiem.<br /><br />Aivis parasti sadusmojās pirmais. Skaļi viņš to sākumā neizpauda, ar sarūgušu ģīmi un sakrustotām rokām turpinot klausīties Lijas stāstā par brīnumaino pasauli, kas viņiem pavērsies pēc internāta pamešanas. Viņai logs un tumsa šķita vienīgie – turklāt pagaidu – šķēršļi uz stāstnieka māju un viņas sapņiem. Aivis bez īpašas piepūles varēja iedomāties vismaz divdesmit citus, taču Lija tos negribēja ne dzirdēt. Viņu interesēja tikai ārpasaule un Aivja šaubas šķita muļķīgas. Bet viņš joprojām nezināja, vai izlaušanās kaut ko maz dos. Un kā ar atgriešanos? Pa logu redzamā pilsētas daļa patiešām bija diezgan vienveidīga, taču jauni skati viņam īsti nešķita riska vērti. Un kāda gan viņiem jēga no stāstnieka mājas aplūkošanas?<br /><br />Solītā Mēness ieslēgšanas diena pienāca bez atbildēm. Viņi ielikās gultā apģērbti, krietni pirms noliktā laika un visiem pārējiem, kā cerot tādējādi paātrināt nakts iestāšanos. Tā vietā viņiem vēl jo ilgāk nācās klausīties neapklusināmajā mājas stāstījumā par internāta bērnu izredzētību. Jums nekas nav par grūtu, tā teica, jūs varat kaut pasaulei sirdi izraut, ja vien sagribēsiet.<br /><br />Kad beidzot noskanēja tuvējas gultas atsperes, Aivis jau bija sācis grimt miegā un saldos sapņos par balss ieraksta atrašanu un mežonīgu iznīcināšanu. Itin drīz iečīkstējās arī pārējās istabas gultas, un pēc brīža telpā atskanēja mierīga pusaudžu elpošana. Arī balss kļuva klusāka, kaut to joprojām nebija iespējams ignorēt.<br /><br />Tad Lija viņu paraustīja aiz segapakšai izsprukušā īkšķa, un pēc īsas cīņas ar segas kunkuļiem Aivis bija gatavs ceļam. Tomēr māsa jau bija devusies pie loga pārbaudīt izeju, un viņam atlika vien gultas kājgalī pārraudzīt guļamtelpu. <br /><br />Brīdi tā pastāvējis, klausoties vieglajā biedru sēkšanā, viņa domu plūdumu pārtrauca kādas salīkušas ēnas pārslīdēšana sejai. Aivis satrūkās, palūkojās apkārt, bet nekādu kustību nemanīja. Tad nākamā ēna viņam uzspieda aukstu skūpstu uz vaiga, liekot nodrebināties no aukstuma un pārsteiguma. <br /><br />Kā tur ar logu, Aivis pusčukstus noprasīja, lai aizmirstu acumirklīgo parādību.<br /><br />Vaļā, Lija teica. Noskrapstēja stikls, un istabā iešļācās auksta gaisa strūkla. Viņa iesmējās. Tā jau bija! Visi vienkārši raustījās. <br /><br />Kad Aivis pienāca pie loga, Lija jau sēdēja uz palodzes. Tikai viņas kājas vēl karājās bērnu pasaulē. Nāc, viņa teica, pārlika kājas palodzei un pazuda tumsā. Pie griestiem uzspurdza ēnu puduris kā mednieka iztramdīti putni. Kluspils viena neizturēs, istabā ierunājās sienas vīrieša balss. Tai vajag palīdzēt, tā teica, un Aivis ar rokām atspiedās pret palodzes malu. <br /><br />Logs nebija augsts, un brīvība aiz tā apreibināja jau ar pirmo skatienu, tāpēc lēcienam izšķirties nenācās grūti. Pacelšanās, atgrūdiens, un pēc mirkļa kājas jau atsitās pret asfaltu, atņemot līdzsvaru un liekot abām rokām atbalstīties pret zemi. <br /><br />Lija stāvēja viņam blakus kā sastingusi. Viņa pat nepaskatījās uz līdzās sakņupušo brāli. Aivis saprata, ka viņa klausās klusumu, kurš pirmoreiz viņu mūža bija gandrīz pilnīgs. Bija tikai viņu abu elpas un internāta balss, jau kļuvusi pārāk klusa, lai izšķirtu vārdus.<br /><br />No savādās sajūtas sāka džinkstēt ausis un dūkt galva. Aivis piecēlās un paskatījās apkārt. Mēs to atkārtosim, Lija noteica skaļā čukstā, liekot viņam salekties. Nebūtu domājusi, ka krišana tik ļoti līdzinās lidošanai, viņa sacīja, sākot apņēmīgiem soļiem iet uz tālumā manāmās šķērsielas pusi. Nekavējies, ka nepamana, Aivis vēl dzirdēja viņas uzsaucienu. Neatguvis ne elpu, ne sajēgu, viņš metās teciņos panākt māsu. <br /><br /><br /><br />Mēness joprojām nebija ieslēgts, un Kluspils bija iegrimusi tumsā. Vienīgā gaisma sūcās no māju logiem un tālām laternām. Tā rādīja augstas, melnīgsnējas celtnes un ielu līkumus, kas veda citos līkumos un pazuda naktī. Visur acīs griezās betons un asfalts. Tikai augšā neko nevarēja saredzēt, bet jumtu virs pilsētas viņi juta arī paši. <br /><br />Apkārt neviena nebija. Arī norādes par tālāko ceļu nebija. Kur mums jāiet, iejautājās Aivis, viņu soļiem beidzot izlīdzinoties.<br /><br />Nezinu, viņa teica un iegāja vēl vienā šķērsielā, uzgriezdama muguru lielajām augstceltnēm, starp kurām nu jau neatrodams bija noslēpies viņu internāts. Ejam tur.<br /><br />Kur?<br /><br />Nezinu, projām no šejienes. Tādās kastēs stāstnieks vienalga nedzīvotu.<br /><br />Aivis kluburēdams mēģināja viņu panākt. Kā mēs tādā tumsā, uz dullo ejot, atradīsim atpakaļceļu?<br /><br />Lija apgriezās, lai palūkotos uz brāli, un Aivis pat tumsā sajuta niknumu viņas acīs. Kāpēc tev vajag atpakaļceļu? Tev bail, vai?<br /><br />Pēc gājiena mums taču kaut kur būs jāpaliek.<br /><br />Paliksim pie stāstnieka. Tagad jau par vēlu atgriezties. <br /><br />Lija aizgriezās un atsāka iet. Aivis juta sirdi pazūdam kaut kur vēderā, krūtīs atstājot tikai savādu tukšumu. Pilsētas vilinājums un sākotnējais pacēlums bija krietni mazinājies, un viņš nesaprata Lijas interesi par stāstnieku. Strīdēties Kluspils tumsā viņš tomēr negribēja. Viņš gribēja internāta siltumā un drošībā. Gaisa tur varbūt arī bija mazāk, toties skaidrības vairāk. Šeit vienalga neko redzēt nevarēja. Kur te kāda interese?<br /><br />Internāta balss teica, ka stāstnieka māja ir pilsētas vecajā daļā, vai ne, Aivis jautāja, izlēmis pēc iespējas ātrāk pabeigt piedzīvojumu, kurš draudēja izvērsties daudz īstāks nekā viņš bija gribējis. Varbūt sākumā izdomāsim, kur tas īsti varētu būt?<br /><br />Tur droši vien mājas ir vecākas, teica Lija.<br /><br />Tādās tak neviens nedzīvotu, vai ne? Tātad tur nebūtu nekādas gaismas logos, nekā... Varbūt nesāksim dzīties vēl lielākā tumsā, ko?<br /><br />Nestrīdēsimies tagad, labi? Aiziesim līdz krustojumam, apskatīsimies. Tad jau redzēsim. <br /><br />Aivis neapmierināts apklusa. Lija internātā nebija redzējusi ēnas un tagad neredzēja viņa aptumsumu. Viņš neticēja, ka māsa jebko redzēs arī krustojumā, kuram abi straujā solī tuvojās. Viņa stāstā tam vienkārši nebūtu vietas. Tomēr viņš klusēja. Lija bija uzņēmusies vadību, lai tad viņa arī mēģina atrast ceļu – viņš tikai turēs acis vaļā, lai laikus pagūtu novērst pilnīgu apmaldīšanos.<br /><br />Krustojumu viņi šķērsoja klusēdami - tāpat kā piecus-sešus nākamos. Pilsēta pamazām kļuva aizvien tumšāka, bez izejas vai virziena apjausmas iespējas. Cilvēku vietā tajā bija tikai acumirklīgi pārbīļi par kādu salīkušu tumsas tēlu, kas arvien izrādījās atlūzis ietves gabals vai sen pamesta dzēriena bundžiņa. Aivja vēlmēs gaisma ar katru soli atbīdīja stāstnieku aizvien tālāk dibenplānā, liekot ik pa brīdim uzmest skatu māsai, kuras augumā varēja just tikai apņēmību un nepacietību.<br /><br />Pagaidi, Aivis uzsauca Lijai, kad viņa kārtējo reizi bija pārgājusi krustojumam, nepalūkojoties ne pa labi, ne kreisi. Mazliet aizelsies, viņš piegāja pie meitenes, kura stāvēja tukšās ielas vidū tieva un steigas pilna kā skrejritenis.<br /><br />Kas tad nu atkal, viņa jautāja. Viņas acis izgaismoja piesārtušo seju. Viņas seja šķita smaga un stūraina.<br /><br />Mums jāpadomā, viņš teica. <br /><br />Kas tad tev atkal jādomā, Lija dusmīgi noņurdēja.<br /><br />Es gribu saprast, ko mēs īsti tagad darām. Tu vispār zini, kur mēs esam? Man, piemēram, ir apnicis maldīties. Pasēdēsim tepat, sagaidīsim vismaz Mēnesi, lai tak kaut kāda gaisma un skaidrība parādās.<br /><br />Tā jau mēs gaidīsim līdz rītam!<br /><br />Aivis beidzot bija gatavs strīdam. Tu labāk gribi bezjēgā klaiņot līdz rītam? <br /><br />Es gribu atrast stāstnieku. Es zinu, ka mēs viņu atradīsim.<br /><br />Tādā tumsā?<br /><br />Es pati sataisīšu gaismu, ja vajadzēs.<br /><br />Un ko tad? Kāpēc tev viņš vispār vajadzīgs? Ko tev dos tas līķis?<br /><br />Lijai jautājumu bija par daudz. Man vajag viņu atrast! Un tu taču arī to gribēji!<br /><br />Es gribēju apskatīt pilsētu! Bet tagad ir pārāk tumšs, un es jau vienalga esmu redzējis visu, kas... Pie pēdējiem vārdiem viņa balss mazliet ietrīcējās, un Aivis sajuta raudienu acīs un nāsīs un nodūra galvu, lai Lija to neredzētu. Viņš nebija domājis, ka pilsēta ir tik liela un tumša – tik neizbēgama. Visas viņa vēlmes nu bija izsīkušas, iztukšodamas arī viņu, atstājot tikai apjautu, ka viņi tagad ir pavisam vieni un apmaldījušies, bez mājām un izejas, un jebkādas atgriešanās iespējas.<br /><br />Mājās mēs vienalga nevaram atgriezties, māsa noteica samiernieciskā balsī, tomēr aizgriezusi galvu uz ceļa turpinājuma pusi, nespēdama noslēpt savu nepacietību. Un es jūtu, ka viss būs labi, viņa ieteicās, uz brīdi pagriezusies atpakaļ pret Aivi. Varbūt tas stāstnieks vēl ir dzīvs. Varbūt viņš joprojām dzīvo tai mājā ar saviem stāstiem, bet bez klausītājiem. Mēs viņam varētu palīdzēt... nu, kaut vai paklausīties.<br /><br />Ko tas mums dos?<br /><br />Tad arī uzzināsim. Varbūt pat to, kāpēc gājām.<br /><br />Lijas balss bija svilinoši priecīga un pārliecināta, un Aivis saprata, ka iebilst vairs nav iespējams. Labi, izskanēja no viņa mutes, nostumjot malā visus pārmetumus un aizrādījumus, kas tur bija cīnījušies par iznākšanas tiesībām.<br /><br />Lija uzsmaidīja brālim un devās tālāk naktī. Viņš brītiņu palūkojās apkārt, tad klusēdams sāka šļūkt viņai pakaļ.<br /><br /><br /><br />Lija redzēja, ka Aivis seko. Neko citu viņš arī nebija darījis, tikai ņurdējis un sekojis. Lija pielika soli, liekot papēžiem atbalsoties līdz abiem ielas galiem. Viņa dusmojās uz sevi un Aivi par viņu strīdiem un gājiena ievilkšanos. Kāpēc viņš nevarēja paciesties un kaut mazliet palīdzēt? Viņš taču bija viņas brālis – vai tad viņam nevajadzēja atbalstīt māsu? Vai varbūt viņam patiešām patika dzīve internātā, un viņš gribēja tur atgriezties, lai pārvaldītu pilsētu, kā tas bija mācīts? Vai arī vienkārši vairs neuzticējās māsai? Bet vai viņa pati maz var vairs ticēt pašas teiktajam?<br /><br />Viņai bija pārāk daudz jautājumu un nevienas atbildes, nekā, kas spētu dot spēku. Tikai augstas, svešas mājas aizvērtām acīm, tumsa kā asfalts un smacējošs klusums visapkārt.<br /><br />Arī pilsēta bija sākusi visur izskatīties vienāda, un viņa vairs nevarēja pārliecināti iegriezties vienā vai otrā šķērsielā. Tās vijās kamolā, pārvērtās labirintā, liekot vairākkārt paiet atpakaļ, lai izpētītu visas iespējas, un tad atkārtot pirmo izvēli bez jebkādas pārliecības par tās pareizību. Lija vēl un vēlreiz sev domās atgādināja par tuvajiem stāstiem ar atbildēm un gaismas pašrocīgo iedegšanu, bet ar katru atkārtojumu viņa tam ticēja aizvien mazāk. Viņa vairs pat nesaprata, ko ar to īsti ir domājusi.<br /><br />Un tad viņa apstājās. No kādas neizteiksmīgas stūra divstāvenes jumta bija izsvīdusi gaisma.<br /><br />Pēkšņi viņa atkal redzēja savas kājas un ceļu zem tām. Viņa pagriezās un saskatījās ar Aivi – galvā bija uzlēkusi doma par pāragru rītu -, tomēr gaismas iesarkanais veidols par to tikai pasmējās. Bija parādījies Mēness.<br /><br />Viņa palūkojās augšup, un Mēness skatījās pretī, uzmanīgs, neīsts un kluss. Tas pat nežilbināja acis, un Lija viegli vīlusies novērsās. Viņa redzēja vairāk kā iepriekš, taču daudz jauna neatklājās. Visapkārt bija aklas logu rindas, kurās varēja samanīt pāris robus, ar dēļiem aizsistus caurumus. Arī uz sienām šur tur rēgojās pleķi, bet internāta apkaimes sīkās grambiņas asfaltā bija nomainījušas īstas bedres.<br /><br />Nu, re, viņa noteica.<br /><br />Aivis uzreiz neatbildēja, arī viņš pētīja apkārtni. Viņa seja aukstajā gaismā Lijai nez kāpēc šķita aptumsusi vēl vairāk kā iepriekš, kā būtu Mēness aizsegta.<br /><br />Mēs tuvojamies.<br /><br />Tālāk?<br /><br />Griežamies tur, Lija pamāja uz kreiso pusi. Tā es jūtu. Tur sen neviens nav gājis. Stāstniekam jābūt tur.<br /><br />Protams, viņa neko nejuta. Tomēr Aivis bija jānotur ceļā. Viņiem bija jābūt kopā, citāds stāsts nebija iespējams.<br /><br />Kluspils bija kļuvusi gandrīz neatpazīstama. Mājas te bija zemākas, griesti – tuvāki, spiežot pat stiprāk kā internātā. Uz ielām parādījušās ēnas, guļot viņiem ceļā kā melni, nobraukti kaķi. Tās šķērsot nevarēja, tās pinās kājās, un viņiem vajadzēja iet tām apkārt, cenšoties neievērot Mēness uzvarošo smīnu tieši sejā.<br /><br />Lija uzmeta vēl vienu ātru skatienu griestiem. Tie dega sārtā gaismā, un viņa atcerējās internāta balss naksnīgo stāstu par pilsētas pārmaiņām. Tajā bija savārgusi Saule un pamestas mājas, un stāstnieks, un daudz kas cits, - un tomēr kaut kas tajā pietrūka. Viņa palūkojās apkārt, bet pilsēta neatbildēja. Klusēja gaiss, un klusēja arī asfalts.<br /><br />Viņa piegāja ielas labās puses ēkai un pieskārās tai. Viņas pirkstgali iedūcās, sajutuši apmetuma grumbas. Siena pulsēja savā, netveramā ritmā. Un tomēr viņa tajā juta vēl dažus vārdus stāsta turpinājumam, un vairs nespēja tos noturēt aiz zobiem.<br /><br />Es uzzināšu atbildi.<br /><br /><br /><br />Aivis tikmēr bija uzņēmis ātrumu, liekot pakaļdzīšanos šoreiz uzsākt māsai. Viņš pats vairs neskatījās apkārt, nemēģināja ielūkoties ikvienā pagriezienā, izdomāt izdauzīto logu sāpju stāstus un pieradināt mājas ar muļķīgām iesaukām. Viņam vairs nebija spēka baidīties. Viņš vienkārši gāja projām, mēģinot atstāt pilsētu aiz muguras.<br /><br />Un tad viņš apstājās. Viņa acīs Mēness gaisma jaucās ar asfalta ēnām. Vajadzēja pārbaudīt ceļu.<br /><br />Māsa pienāca viegla un smaidoša. Man šķiet, ka esmu apmaldījies, viņš teica.<br /><br />Viss ir pareizi. Tas ir tikai Mēness.<br /><br />Pilsēta izskatās pavisam citāda. Visur ir ēnas, un... un man šķiet, ka es tās jau esmu redzējis.<br /><br />Viņa ausis kaunā bija sakarsušas sarkanas. Lija pasmaidīja. Neuztraucies. Tās ir tikai mājas.<br /><br />Nē, tur bija vēl kaut kas. Brīžam gandrīz kā cilvēki. Aivis palūkojās apkārt. Varbūt tie ir uzraugi, viņš klusākā balsī noteica.<br /><br />Nedumojies, te vairs nav internāts.<br /><br />Es gribu normālu gaismu. Tas Mēness tikai dzen mani trakumā.<br /><br />Lija pieskārās viņa pirkstiem. Es te nevaru tev palīdzēt. Labāk iesim. Stāstnieka mājai jābūt kaut kur tepat. Gan jau tur viss noskaidrosies.<br /><br />Aivis juta, ka Lijas sakāmais ir iestrēdzis kopā ar domām. Māsas acis bija tumšākas un tālākas kā jebkad iepriekš. Viņš aizgriezās un nolaistu galvu atsāka gājienu. Mēness varēja priecāties, pavisam sajaucis viņiem galvu.<br /><br />Aivis vēlreiz palūkojās uz māju puduriem. Tie vēl nekad nebija izskatījušās tik lieli, tik pašpietiekami. Un tur - tur, dziļumā, varēja pat samanīt gaismu, kas klusu sūcās starp ēkām, krāsojot tās silti dzeltenīgas ar savu atspulgu...<br /><br />Aivis pietupās nopētīt neredzēto parādību tuvumā. Gaiss starp mājām izskatījās piebriedis ar to putekļiem – gaismu krustpunktā tie pat mazliet spīdēja. Aivis piemiedza acis, nespējot to izturēt, taču nosargāties nespēja. Mēness bija atstāts aiz muguras, un gaisma spiedās acīs kā plaisa internāta griestos. Viņš juta zīlīšu ieplešanos, neprasīti ielaižot to vēl dziļāk. Viņš noskurinājās, piecēlās un pagriezās atpakaļ, lai pastāstītu par atklājumu Lijai.<br /><br />Pilsēta atkal bija pārvērtusies. Ēnainās figūras un draudīgās šķērsieliņas bija kaut kur pazudušas. Noietais ceļš stiepās viņam priekšā gaišs un pārredzams. Aivis redzēja nevis nezināmus draudus, bet gan iepazītas mājas atvērtiem logiem. Īsajā aizgriešanās brīdī Kluspils bija atdzīvojusies, pat kļuvusi gandrīz draudzīga.<br /><br />Lija viņam pienāca, izskatoties tikpat nepacietīga kā vienmēr, un viņš nespēja novaldīt smaidu. Mēs esam klāt, viņš teica, īsi apskāva meiteni un iesmējās, tikai tagad arī pats to sapratis.<br /><br />Lija palūkojās apkārt. Es neko neredzu, viņa teica.<br /><br />Aivis atkal pietupās, ar roku mudinot viņu pievienoties. <br /><br />Ieskaties, viņš teica.<br /><br /><br /><br />Eja starp mājām bija tik šaura, ka tajā viņiem bija jāspraucas pa vienam. Lija gāja pirmā, un Aivis cieši sekoja, pāris mirkļos aizmirsis par visiem pilsētas šķietamajiem draudiem. Uz brīdi viņš gan tālumā sadzirdēja tādu kā klusu klaboņu, taču nepievērsa tai uzmanību. Gaisma bija viņu savaldzinājusi; tā bija silta un mājīga, tieši tāda, kādu viņš bija iztēlojies, internāta tumsā uz grīdas klausoties vīrieša stāstu.<br /><br />Kad skatienam pavērās iekšpagalma māja, viņi apstājās. Te gaisma bija vēl stiprāka, tā nāca cauri piemājas atsegtajai zemei, gūlās uz viņiem un aiz viņiem, atklājot skatienam neskaitāmos ēkas izciļņus un iedobes. Dažas no tām negausīgi savāca visu gaismu tā, ka atnācēji to vietā redzēja tikai tumsas traipus. Citur spožums šķita daudzkāršojies, ar blakus plaisām veidojot trīsošus, kustīgus rakstus, slēgtu ēnu teātra izrādi abiem stāstnieka meklētājiem.<br /><br />Lija attapās pirmā un piebikstīja Aivim. Nāc, viņa teica, tūlīt mēs viņu satiksim.<br /><br />Aivis nekustējās. Viņš skatījās tumsas dejā, bet tās ritms neļāvās viņa prātam. Tā bija kā televīzija ar sagrozītiem kloķiem. Brīžiem skats atgādināja internāta ēnu slidināšanos, brīžiem – pilsētā manītos rēgus. Viņš jutās kā ieklīdis svešu savējo sarunā, kur tikai atsevišķi vārdi šķiet pazīstami.<br /><br />Nāc taču! Lija paņēma Aivi aiz rokas un pavilka viņu uz savu pusi. Tūlīt viņš mums visu pastāstīs!<br /><br /><br /><br />Mājas durvis atvērās klusu, bez gaidītās čīkstēšanas. Plašās priekštelpas grīdu klāja sakrituši skapji, plaukti un papīra lapu tūkstoši. Viss bija piesūcies ar dziļu trūdu smaku, tomēr Lija pēc īsa sajūsmas izsauciena metās iekšā. Paldies, ka man palīdzēji līdz šejienei tikt, viņa puspagriezienā uzsauca brālim, lavierējot starp istabas šķēršļiem.<br /><br />Arī Aivis lēnām pārkāpa slieksnim un, uzmanīgi skatoties apkārt, sāka kāpelēt pāri atkritumiem. Viņš domāja par ārā redzētajām ēnām un gaismu, kura šeit spiedās no dēļu apakšas, vēdekļa stariem caururbjot visu priekštelpu. Ēnas sekoja uzreiz aiz tās, griežoties un mainoties teju vai līdz reibonim, liekot Aivim apstāties, lai atgūtu uzmanību.<br /><br />Tikmēr Lija jau bija tikusi līdz pagraba kāpnēm telpas tālajā, kreisajā stūrī. Tur skanēja klusa dūkoņa, pastiprinoties ar katru soli, sanot ausīs kā iepriekš pilsētas klusums. Vēl pēc pāris soļiem tā pazuda viņas izsaucienā.<br /><br />Nelielajā pagrabiņā aplī bija apsēdušies vairāk nekā desmit cilvēki. No viņu ieloka spīdēja tik spoža gaisma, ka cilvēki drīzāk līdzinājās akmens skulptūram. Starp viņiem bija daži internāta biedri, un viens no tiem ar rokas mājienu mudināja meiteni turpināt gājienu.<br /><br />Viņa paspēra pāris soļus viņu virzienā, pamanot nelielu, sudrabainu kubu apļa vidū, visas gaismas centrā. Tūlīt pat sajutusi sāpīgu dūrienu acīs, viņa aizgriezās uz pretējās sienas pusi. Uz tās pamanot milzīgus ēnu pumpurus, no kuriem plauka cilvēkveidīgi ziedi, Lija balsī noelsās. Un tad jau viņa vairs spēja tikai klusēt un pavērtu muti raudzīties ziedu iestiepšanos tieši daudzgalvaina nezvēra mutē.<br /><br />Aivis bija apstājies kāpņu lejasdaļā, skatījās te uz cilvēkiem, te ēnām. Atpakaļceļa vairs nebija. Viņa kājas tam gan vienalga būtu par smagu.<br /><br />Mēs te stāstām kopā ar stāstnieku, ierunājās Lijai tieši priekšā sēdošā meitene, uz brīdi pagriežoties atpakaļ. Tūlīt būs mana kārta, bet tad arī jūs varēsiet. Nāciet tik aplī.<br /><br />Lija saspringti pasmaidīja un pakāpās mazliet uz priekšu. Apkārt bija jaunas, priecīgas sejas, kas neko daudz neatšķīrās no internātā redzētajām. Tikai šeit tās pētīja sienas, ne logu. Kur tad ir stāstnieks, viņa noprasīja.<br /><br />Tur, meitene parādīja uz sudrabkrāsas kubu apļa vidū. Viņas blakussēdētājs bija izstiepis roku, ar pirkstgaliem skārās tā augšējai skaldnei. Tas ļauj mums izdabūt stāstus no sevis, meitene teica. Tu paņem to rokās, sakoncentrējies un ļauj sev plūst tam cauri. Tas ir vieglāk kā izskatās, viņa ātri piebilda, iespējams, pamanījusi apjukumu Lijas sejā. Un daudz, daudz patīkamāk.<br /><br />Sienai pārlija tumsa, un kubs tika padots meitenei. Sajutusi, ka viņai blakus nostājies Aivis, Lija neskatīamās paspieda viņam roku. Es dzirdēju, ko viņa teica, ausī iečukstēja brālis. Tad tās ir tās pilsētas ēnas, ar kurām cīnījos pa ceļam.<br /><br />Tās ir tikai atspulgi, ierunājās Aivim kreisajā pusē sēdošais zēns, kurš izskatījās gadus piecus vecāks par viņiem. Viss, ko esi tur redzējis ir tikai izkropļots mūsu stāstu atspulgs. Tas nav tikai ar ēnām, kuras tur dejo uz sienām un cilvēkiem – ir vēl neredzamā daļa, kuru vari tikai sajust. Viņš plati pasmaidīja, sastindzinot Aivja mugurkaulu. Zini sajūtu par slīdēšanu citu ieeļļotās sliedēs? Tā ir iestrēgšana viņu atspulgu atspulgos. Šeit tas viss sākas. Šeit ir īstie stāsti.<br /><br />Kā pēc komandas, siena pa kreisi no viņiem atdzīvojās. Tās lejasdaļā, nepilnus desmit centimetrus no grīdas izauga ēnu kamols, pēc neilga brīža sasniegdams cilvēka galvas lielumu. Mazliet pakustējies uz vienu un otru pusi, tas sāka atritināties, palaižot augšup sīciņu putnēnu. Tas virpuļodams laidās pie tumšās mākoņu svītras sienas-griestu stūrī, bet no kamola tikmēr pacēlās jauni lidoņi. Arī viņi taisnā ceļā devās pie griestiem, pie kuriem jau nonākušais putnēns mēģināja ar sparīgiem knābja triecieniem to pāršķelt. Pēc brīža katrs savā vietā tam pieķērās arī viņa biedri, taču sekmes visiem bija vienlīdz bēdīgas. Lija pameta skatienu uz blakussēdošo meiteni. Viņas kreisais lūpu kaktiņš bija pacelts aukstā smīnā, bet acis cieši raudzījās uz sienu.<br /><br />Tur putnēni šķita atteikušies no bezcerīgajiem pūliņiem un nu laidelējās viens otram apkārt iešķībos apļos. Pēc brīža sienu pāršķēla tumša svītra kā elektrības pārvads. Putni apsēdās uz tās un satuvojušies sāka cits citu ieskāt. Viņi kļuva aizvien tuvāki un tuvāk, aizvien grūtāk izšķirami, līdz Lija pēc ātras pamirkšķināšanas vairs nevarēja tos izšķirt. Viņi atkal bija kamolā, – taču krietni augstāk par iepriekšējo, drošā attālumā no ēnām, kuras snaikstījās no skatuves malām.<br /><br />Kad siena atkal satumsa, Lija pietupās un ar smaidu un vieglu galvas mājienu saņēma kubu no blakussēdētājas. Aivis piesēdās viņai blakus, sakumpis, sarauktu pieri, košļādams lūpas. Mēs pirmo reizi abi kopā izmēģināsim, labi, Lija iejautājās. Neatvelkot smīnu, blakussēdētāja pamāja, un Lija piebikstīja brālim, mudinot arī viņu uzlikt labo roku stāstniekam.<br /><br />Tas ir trakāk nekā internātā, viņš izteica bez skaņas. Lija par atbildi tikai plati pasmaidīja un pameta ar zīlītēm augšup.<br /><br />Pagraba bērni sākumā redzēja tikai rāmu ēnu trīsēšanu sienas pakājē, tomēr neko neteica jaunajiem biedriem, turpināja cieši vērot viņu stāsta mēģinājumu. Brīžiem no ēnām tā kā izveidojās kāda figūra, izšāvās kāds putniņš, izdarīja pāris knābšanai līdzīgas kustības, taču jau nākamajā brīdī atkal pazuda pamatnes viļņos. Tie vēlās un vēlās viens pār otru, reizēm izšaudami gaisā šļakatu sauju.<br /><br />Kustība pamazām kļuva straujāka un stiprāka. Šķita, ka pagraba sienas sācis tricināt kāds apslēpts spēks. Putni no viļņiem nu jau cēlās viens pēc otra, ne uz mirkli neatstājot tumsā grimstošo sienu mierā. Lija uzlika otru roku sudrabainajai kastītei, kas šķita vēl divkārt pieņēmusies spožumā. Aivis izdarīja tāpat. Viņu rokas bija sākušas drebēt līdz ar ēnām un sienām, tomēr viņi neatlaidās. Pēc brīža viņiem pievienojās arī grīda, kratoties augšup-lejup kā zemestrīcē. Bērnu rokas bija bālas, mazliet tā kā mirdzošas. Sienas trīcēja un drebēja, knābienu vietās izsitās plaisas.<br /><br />Tagad, izsaucās Lija, un viņi pacēla stāstnieku no grīdas. To piepildīja gaisma, kā pa elektrības vadiem aizdzirksteļojot pie sienām. Mirdzošas dzīslas izraibināja tumsas aizkarus, celdamās aizvien augstāk un augstāk, caurvīdamas griestus un pretējās sienas. Beidzot griesti neizturēja un gāzās kopā, ļaudami gaismai iekļūt stāstnieka mājā, pārņemt arī to, liekot sienām jau nākamajā brīdī krist ceļos neatvairāmās gaismas priekšā. Bet tā turpināja celties augšup, tieši pie Mēness, kas, neko nenojauzdams, joprojām saldēja pilsētas ielas un māju logus. Un tad vienā spējā triecienā tā sārtums pazuda, zeltainā gaisma iespiedās ikvienā porā un skaļš dārdiens sašķēla Mēnesi miljons drupatās. Daļa pielipa griestiem, bet citas nobira pār pilsētu. To redzot, pilsētnieki ieslēdza gaismu arī māju logos un atvēra durvis, cits pēc cita iznākot ielās uzskatīt jaunās pasaules brīnumu.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:100842010-09-05T12:35:002010-09-05T12:35:002010-09-05T11:37:58Z2010-09-05T11:37:58Z<a name="cutid1"></a><br /><b>NEBAIDIES</b><br /><br />Ūdens celšanos P. pamanīja drīz pēc uzkāpšanas uz tilta.<br /><br /> Kad viņš uzskrēja pa aprūsējušajām metāla trepēm, upes krasti vēl bija gandrīz kaili. Pat vakara mijkrēslī viegli varēja saredzēt visus pakāpienus līdz pat ūdenim. Savulaik viņš bieži tur bija sēdējis un skatījies uz rūpnīcu siluetiem otrpus upei, mēģinot iztēloties, kā īsti tur izskatās. Un nu tie viņu gaidīja.<br /><br /> Aiz muguras ierūcās motorlaiva. P. pagrieza galvu un redzēja, kā tā aiztraucas viņam garām, atstājot aiz sevis tikai baltu ūdens vērpeti draudīgi melnajā ūdenī. Viņš ar acīm tai izsekoja līdz pat krastam – arī tur joprojām bija redzamas motora sakultās putas. Tieši tobrīd laternu gaismā spīguļojošais ūdens uzvilnīja un aprija pašu zemāko, peldētājiem un pīlēm paredzēto pakāpienu. Tas bija tikai viens mirklis, un tad jau viss atkal bija kā iepriekš. Ūdens šūpojās lēnām un tālu zem viņa.<br /><br /> P. pagriezās atpakaļ pret tilta tālo galu un atsāka gājienu pie meitenes, kura strādāja aiz viena no tāspuses izgaismotajiem logiem. Viņu sauca Sveta, un viņa vakara maiņā uzraudzīja ūdens attīrīšanas iekārtas. Viņi bija sarunājuši, ka P. atnāks viņai piepalīdzēt. Darba bija daudz, un Sveta strādāja vēl divās vietās. P. zināja, ka viņu sauca kā palīgu, ne mīļāko, tomēr vakarējā telefonsarunā izmestais: „Nevaru vien nociesties!” bija noturējis viņu nomodā gandrīz visu nakti.<br /><br /> Tagad viņš gāja nesteidzīgi un neskauda arī ātri garāmbraucošās mašīnas. Tās dārdēdamas izskrēja no tumsas, sasmirdināja gaisu ar saviem dūmiem un gāzēm, un atkal pazuda naktī. P. tā negribēja. Viņš cerēja – ticēja! – ka viņa piedāvās palikt taipusē, ļaujot vairs neuztraukties par kustēšanos. Tāpēc arī viņš bija rūpīgi nomazgājies un iesmaržinājies, vajadzīgās vietas apcirpis un zem vējjakas uzvilcis savu labāko džemperi. Par to viņš ilgi bija strīdējies ar mammu, tomēr beigās paklausīja. Citādi būs auksti, tā mamma teica.<br /><br /> Auksti nebija, tomēr P. vīstījās vējjakā, lai līdzgājēji nemana vecmodīgo rakstu uz krūtīm. Viņu bija pārāk daudz un viņi bija visur: gan priekšā, gan aiz muguras; daži vēl tikai kāpa pa trepēm. Vairums bija tikai mazliet vecāki par viņu pašu, un visi gāja vienā virzienā. Pa reizei kāds uzmeta skatu arī viņam, un viens otrs pat ķēmīgi uzsmaidīja, tomēr vairums vienkārši skatījās uz priekšu. Tā viņi šļūca pa tiltu sakumpušām mugurām, bet mirdzošām acīm kā tādi krusta gājienā izgājuši karotāji.<br /><br /> Tilta laternas vietām bija izsistas, un tumsas svītras mijās ar dzelteniem gaismas apļiem. Tajos palaikam ieslīdēja kāds tēls, uz brīdi sajūtoties kā aktieris kādā lielā izrādē. Dažam pat iztaisnojās mugura un gaita kļuva atsperīgāka. P. šādos brīžos mēģināja piespiesties margām un saplūst ar tām. Viņam svešinieki nepatika – un viņš zināja, ka tiem ir tāpat.<br /><br /> Iespējams, tieši tāpēc viņš arī gribēja būt ar Svetu. Viņi bija uzauguši kopā, spēlējušies vienā pagalmā, pazina viens otru labāk par vecākiem. Un pagājušogad viņš pēkšņi pamanīja, ka Sveta ir kļuvusi par sievieti.<br /><br /> P. pacēla skatienu pret tumsā spīdošo rūpnīcas logu, aiz kura, kā viņam šķita, gaida Sveta. Tas tuvojās soli pēc soļa, bet viņš joprojām nejuta tā siltumu. „Nevaru vien nociesties,” viņa bija teikusi, kad P. iepriekšējā vakarā viņu beidzot pierunāja satikties kaut vai darbavietā. Viņš pie sevis atkārtoja viņas vārdus. Tagad tie nez kāpēc izklausījās ņirdzīgi, un P. nodrebinājās, tik pēkšņi sajūtot savu nezināšanu.<br /><br /> Garām aizrūca vēl pāris mašīnas, un no tumsas atskanēja šļūkājoši soļi. P. blakus kāds noklepojās; pagriezies viņš ieraudzīja sagumušu puisi vējā sajauktiem matiem. Viņa seja bija saspringta, un piere – saraukta. „Sūdi būs, ne?” tas noteica, ejot viņam garām, un pazuda tumsā vēl pirms P. bija sapratis, ko atbildēt.<br /><br /> No patiltes uzvilnīja viegli šķebinoša ūdens un aļģu dvaka.<br /><br /> Vairs nebija šaubu, ka upe ir sākusi rūgt. Pietiktu nomesties uz vēdera, lai varētu ar sauju nodzerties. Tumšais ūdens kustējās lēnām kā piķis: uzmeta kūkumu un atkal ielieca muguru, atsedzot ūdensaugu vijumus un pilsētas drazas. P. paskatījās lejup un redzēja, kā laternas gaismas virmojošajā atspulgā izstiepjas un savērpjas viņa seja. Tad tā sāpēs saviebās un izšķīda ūdenī, atstājot viņu vienu pašu.<br /><br /> P. sāka iet ātrāk, pamīšus skatoties te uz strauji briestošo upi tilta pakājē, te gaismu ceļa galā. Tā bija sākusi raustīties, ik pa brīdim izdziestot un atkal parādoties.<br /><br /> Un tad viņš ieraudzīja pirmo vilni cauri margām uzšļācamies uz tilta. Iekaucās automobiļa bremzes, un P. redzēja, kā tas spalgi čīkstēdams sagriežas te uz vienu, te otru pusi, līdz beidzot izslīd cauri ūdenim.<br /><br /> Tikko mašīnai tas bija izdevies, parādījās nākamais vilnis, un P. pār galvu nolija auksts gāziens. Lūpas pārklāja smakojošas gļotas, kuras viņš strauji noslaucīja piedurknē, bet upe tūlīt pat viņam tās sagādāja vēlreiz. Viņam gribējās raudāt par savu bezspēcību un pamestību. Pat vecāki nebija viņu brīdinājuši par gaidāmo.<br /><br /> Gatavojoties jaunajam upes uzbrukumam, P. cieši piespiedās margām. Ūdens pacēlās pār tiltu kā valzivs mugura, un margas ar klusu tinkšķi salūza. Vilnis nokrita dažus soļus pirms P. un sašķīda lielās šļakatās, nokrāsojot asfaltu melnu līdz pat viņa kājām. Salkanā puvuma smaka lika P. aizspiest acis.<br /><br /> Tās atkal atverot, viņš saprata, ka netīšām ir pats sevi apķēris. Nekas nebija mainījies, notiekošais nebija izrādījies par sapni. Dažas laternas joprojām spīdēja, rādot salauztās margas un uz asfalta uzmestos netīrumus. P. garām pagāja vēl viens puisis tādu pašu sejas izteiksmi kā iepriekšējam. Netālu aizšvīkstēja mašīna kā abās pusēs aizdedzināts sērkociņš.<br /><br /> Tad upe izspļāva nākamo vilni. Tilts noraustījās un iegaudojās kā suns, kuram uzkāpts uz astes. P. atkāpās, muguru joprojām turot pie margām. Vilnis krita, un spējš rāviens viņu nogāza uz ietves. Viņa plaukstas piespiedās dūņām un ūdensaugu staipekņiem. Viņš pacēla galvu un redzēja, kā tilta tālais gals paceļas, tad lēnām pazūd ūdenī. Viņš pielēca kājās un metās atpakaļ pa pēkšņi izaugušo kāpumu. Asfalts bija mitrs, to klāja plāna aļģu kārtiņa, un P. tikai ar pūlēm turējās kājās. Ar katru soli kāpiens kļuva aizvien stāvāks un smagāks. Tilta gals neatlaidīgi slīdēja aizvien dziļāk ūdenī, un P. saņēmās pēdējam uzrāvienam.<br /><br /> Viņš paguva izskriet uz tilta drošās sākumdaļas vēl pirms tā sabrukšanas. Viņš pagriezās, bet neko daudz saredzēt nevarēja – tur joprojām trakoja viļņi, kuldami putās ūdeni virs tilta. Viņš piemiedza acis un redzēja vairākas mašīnas taisnā ceļā triecamies cauri ūdenim, izgaismojot nakti saviem lukturiem. Šķita, ka to pašu dara tie daži spulgači, kuri vēl nebija atkāpušies upes priekšā. P. redzēja, kā ap viņiem pašķiras ūdens un izgaist tumsa.<br /><br /> Viņš redzēja arī rūpnīcu ēnas un aklos logus to miesā, taču zināja, ka nav vēl gatavs mesties pie tiem, lai uzmeklētu Svetu un atkal iedegtu gaismu. Kad tilts kārtējo reizi sašūpojās, uzpludinot ūdeni līdz pat viņa kurpēm, P. apgriezās un devās pie kāpnēm.<br /><br /> Viņš zināja, ka mēģinās vēlreiz – citreiz. „Būs vien jāpaciešas,” viņš pie sevis nočukstēja. Ik pa laikam viņš izmijās ar kādu pretimnācēju, bet nu jau P. atkal bija aizvēris acis un dzirdēja tikai kluso un neatlaidīgo upes šņākoņu, tai arvien no jauna izvemjot duļķainus un smirdīgus viļņus, kas pamazām aizklāja visas viņa pēdas.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:96172010-02-10T14:32:002010-02-10T14:32:002010-02-10T14:33:06Z2010-02-10T14:33:06Z<a name="cutid1"></a>Viņš pameta mājas, kad saule bija tikko izlīdusi no apvāršņa. Tā bija spoža un silta, un viņš mēģināja to notvert, taču saule arvien izrādījās veiklāka. Tā izslīdēja pa pirkstu starpām vai džempera acīm un smejoties nogūlās uz kādas citas ķermeņa daļas, kur rotājās un sildīja, un vilināja pie sevis. Un viņš gāja tai pretī: aizvien tālāk mežā, aizvien tālāk no mājām.<br /><br /><br />Mazs vīriņš pa taku iet, saulei acīs ieskatās, meža dziesmās noklausās. Tur putni debesīs sarunājas, par kaut ko savu priecājas. Viņš klausās, klausās, bet neko daudz nesaprot. Par ko viņi runā un kālab tā, viņš prāto: iet, skatās un prāto. Viņam tā patīk, viņam galva liela, tajā ilgi var klejot un ilgi var maldīties, un apmaldīties tā, ka neviens neatradīs. Neviens gan arī nemeklē. Par tālu viņš, jau sen par tālu…<br /><br /><br />Pamazām mežs kļuva skrajāks. Pazuda ēnas un neredzamo dzīvnieku jausma, gaiss iesila un iesmaržojās rīta svaigumā. Arī saule vairs neslēpās. Tā bija pakāpusies augstāk un nu jau krita tieši sejā. Viņš mēģināja ieskatīties tai acīs, bet gaisma izrādījās pārāk spēcīga, un viņš atkal nodūra galvu. Tomēr tā priecēja. Tā solīja prieku un siltumu, un visu citu, ko nespēja dot koki un koki, un koki visapkārt. Tāpēc viņš sekoja saulei.<br /><br />Un mežs atvērās. Priekšā bija zāļains klajums. Neviena bērza, oša vai alkšņa. Tikai zāle un saule. Bet viņš saminstinājās, apstājās. Atskatījās: mežs aiz muguras piepeši šķita citāds, gaišāks. Saule klejoja pa koku lapotnēm un gaismoja krūmus, aicināja atgriezties. Vilināja. Bet, nē, viņš jau bija gandrīz pieaudzis, viņš zināja dzīves viltības. Un novērsās no meža<br /><br />Pļavai cauri vijās zālē iegrimusi taka. Ceļš kāpa paugurā un tur arī pazuda. Viņš paskatījās augšup un pasmaidīja. Mežs bija palicis aiz muguras: koki, putni, viss pārējais. Te bija jauna pasaule. Un saule staroja neredzētā spēkā. Tā bija visur: tā atspīdēja no pēdējām pļavas zālē palikušajām rases pilēm, dzirkstīja uz netālās upītes virsmas un caurauda lāsainos mākoņus. Un viņš smaidīja.<br /><br /><br />Viņš nomet somu un metas dejā. Saulīt, saulīt, mana mīļā, kur tu biji, kad es skumu? - bet labi, lai jau paliek, kāda starpība… Viņš dejo! Dejo abām rokām gaisā paceltām, dejo acīm aizžmiegtām, dejo, dejo brīvs - ne vairs ilgi tāds būsi. Viņš dejo! Un kad viņš apstājas - aizelsies, piesārtušiem vaigiem, līksmu smaidu sejā - viņš ir redzējis Visu, viņš ir sapratis Visu, viņš tūlīt sasniegs Visu! Un viņš atsāk ceļu.<br /><br /><br />Ticis līdz pakalna virsotnei, viņš vēlreiz apstājās, apkārt apskatījās. Joprojām smaidīgs: silti taču, labi, gājiens vēl tikai sācies. Pār galvu klusēdamas pāršāvās dažas bezdelīgas, bet viņš tās nemanīja. Lejā, ieplakā, un tālumā redzamajos kalnos klīda cilvēki.<br /><br />Pa pāriem vai mazos pūlīšos, somām plecos vai bērniem pie rokas - visādi viņi bija. Un visiem sejas saulē vērās. Bet tā skatījās uz viņiem visiem, un sildīja viņus visus - arī to, kurš no pakalna gājējus vēroja, pamazām smīnā pāraugdams.<br /><br />Tad viņš pacēla rokas un metās lejā. Ar katru soli uzņemdams ātrumu, viņš drāzās garām akmeņiem un lēca pāri ciņiem, viņš klaigāja un smējās, viņš joņoja tā, ka vārdi pašķīda un pazuda vējā, un vējš dejoja ausīs un dziedāja acīs, līdz viņš apstājās ielejas malā: bez elpas, bet mirdzošām acīm, bez prāta, bet ar lērumu plānu. Brīdi tā pastāvējis, viņš saglauda matus, sakārtoja džemperi un droši devās cilvēkos.<br /><br /><br />"Hei, skaistulīt," viņš uzsauc kādai netālu ejošai meitenei. "Ko tu tāda saskumusi klīsti? Nāc, nāc ar mani, uzreiz labāk kļūs!" Bet viņa vilcinās, viņa neatbild, viņa pēkšņi ņemas debesis vērot…<br /><br />"Nāc taču, nāc! Vari kaut ar mani izjādē nākt - tik neaizmirsti, ka zem tevis dzīvnieks kust!" viņš neatlaižas, un viņa beidzot iesmejas un nāk ar - un tālāk jau viņi divatā iet. Te viens soli atkāpjas, te otrs uz priekšu paskrien, bet kopā vien turas. Tā jautrāk. Tik reizēm kāds dadzis, maita tāds, ielīp matos vai krūtīs un tad dzeļ, dzeļ, līdz otrs apķeras un izrauj vai netīšām dziļāk iestumj. Un tad pats mokās klusās sāpēs, ļaunās priekšnojautās. <br /><br /><br />Drīz vien viņu ceļš sāka kalnup vīties. Apkārt bērni skraidelēja, klaigāja, priecājās, šausminājās, pārsteigumā plaukstas sita, līdz viņam galva sāka sāpēt - un arī tad nestājās. Bet saule vēl aizvien spoži, spoži spīdēja. Vai roka acīm priekšā bija jāliek vai sāņus jāskatās, lai izturēt spētu.<br /><br />Un ceļš jau pavisam stāvs sāka palikt. Vairs nevarēja pļāpāt un jokot, bija jāskatās uz priekšu, uz augšu jāskatās.<br /><br /><br />Vēl viens pakāpiens, vēl viena rindkopa. Virsotne jau tuvu, un saule turpat vien gaida. Kazi - varēs ar roku aizsniegt, pieķerties pie kāda stara un laisties lejā kā gaisa vilcieniņā… Vēl viens pakāpiens, vēl viena rindkopa. Smagi, smagi nāk - ja nebūtu tik karsts, ja viņš nebūtu jau nosvīdis… tomēr jāsakož zobi un pēdējiem spēkiem vēl vienu. Tad vēl un vēl… bet nē, rokas atlaižas, muskuļi atslābst, un viņš apsēžas, galvu starp ceļiem paslēpis. Kaut kur tālumā krauklis ieķērcas, bet viņš pat nepakustas.<br /><br />Viss, jāatpūšas. Lai tā pa un saule iet ieskrieties. Viņš paliks tepat. Kaut labprātāk būtu ripojis lejā. Kā akmens Sīzifam virsū, zemzemē iekšā. Jā, tā būtu labi. Viņš aizver acis, gatavojas zemei ļauties, atlaiž rokas… bet tūlīt viņu atkal paceļ augšā, kaut ko stāsta, kaut ko baras, kaut ko rāda, un viņš skatās, skatās tukšām acīm, skatās, līdz atkal saulē ieskatās. Un atkal ir kājās, un rāviens - rāviens - un viņi beidzot kalna galā stāv.<br /><br /><br />Jau pirms pacelšanās virsotnē viņi juta, ka tas nebūs ceļa gals. Tā arī bija. Gals bija tālāk priekšā. Un vēl tālāk bija vēl viens. Un vēl, un vēl viens. Galu bez gala. Bet arī spēki bija galā un gars protestēja.<br /><br />"Cik ilgi vēl taisies iet?" jautāja viņa, pienākusi tuvāk kā jebkad bijusi. "Un kur tev vispār jāiet? Sauli tak vienalga nenoķersi, Saule pa debesīm dzīvo, bet mums tepat, pa zemi jābrien. Neredzi - smagi? Kāpēc, kāpēc mums jāiet?" <br /><br />Viņš nezināja ko atbildēt, viņam nebija atbilžu, tikai jautājumi. Bet atbildēt vajadzēja. "Jums to nesaprast," viņš atcirta. Neviens neko nesaprata, bet visiem kaut ko vajadzēja. Viņš pagriezās pret sauli un atsāka iet.<br /><br /><br />Tā viņi iet. Nu vairs gandrīz nerunā, skatās tik katrs savā virzienā. Tagad tā kā būtu laiks domām, bet negribas vairs. Jāvelkas tik negribīgi uz priekšu, reizēm īgni pametot skatienu uz malu, tad atkal atpakaļ. Mugura sāk līkt, mati sirmot, spēki zust. Arī siltums zūd - Saule aiz mākoņa paslēpusies, laikam apvainojusies būs. Un jau līņā, un viņi klusuciešot kāpj no viena akmens uz nākamā un aiznākamā, un aizaiznākamā. Te nelielā virsotnē uzrāpjas, te atkal lejā norāpjas. Prieka nekāda. Kas jādara - jādara. Tā visa gudrības. Bet, kamēr viņi tā prāto, bērni jau ardievas pateikuši un savos ceļos aizgājuši. Ko viņi?…<br /><br />Neko - jāiet vien tālāk. Bet nu jau galīgi tukša pasaule rādās. Tumša un nelaipna. Garām jaunieši paskrien. Smejas un danco, krāšņas drēbes mugurā. Bet viņam lietus klusiem tikšķiem pret galvu sitas. Eh, būtu līdaka pa rokai, atdotu visu, lai atgrieztos starp viņiem. Bet kur nu. Nav mums līdakas. Varbūt Dieviņš… bet ko tad tas. Tāds pats vecs vīrs kā paši. Tik asaras acis pilda, kad sāpes līdz kaulam duras. Un viņš noliec galvu lietus priekšā, un pievirzās tuvāk līdzgājējai. Paskatās acīs, vainīgi pasmaida. Vārdi ir lieki, jādodas tik uz priekšu, jācer uz labāko. Ka tik visi vārti jau nebūtu slēgti…<br /><br /><br />Viņi gāja augšā-lejā un centās neskatīties uz augstajām virsotnēm, kuras pievarēt vienalga vairs nebija pa spēkam. Tomēr acis ik pa laikam pacēlās augšup, meklēdamas tur kaut ko vairāk par lejā atrodamo. Te lietus bija beidzies un visapkārt vizēja saplakusī zāle, bet tur… tur Saule spīdēja divtik spoži, dzirkstījās virsotņu sniegā, žilbinot visus gājējus pat no attāluma…<br /><br />"Varbūt… ja mēs mēģinātu…" viņš iebildās, cieši skatīdamies zemē.<br /><br />"Nē," viņa stingri atbildēja. "Tie ir tikai māņi."<br /><br />"Viss ir tikai sapņi un māņi," viņš norūca, bet par virsotnēm vairs neieminējās.<br /><br />Tā viņi gāja augšā-lejā un, jā, centās neskatīties uz augstajām virsotnēm. Toties vēroja, kā koki drēbes maina, kā putni atvadu dziesmas dzied, darbojas, apkārt laidelējas. Bet nu viņi tikai dusmas uzdzina. Cik var tā bez apstājas skriet un skriet, un ne uz mirkli nepiestāt? "Eh, māņi, māņi tas viss," viņš vēlreiz norūca un apstājās, atpakaļ atskatījās.<br /><br /><br />Bet tur viļņaina taka pa kalniem klejo. Maldās. Un pazūd aiz viena tāda pakalna, un vairs neko redzēt nevar. Ne to, kur viss sācies, ne to, kur nogājis no ceļa. Tik krūmi cieši kopā saauguši un koki godasardzē sastājušies. Kas pagātnē bijis, tam tur arī jāpaliek, tie čukst, un putni piebalso. Varbūt viņiem taisnība, viņš domā, lēnām šļūcot lejā no kārtējā pakalna ceļā uz nākamo. Varbūt mēs velti uztraucamies, varbūt mēs patiešām esam tikai divi mazi pērtiķēni, apmaldījušies paši savos labirintos. Var jau būt - tomēr bail atpakaļ pagriezties un atkal saulei acīs ieskatīties. Gribas atgriezties mežā, atgriezties laikā, kad viss bija kā bija, un rītdiena vēl nebija vakardiena.<br /><br /><br />Kamēr viņi tā stāvēja un skatījās, putni jau bija aizdevušies projām, un koki nu jau stāvēja nepieklājīgi kaili. Un Saule, vecā gļēvule, joprojām aiz mākoņa slēpās. Auksts sāka palikt - viņi abi gan turējās viens pie otra, tomēr sals jau jūtami knieba garajā ceļā savārgušajās miesās. Un no debesīm sniegs sāka krist. <br /><br />Viņi saskatījās un pasmaidīja. Biezas pārslas lēni lejā lidoja, sēdās uz viņu kailajām galvām un pleciem, un elkoņiem. Pasaulē pat tā kā gaišums parādījās. Un sirdī tā kā līksmība iemājoja, tā kā dejot sagribējās… Ja vien varētu, ja vien kauli nesāpētu…<br /><br />Pamazām sniegs ceļu pārklāja gandrīz pilnībā. Kurpes gurkstēja un atstāja tumšus nospiedumus gaišajā pasaulē, bet arī tie drīz vien kļuva tikpat balti kā viss pārējais. Tikai viņi - divi aizlaiku ceļinieki - turpināja kustēt kā divi spoki. Par laimi, nu jau lejā no kalna, vairs nebija tā jāpūlas, vairs nebija jālūdz visi svētie, lai stāv blakus katram nākamajam solim. Viņi joprojām nezināja, kurp ved viņu ceļš, un kas viņus gaida aiz nākamā pagrieziena. Bet nu jau arī vairs nebija, ko bīties, nu bija tikai jāiet un jācer uz to labāko. Ja tik ķermeņi klausītu… Bet viss sāpēja, viss smeldza, viss šķita tik netverami liels un svešs, ka gribējās apstāties, apsēsties un nekur vairs neiet. Tomēr viņi gāja. Garām apsnigušām ceļazīmēm, kādai zemē nokritušai ligzdai. Vēl brīdi, vēl - bet te večiņa apstājās, sagrīļojās un kupenā atsēdās. <br /><br /><br />"Nevaru vairs tālāk iet," viņa čukst. "Nevaru." Bet viņš netic, viņš negrib tam ticēt, viņš mudina celties un mēģināt, mēģināt kaut vēl dažus, kaut pāris soļus vēl paspert uz priekšu, pretī saulrietam, taču velti, izrādās, velti tas viss. Viņa noliec galvu, klanās, klanās un sastingst. Un neko vairs nelīdz vecā vīra vārdi un plikšķināšana pa vaigiem…<br /><br />Viņš zina, ka mīlestību aprakt nav iespējams, bet zemē vienalga to nogulda un sniegu virsū arī uzrauš. Saraudot acis gandrīz neredzīgas, tomēr pēdējo darbu paveic. "Ardievu," viņš beidzot nosaka, pārmet krustu un pagriežas, lai turpinātu ceļu. Bet sniega nu jau sāk palikt par daudz. Kājas stieg, ar grūtībām cilājas. Turklāt ap sirdi smagi un apkārt klusums tāds, ka kaklu žmiedz. Tā viņš nolaižas lejā pa kārtējo taciņu - cik tādas savā mūžā jau redzējis? - un paiet garām kārtējai eglīšu audzei, pacēlis skatu mazliet uz augšu, kā lūgdams rietošās saules žēlastību - sak, vai tad nu beidzot nepietiks? Bet Saule neatbild, tā tik lej savus purpura starus pār zemi un klusē. Saule ir uz viņa, tā ir pie viņa un ir ar viņu, tāpat kā bijusi visu šo laiku. Un viņš skatās ar akmeni dvēselē, skatās acis nenolaizdams un pat nemirkšķinādams, līdz tajās iemirdzas kas sen pazīstams, kaut kas bezgala tuvs, un viņš sniedzas abām rokām tam pretī, bet kājas samežģās, un viņš krīt, un Saule krīt viņam līdzi, un viss, viss krīt, krīt lejā - lai turpinātu gājienu naktī.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:93942009-11-05T18:27:002009-11-05T18:27:002009-11-05T16:28:53Z2009-11-05T16:28:53Z<a name="cutid1"></a>Es gāju mājās. Bija tumšs, maldījos. Virs galvas tikai apmākušās debesis un daudzstāvu māju gailošās acis. Zem kājām redzēju, tālāk neko. Nezināju, kur atrodos, biju aizmirsis, no kurienes nāku. Zināju tikai, ka mājas vēl tālu. Un es klunkurēju uz priekšu, cerot, ka spēšu atrast izeju no šī ķieģeļu un betona labirinta. Mājās bija silts un drošs, un tur mani gaidīja ēdiens un virtuāla aizmiršanās. Šeit smeldza galva, pēdas stindzināja aukstums un mitrums, un vēders ņurdēja jau trešo stundu no vietas. Riebās man šī pasaule.<br /><br />Un tad es izdzirdēju soļus.<br /><br />Tie skanēja man aiz muguras klusu un mehāniski vienmērīgi kā tvaika dzinēja vārstuļi: „Tap-tss, tap-tss, tap...” Bija jāsaausās, lai dzirdētu – un tad vairs nevarēja nedzirdēt. Man sekoja.<br /><br />Pār augumu pārskrēja trīsas, plaukstas aprasoja sviedros. Gribēju atskatīties, bet neuzdrīkstējos. Gribēju apstāties un gribēju bēgt, tomēr piespiedu sevi turpināt ceļu. Lai kas tas arī nebūtu, riskēt nedrīkstēju. Es nebiju mājās, bet pilsētā. Te varēja notikt jebkas.<br /><br />Bet kājas neklausīja. Te čuguna stabi, te milzu vates kumšķi, tās draudēja kuru katru brīdi pieteikt streiku un atstāt mani guļam pie kādas daudzstāvu mājas durvīm. Un vēl bērzi apkārt sazvērnieciski sačukstējās. Un ceļš veda aizvien dziļāk pilsētas dūksnājā. Un mājas auga aizvien lielākas, un mērķis šķita aizvien tālāks. Un: „Tap-tss, tap-tss, tap...” Lai kā es neietu, lai ko es nedarītu, soļi kā bija, tā palika nelielu gabaliņu aiz manis. Man sekoja.<br /><br />Un es metos bēgt.<br /><br />Un sānā iecērtas sāpju kamols, un aukstais vējš sejā. Un kāju dārdoņa, un zemes rīboņa, un paša elsoņa, un divtūkstoš gadus vecu kaulu graboņa. Un mājas lēkādamas slīd garām, un koki čīkstot sasaucas, un aklās laternas līdzjūtīgi noskatās. Un es skrienu un skrienu, un es skrienu garām laimētavām un baznīcām, un krogiem, un logiem, un soģiem, un kokiem, un kovārņiem, kas tajos kūko.<br /><br />Un man seko.<br /><br />Un es esmu apmaldījies, un es esmu pazudis, un kur manas mājas, un kāpēc šeit tumšs un smacīgs?.. Es dauzos pie namu durvīm, es nevaru vairs turpināt. Mani tūlīt noķers, laidiet iekšā!<br /><br />Laidiet iekšā...<br /><br />Bet soļi seko. Soļi seko. Soļi seko.<br /><br />Es sitos pret gaisu, kas kļuvis smags kā – mani nelaiž iekšā.<br /><br />Un es sabrūku pie mājas kā torņa, tumša torņa, bezgalīgi auksta torņa – mani nelaiž iekšā.<br /><br />Bet soļi neapstājas. Soļi seko. Izstiepju galvu, jāskatās, tie tūlīt jau būs, tūlīt jau būs. Tūlīt jau būs. Čokurā savilktajam augumam pārslīd ēna. Paslēpju galvu, sasprindzinu muskuļus, ik pa brīdim ietrīcos. Nesit mani, nesit, lūdzu.<br /><br />Bet ēna jau ir pārslīdējusi un aizslīdējusi. Tomēr galvu neceļu. Ja nu – ja nu?<br /><br />Bet nekas nenotiek. Sadūšojos izbāzt galvu. Paskatos pa labi, pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ – neviena nav. Kaut nē, nē, ir gan.<br /><br />Ēna slīd augšup. Iet projām.<br /><br />Iet mājās.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:90182009-04-26T02:08:002009-04-26T02:08:002009-04-25T23:08:36Z2009-04-25T23:08:36Z<a name="cutid1"></a>Te nu tā bija. Varavīksne. Tik tālu ceļu bijām gājuši, tik garus matus ataudzējuši, ka nespējām vairs noticēt paši savām acīm. Bet te nu tā bija. Milzīga, spoža un pavisam, pavisam īsta. Zem tās valdīja tumsa – paēnā varēja manīt klusu rosību un nepazīstamu acu zibšņus, bet tie mūs neuztrauca. Pārāk daudz bijām pārcietuši, pārāk daudz jau redzējuši, lai izšķērdētu uzmanību sīkumiem.<br /><br />Nestāstīšu tagad par ceļu pāri trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, cīņām ar trejgalvainiem pūķiem un bezgaltumšo nakti, kas tā vien mēģināja iegrauzties dvēselē un iekārtoties tur uz palikšanu. Tas viss bija, taču - pagātnē. Tātad nesvarīgs. Vismaz ne šobrīd, pāris soļus no mērķa.<br /><br />Draugs pagriezās pret mani ar velnišķīgu smīnu bieziem rugājiem apaugušajā sejā. "Ko darām?" viņš noprasīja, berzēdams rokas pret nodilušajiem džinsiem. Viņš jau šķita apreibis no varavīksnes smaržas – tajā bija kaut kas no bērnības kukurūzas vālītēm piecstāvu mājas augstumā, reibinošās dzīvības aitu pavēderēs un bezgalīgas, bezgalīgas pēcnāves mīlestības.<br /><br />„Nezinu,” atteicu. Pārlaidu skatienu apkārt lekni saaugušajai pļavai un biezajam mežam zem varavīksnes. Patiešām – ko nu? Tik drīz atvadīties negribējās. Varbūt uzsliet telti un apmesties uz dzīvi tepat, zem varavīksnes loka - baroties no atspīdošajiem Saules stariem, putnu dziesmām un garāmgājēju dvēselēm, biedējot ceļiniekus ar savām daudzkrāsainajām miesām? „Nezinu...” Nebijām par to runājuši, nebijām domājuši.<br /><br />Nepievērsdams man uzmanību, draugs piegāja pie varavīksnes un bijīgi to noglāstīja. "Silta," viņš noteica. Tad pasmaidīja: „Man ir ideja. Pagaidi brītiņu,” un nocēla somu no pleciem. Parakņājies tajā, viņš izvilka mūsu veco, daudz pieredzējušo pīpi.<br /><br />Sapratis mājienu, uzliku roku varavīksnes lokam. Tas patiešām bija silts. Un maigs – pietika ar vieglu kniebienu, lai plaukstā ieripotu dārgakmeņa gabaliņš. Pacēlu to tuvāk acīm. Krāsas kā rotaļādamās mainījās vietām, pārlija viena otrā un saulē zaigoja kaleidoskopiskā burvībā. Sīkajā varavīksnes druskā rotājās sen zuduši sapņi un okeānā nogrimušas valstības. Grozīju to pirkstos, aizmirsis par ārpasauli, aizvien katrā šķautnē atrazdams ko jaunu un brīnumainu.<br /><br />„Ko tu tur kavējies?” nepacietīgi nosauca draugs, pamanījis nodevīgo spīdumu manās acīs. Satrūkos un, vainīgi pasmaidījis, pametu viņam savu guvumu.<br /><br />Draugs rīkojās veikli. Pāris ierastas pirkstu kustības un pīpes galviņu jau pildīja vilinoši aromātiski varavīksnes putekļi. Ne mirkli nevilcinoties, atbrīvotā roka tika ieslidināta kabatā un iznira ar šķiltavām.<br /><br />„Nu tad – par mums!” draugs noteica un pacēla pīpi pie mutes. Tā nolaidās lēnām un tikai pēc laba brīža. Drauga acis bija plati ieplestas un seju rotāja lipīgs smaids. „Ņem,” viņš novilka apbrīnas pilnā balsī un pasniedza man pīpi ar šķiltavām.<br /><br />Nekavējos pievienoties. Dabiskais process: aizšķīliens, elpas ievilciens, izelpa, smaids. Tad skaļi, bērnišķīgi jūsmīgi smiekli, pamanot, ka ne jau tikai šo varavīksni vien bijām atraduši. Apkārt debesīs skrienošajam kūkumam laidelējās paradīzes putni un brīnumaini balti debesmannas mākoņi, no kuriem augšup šāvās aizvien jaunas un jaunas varavīksnes, veidojot pasakainu tiltu pretī bezgalībai. <br /><br />Arī lejā rosība bija pastiprinājusies. Tumsa tur bija kļuvusi vēl tumšāka - bet kuru tā gan vairs interesēja. Acis bija pilnas asarām, un sirds sažņaugusies priekā par debešķīgo skaistumu.<br /><br />Pagriezos, lai parādītu draugam jaunatklāto pasauli, bet viņš jau bija abām rokām apskāvis varavīksnes kaklu un smiedamies rāpās augšup. Nebija jēgas kavēties, tāpēc steidzos vien pakaļ. Ceļš zem kājām klājās viegli un drīz vien jau biju par tālu, lai redzētu paradīzes patiltes troļļu izdegušās acis un dzirdētu viņu jūsmīgos hiēnsmieklus.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:89582009-04-21T23:58:002009-04-21T23:58:002009-04-21T20:58:33Z2009-04-21T20:58:33Z<a name="cutid1"></a>Piespiedies kameras durvju restēm, viņš gaiteņa tumsā turpināja vērties vēl ilgi pēc tam, kad sargs bija pazudis skatienam, bet soļi – apmaldījušies garajā ceļā līdz klausītājam. Labu brīdi bija dzirdami tikai kaimiņa saraustītie sēcieni un viņa paša apvaldītā elpa. „Ja nu, ja nu...” tā čukstēja, te izlienot brīvībā, te atkal atgriežoties mājās. Nedrīkstēja riskēt. Par neveiksmīgu bēgšanas mēģinājumu šeit sodīja bargi. Un viņam bija bail – tik sasodīti, brutāli bail, ka rokas šķita vai piemetinātas restēm.<br /><br />Viņš aizvēra acis. Domās pamazām iekrāsojās nelielais ābeļdārzs pie viņa bērnības mājām. Tur suloja pielijušie koki un zāle, gaišie ziedi tā vien sveica sauli, un gaiss... gaiss bija pilns svaiguma un dzīvības, un tas reibināja kā rīta snauda, kā sievietes smarža...<br /><br />Viņš atvēra acis. Bija pēdējais laiks ķerties pie darba. Piegājis pie gultas, viņš nometās uz vēdera un ar roku sataustīja pagultē noslēptās papīra loksnes. Pirksti pārslīdēja sausajām lapām, un viņš nevilšus pasmaidīja. Šovakar viņš beidzot to pabeigs. Vēl dažas stundas uzcītīga darba un – aiziet debesīs!..<br /><br />Vienu pēc otra viņš istabiņas vidū izvilka salīmēto lapu saišķus. Pie darba pieradušie pirksti ātri vien sataustīja vajadzīgos iespiedumus un izciļņus lapās un teju automātiski sāka tās liekt un locīt un atkal taisnot. Pēc brīža viņš jau sāka klusu dungot, bet vēl pēc brīža apklusa, pilnībā pazudis darbā.<br /><br />Daudzus mēnešus viņš bibliotēkā bija pa vienai vien zadzis izraudzītās grāmatas lapas un atkal līmējis tās kopā, veidojot sen izsapņoto formu. Daudzreiz kārtība šķita neglābjami sajukusi, un daudzreiz viņš bija gribējis visam atmest ar roku. Bet tad ierunājās sirdsapziņa, un viņš atkal ķērās pie darba.<br /><br />Beigas pienāca nemanot. Savienojis pēdējās lapas, viņš pacēla galvu, un acu priekšā jau stāvēja lēcienam gatava raķete. Pat burti uz papīra šķita piebrieduši lidojuma gaidās. Viss bija gatavs. Raķete gaidīja pilotu.<br /><br />Šoreiz viņš nevilcinājās. Viņš bija cieties pārāk ilgi, tāpēc tagad kā kaisles nomocīts jaunietis ieleca raķetē un, iekārtojies sev paredzētajā vietā, nepacietīgi nospieda starta pogu.<br /><br />Raķete iešņācās, iekrācās, un trīcēdama un drebēdama sāka celties gaisā. Kādu brīdi kameras sienas un griesti dejoja kopā ar to, bet drīz vien arī tie vairs nespēja izturēt drudžaino ritmu un sabruka, vairs tikai ar acīm pavadīdami raķeti, kas jau pazuda naksnīgo debesu brīvībā. Vien papīra čaukstoņas pavadīta tā traucās cauri visiem atmosfēras slāņiem, ar katru mirkli uzņemot arvien lielāku ātrumu, arvien vairāk attālinoties no zemes un cietuma - savām skumjajām mājām. Raķete slīdēja garām svešām zvaigznēm ar neparastām planētām un brīnumainiem kosmosa objektiem bez nosaukuma, bet viņš ar sasprindzinātu sejas izteiksmi turpināja to stūrēt aizvien tālāk un tālāk, un tālāk, un tālāk, aizmirsis par savu pagātni, nedomādams par nākotni un nedzirdēdams ne arvien skaļāko atslēgu žvadzoņu, ne to skrapstoņu slēdzenē, ne durvju čīkstoņu, ne sarga soļus sev aiz muguras...urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:87002008-12-05T13:21:002008-12-05T13:21:002008-12-05T11:22:42Z2008-12-05T11:22:42Z<a name="cutid1"></a>Iespējams, uz durvju atvēršanu viņu pamudināja gaismēnu rotaļas uz puscaurspīdīgā stikla, iespējams, vainīga bija klusā balss, kas, kā šķita, nāca no noslēpumainās telpas otrpus durvīm, bet, iespējams, tas vienkārši bija liktenis. Tieši pēdējā iespēja viņu mocīja visvairāk. Par to viņa domāja iemiegot, un tā bija pirmā doma, no rīta atkal atverot acis un sveicot caur žalūziju spraugām izlīdušos Saules starus. Protams, atbilde ar katru pārdomām veltīto mirkli kļuva aizvien tālāka un izsmērētāka - nu viņa vairs nebija pārliecināta pat par to, kas reiz šķita pilnīgi skaidrs. Varbūt tā nemaz nebija viņa, kas todien pēc neilgas vilcināšanās nospieda kokā pamanīto durvju rokturi? Varbūt tas viss bija tikai sapnis, sen lasīta stāsta atbalss, un viņai nemaz nevajadzēja sevi mocīt? Tomēr šādas atziņas neglāba no ainu uzaušanas atmiņā. Kā veci diapozitīvi tās rausteklīgi nomainīja viena otru, brīžiem sajaucot secību, brīžiem kādai izgaismojoties desmitkārt spēcīgāk par pārējām.<br /><br />Bet sākumā bija durvis. Tās viņa atrada netīšām, kārtējā darba brauciena laikā pagriežot galvu uz ceļmalas alejas pusi. Starp kārtīgā ierindā stāvošajām papelēm tur neiederīgi līkņāja kāds ozols. Un tajā bija durvis. pavisam parastas stikla durvis uz kurām rēgojās Saules sašķeltas lapu un zaru ēnas. Uz brīdi viņa no pārsteiguma pat aizmirsa vērot ceļu, bet laikus attapās un nospieda bremzes. Cīnīdamās ar domām par darba kavēšanu, viņa izkāpa no mašīnas un piegāja pie neparastā ozola. Durvis izskatījās pavisam īstas. Nedaudz piemiegtām acīm viņa mēģināja paskatīties tām cauri, taču nekā neredzēja. Pretī raudzījā tikai viņas pašas izbrīnītā seja. Roka pieskārās rokturim, bet to nospiest viņa uzreiz nespēja sadūšoties. Tā vietā viņa vispirms pāris reizes lēnām apstaigāja ozolu, uzmanīgi vērodama gan lapotni, gan stumbru, gan augsni, zem kuras acīmredzot slēpās dziļas saknes. Nekā neparasta. Tikai durvis, kur tām nevajadzēja būt.<br /><br />Viņa atkal iedomājās par darbu. Tā jau vairākus gadus bija viņas vienīgā realitāte, taču tobrīd nez kāpēc šķita kaut kas neiespējami tāls un nesvarīgs. "Vismaz vienreiz taču es varu daīt, ko pati gribu," viņa noteica, kā mēģinādama sevi iedrošināt. Un nospieda rokturi.<br /><br />Viņas acis tūlīt pat aizspieda negaidīti spoža gaisma. Taču pat cauri aizvērtajiem palsktiem viņu pārsteidza tās spilgtums un daudzkrāsainība. Šķita, ka ozola iekšpusē iekārtota deju zāle - tik kaleidoskopiski raiba bija krāsu spēle, kas spiedās cauri plakstiem un ilgi neļāva atvērt acis. Kad tas beidzot izdevās, aina viņu pārsteidza ne mazāk par durvīm stumbrā. Cik tālu vien acs rādīja, uz visām pusēm stiepās daudzkrāsaini gaismas stari. Tie krustojās un pazuda tālumā, augstu virs galvas vai kaut kur dziļi zem kājām. Viņa apstulbus apskati'jās visapkārt, bet tā arī nesaprata, no kurienes tie uzradušies un kā tie var stiepties līdz pazušanai tumsā, ja ozola stumbrs no ārpuses nebija nešķita lielāks par jebkuru citu ozola stumbru.<br /><br />Boksa ringa virvēm līdzīgās gaismas stīgas nomainīja krāsu. Tagad uz priekšu stiepās divi zaļi un divi sarkani, bet divus soļus tālāk tos šķērsoja oranžas un zilas svītras. Tie gan neko daudz neizgaismoja - pat piemiegtām acīm viņa varēja saredzēt tikai blāvi brūnganu un tumšpelēku, nedaudz gaišākām lapām noklātu zemi. Brīdi pavilcinājusies, viņa tomēr paspēra soli uz priekšu.<br /><br />Zeme bija noblietēta cieta jo cieta. Ozola iekšpuse nedaudz oda pēc pelējuma vai kā tamlīdzīga, taču tobrīd viņa to tikpat kā nejuta. <br /><br />Viņa pacēla. Gaismas stari joprojām stiepās tikpat tālu bezgalībā kā iepriekš. Viņa paspēra vēl pāris soļus uz priekšu. Pēkšņi - un to viņa atcerējās skaidrāk kā visu līdz tam notikušo - apkārtne sagriezās virpulī, sajaucot vienā kamolā visus gaismas diegus un arī viņu pašu. Viņai sareiba galva un pret pašas gribu aizspiedās acis.<br /><br />Kad viņa tās atkal spēja atvērt, pirmajā brīdī šķita, ka nekas nav mainījies. Tāpat viņu apjoza gaisamas virves, tāpat zem kājām bija cieta zeme, bet apkārt dvakoja pelējuma smaka. Tomēr kaut kas bija citādi.<br /><br />Pārdomas pārtrauca kāda aizsmakusi balss. "Ko tu šeit dari?" tā jautāja. Satrūkusies, viņa apskatījās apkārt, bet neko neredzēja. "Es esmu šeit," balss atkal noteica, kā pamanījusi viņas galvas grozīšanos. "Augšā."<br /><br />Augšā patiešām kaut kas bija. Uz milzīgas piepes, kas karājās augstu virs viņas galvas, bija apsēdies neredzēti liels kāpurs. Pārliecies pār piepes malu, viņš uzmanīgi vēroja ciemiņu.<br /><br />"Sveiks," viņa noteica, īsti nezinādama, kā izturēties pie kāpura, kurš izturējās kā šīs vietas saimnieks. "Es..." un te nu viņa aprāvās. Kā lai paskaidro kāpuram, kāpēc viņa bija tvērusi durvis, ja pati to nezināja? "... atvēru durvis un ienācu, bet pēc brīža nezina kā attapos šeit."<br /><br />"Ā..." novilka kāpurs. "Skaidrs."<br /><br />"Un kas esi tu?" viņa noprasīja pēc neizturami ilga klusuma brīža, juzdamās kā iestigusi sapnī.<br /><br />"Es esmu Kāpurs," svarīgi noteica kāpurs.<br /><br />"To es redzu. Bet kā tevi sauc? Mani, piemēram, sauc Alise," viņa mēģināja vēlreiz.<br /><br />"Es esmu Kāpurs," tādā pašā balsī atkārtoja kāpurs.<br /><br />"Ā... Skaidrs." Skaidrs, protams, nebija nekas, bet tas arī nebija svarīgi. Svarīgi bija kas cits. "Kur es esmu?"<br /><br />"Šeit," laipni paskaidroja Kāpurs.<br /><br />Alise nopūtās. "Man šķita, ka ozoli ir mazāki... un neinteresantāki," viņa sacīja, nolēmusi izlikties, ka Kāpurs jautājumu bija ignorējis.<br /><br />"Tikai mazie un neinteresantie."<br /><br />"Šis vai tad nav tāds pats ozols kā visi?" nedaudz muļķīgi noprasīja Alise.<br /><br />Kāpurs nošņācās un apgriezās ap savu asi, bet uz jautājumu neatbildēja.<br /><br />"Piedod," nočukstēja Alise, sajutusi Kāpura aizvainojumu.<br /><br />Iestājās neveikls klusums. Alise mulsi pētīja savu kurpju purngalus, un Kāpurs darīja to pašu. "Tev ir skaisti kurpju purngali," viņš beidzot noteica.<br /><br />"Patiešām?"<br /><br />"Patiešām."<br /><br />"Paldies." Alise patiešām jutās glaimota. Viņas kurpju purngalus vēl neviens nebija slavējis, kaut komplimentus viņa bija dzirdējusi bez sava gala.<br /><br />"Tad ko tu šeit īsti dari?" vēlreiz noprasīja Kāpurs. Vviņa balss bija kļuvusi lietišķa, un patiesībā arī Alisei bija apnicis izvairīties no atbildes.<br /><br />"Nezinu," viņa sacīja. Tad uzsvaram paraustīja plecus. "Vienkārši braucu garām un pamanīju durvis. Tās mani ieinteresēja, un es izdomāju apskatīties, kas aiz tām slēpjas."<br /><br />"Un kas tur slēpās?"<br /><br />Alise izbrīnīti paskatījās uz Kāpuru, bet nešķita, ka viņš jookotu. "Labirints. un tu."<br /><br />"Jā... nekas interesants..."<br /><br />"Tieši otrādi!"<br /><br />"Vai tad tu nekad neesi redzējusi labirintu vai kāpuru?" nobrīnījās Kāpurs.<br /><br />"Jā, bet ne jau ozolā!"<br /><br />Kāpurs atkal apgriezās uz riņķi. Tagad virs viņas galvas kūļājās Kāpura astes gals. "Kāda starpība!" viņš nošņāca. Tad, brīdi apdomājies: "Un ko tu tagad šeit domā darīt?"<br /><br />Alise aizdomājās. Nu viņa bija uzzinājusi, kas atrodas otrpus durvīm, bet jaunas vēlmes to vietā vēl nebija radušās. Tā kā gribējās uzkavēties pie Kāpura, bet... <br /><br />"Nekā cita šeit nav?" viņa noprasīja cerīgā balsī. "Vēl kāds kāpurs... vai labirints?"<br /><br />"Nekā. Tikai labirints... un es," atbildēja Kāpurs.<br /><br />Alise nopūtās. "Labi, tad es iešu."<br /><br />Tā kā Kāpurs klusēja, Alise apgriezās un devās projām. Šoreiz viņa lēnām šļūkāja uz priekšu, un ar skatienu uzmanīja gaismas virves sev visapkārt. Uz nejaušību vairs nedrīkstēja paļauties. Viņa bija dzirdējusi, ka no labirinta var izkļūt, turoties ar kreiso roku pie siena. Spožajiem stariem pieskarties viņa baidījās, tomēr cerēja, ka, tos uzmanot, izdosies nenomaldīties. Taču pietika viņai uz mirkli pievērt neparastās gaismas nogurdinātās acis, kā viss uzreiz atkal sagriezās virpulī. Zaļā gaisma sajaucās ar sarkano, stari satinās kamolos, un Alise atkal krita bezdibenī.<br /><br />Kad viņa atguvās, uz brīdi šķita, ka nekas nav noticis. Apkārt bija tādas pašas gaismas virves kā iepriekš, bet zem kājām - tā pati nedaudz miklā un gumijotā zeme. Acīm bija jāpierod pie blāvās gaismas, lai viņa varētu beidzot noorientēties pasaulē. Un tur jau viņš bija.<br /><br />"Tu esi atgriezusies," noteica Kāpurs. Viņa balsī skanēja klusa pašapmierinātība, kā pēc precīzi paredzētas avārijas vai citas nelaimes.<br /><br />"Jā," nācās atzīt Alisei. "Bet kāpēc? Es taču gāju pretējā virzienā, bet tad atkal gar acīm viss sagriezās, un es attapos šeit."<br /><br />"Tāpēc jau šis ir labirints," Kāpurs noteica vēl pašapmierinātākā balsī. "Pats uzbūvēju."<br /><br />"Tu?"<br /><br />"Jā, tu. Tfu, es. Es to uzcēlu. Tas ir garš stāsts," viņš ātri piebilda, pamanījis Alises acīs uzzibsnījam interesi. "Ļoti garš. Garāks par taviem matiem."<br /><br />"Mani mati jau nemaz nav tik gari," aizrādīja Alise.<br /><br />"Tieši tāpēc. Bet, ja jau reiz tu prasi, tas viss sākās pirms daudziem gadiem kādā mazā lauku ciematiņā..."<br /><br />"Es nemaz neprasīju, lai tu to stāsti!" iesaucās Alise, sapratusi, ka stāsts patiešām ir garš.<br /><br />"...kādā mazā lauku ciematiņā. Tur man apnika dzīvot, bet nekur tālu aizšļūkt nespēju. Tāpēc es ielīdu šajā ozolā un uzbūvēju labirintu, lai mani neviens neatrastu, un arī es nevienu neatrastu."<br /><br />"Tas ir viss?" Alise noprasīja pēc ilgāka klusuma brīža.<br /><br />"Jā," atbildēja Kāpurs.<br /><br />"Bet tas taču nebija nekāds garais stāsts!"<br /><br />"Tavi mati jau arī nav nekādi garie."<br /><br />Alise nopūtās. Šķita, ka kopš ienākšanas ozolā viņai to nācās darīt gandrīz ik uz soļa. Kāpurs tomēr nebija paciešams, viņa nosprieda. "Es gribu iet projām!" viņa paziņoja.<br /><br />Kāpurs ziņkārīgi skatījās viņā. Alise skatījās pretī. Kādu laiku neviens neteica ne vārda. "Kāpēc tu neej?" beidzot noprasīja Kāpurs.<br /><br />"Es nezinu ceļu."<br /><br />"Vai tad, lai kaut kur ietu, jāzina ceļš?"<br /><br />"Protams!"<br /><br />"Bet tā taču tu nekad nenokļūsi nekur citur, kā tikai tur, kur gribēji iet!"<br /><br />"Ko tu vispār zini par iešanu!?" nu jau pavisam nikni nošņāca Alise. "Laid mani ārā!"<br /><br />"Acīmredzot vairāk par tevi, ja reiz tev jāprasa mana palīdzība," aizrādīja Kāpurs. "Galu galā labirintu būvēju ne pirmo gadu. Kā gan es būtu varējis to uzcelt, ja neiepazītu katru pēdu pats saviem pirkstiem?"<br /><br />"Man vienalga. Laid ārā!"<br /><br />Tagad bija pienākusi Kāpura kārta nopūsties, un viņš to darīja ar neslēptu rūgtumu. "Lai tiktu ārā, vispirms jātiek iekšā. Un tās durvis vienmēr ir acu priekšā," viņš lēnām paskaidroja, uzsvērdams katru vārdu, kā runādams ar nesaprātīgu bērnu.<br /><br />Viņa uzmeta Kāpuram dusmīgu skatienu, taču tas par atbildi tikai pasmaidīja. Nopūtusies, viņa sāka skatīties apkārt, meklēdama durvis. Tās patiešām izrādījās acu priekšā - tieši viņai pretī piepē bija tikko saredzams durvju iegriezums. Viņa nikni tās pagrūda un devās iekšā, piemirsusi baidīties par ceļojuma drošību.<br /><br />"Vajadzēs man vēl pagarināt labirintu," viņa vēl sadzirdēja Kāpuru sakām, bet tad arī viņa vārdi sagriezās virpulī līdz ar visu pasauli, un pēc brīža Alise attapās mašīnā. Viņa papurināja galvu un sāka braukt, lai paspētu uz darbu.<br /><br />Taču Kāpura pēdējie vārdi tā arī nepameta viņas apziņu. Tie tur burbuļoja līdz ar piedzīvojuma ainām, laiku pa laikam uzpeldot virspusē un ieduroties saviem asajiem ragiem sirdsapziņā. Tādos brīžos viņa sāka strādāt vēl centīgāk, lai izdzītu no prāta uzmācīgos jautājumus, uz kuriem nebija iespējams atrast atbildes. Varbūt viņai vajadzēja palikt labirintā un celt to kopā ar Kāpuru? Vai varbūt labāk bija viņu sagrābt sev līdzi un izglābt no bezgalīgās slēpšanās labirintā? Varbūt viņai nemaz nevajadzēja vērt vaļā durvis un iejaukties viņa dzīvē? Vai varbūt viss tomēr notika tieši tā, kā tam bija jānotiek? Jautājumi bija sāpīgi mokoši, taču tieši tāpēc viņa nespēja atturēties no to uzdošanas. Un atbildes arvien attālinājās.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:84242008-12-05T13:20:002008-12-05T13:20:002008-12-05T11:20:54Z2008-12-05T11:20:54Z<a name="cutid1"></a>„Nākamais!”<br /><br />Klausot komandai, pacēlās pieci acu pāri un sāka mainīties jautājošiem skatiem. Atskanēja čuksti, bet neviens tā arī nepiecēlās.<br /><br />„Nākamais!” ārsts uzsauca nedaudz skaļākā balsī un pabungāja ar pirkstiem pret durvju rokturiem.<br /><br />Tagad arī Eliss satrūkās un pacēla skatienu, kas līdz tam bija vēries tukšumā. Joprojām nespēdams izkļūt no savu domu labirinta, viņš lūdzoši paskatījās kaimiņos, cerēdams viņu acīs atrast skaidrojumu pēkšņajai rosībai.<br /><br />„Man šķiet, tagad ir jūsu kārta,” kāds iečukstēja Elisam tieši ausī. Sajutis karsto un mitro elpu ielienam ausī, viņš vispirms sarāvās, tad pagriezās pret runātāju. Tā bija sīka večiņa ar puķainu lakatu galva’. „Jūs teicāt, ka esat pirms manis,” viņa sacīja un viegli pamāja uz durvju pusi.<br /><br />„Ā, pareizi,” viņš nomurmināja un neveikli piecēlās kājās. „Paldies,” Eliss piebilda jau ceļā uz ārsta kabinetu.<br /><br />Tas bija plašs un svinīgi iekārtots, lai uzreiz atstātu vajadzīgo iespaidu uz apmeklētāju. Gaišajā telpā gar sienām rindojās grāmatu skapji un sekcijas ar apskatei izliktām trofejām – galvaskausiem un spirtā peldošiem orgāniem. Pats ārsts jau bija apsēdis pie viegla, papīriem nokrauta galda kabineta vidū. Nenolaizdams skatienu no Elisa, viņš pamāja uz brīvo krēslu sev pretī.<br /><br />Eliss to vairs neredzēja. Uzmanību bija novērsušas aiz žalūziju pusaizklātā loga tikko manāmās baltās mākoņu pikas. Tās lēnām slīdēja no vienas loga puses uz otru, bet pēc brīža nozuda kaut kur aiz kabineta sienas. Tur, brīvi no viņa uzmanības, mākoņi droši vien uzsāka līksmu deju vai varbūt paslēpju spēli, nodomāja Eliss, kamēr viņa sirds sažņaudzās tik pazīstamajā smeldzē, kuras dēļ viņš arī šeit bija ieradies.<br /><br />„Sēdieties, lūdzu!” domas plūdumu pārtrauca ārsta balss. Tagad žests uz krēsla pusi jau bija daudzkārt asāks, un arī viņa balss bija kļuvusi stingrāka.<br /><br />Mulsi pasmaidījis, Eliss paklausīja ārstam. Taču mākoņi no prāta neizgāja arī pēc apsēšanās krēslā, no kura pa logu bija redzams tikai žalūziju sašķelts skaidru debesu četrstūris.<br /><br />„Tātad, kāpēc atnācāt?” sausi profesionālā balsī noprasīja ārsts. Pirkstos iespiestā pildspalva jau planēja virs piezīmju grāmatiņas.<br /><br />Eliss atkal paskatījās uz loga pusi, mēģinādams sakopot domas. Sakāmo viņš bija sagatavojis jau pirms došanās uz slimnīcu, bet runa pēkšņi bija izsprukusi no galvas. „Man acīs sakritušas zvaigznes,” viņš klusu nomurmināja, beidzot saņēmis spēku un paskatījies uz ārstu. Tas jautājoši raudzījās pretī, taču, pretēji Elisa bažām, smieties nesāka.<br /><br />Brīdi abi nosēdēja klusēdami. Ārsts pirkstos virpināja pildspalvu, bet neko vēl nepierakstīja. „Kā tas saprotams?” viņš beidzot noprasīja.<br /><br />„Kas tad?”<br /><br />„Nu, tās zvaigznes Jūsu acīs.”<br /><br />„Tieši tā arī ir,” atbildēja Eliss. „Man pirms daudziem gadiem acīs sakrita zvaigznes, un tagad es vairs nevaru dabūt tās ārā.”<br /><br />Ārsts brīdi noskatījās viņā. „Varbūt varat pastāstīt sīkāk, kā tas notika.”<br /><br />„Jā, nekādu problēmu.” Eliss atkal pagrieza galvu uz loga pusi. Tur jau tās bija. Tās pašas debesis, kas reiz viņu bez sirdsapziņas pārmetumiem nolēma klejotāja dzīvei. „Tad man laikam bija astoņi vai deviņi gadi,” viņš sāka stāstu. Līdz ar pirmajiem vārdiem istaba satumsa un sāka lēni vibrēt to ritmā. Eliss aprāvās un uzmeta ātru skatienu ārstam, bet šķita, ka viņš to nebija pamanījis, un Eliss turpināja. „Kādā vēlā rudens vakarā biju izgājis ar vecākiem pastaigāties gar ezera krastu. Viņi gāja man pa priekšu un klusu par kaut ko runāja, bet es skatījos debesīs un mēģināju saskaitīt zvaigznes. Atceros vēl, kā niedrēs kurkstēja vardes un sisināja sienāži. Patiesībā viss ezers tā kā runāja, tā kā gribēja man kaut ko pateikt. Jau gribēju sākt tajā klausīties pa īstam, kad tumšās debesis pēkšņi pāršķēla zeltaina švīka. Tad vēl viena.”<br /><br />„Meteoru lietus?” noprasīja ārsts, ātri pierakstot kaut ko savā piezīmju grāmatiņā.<br /><br />„Jā. Laikam. Tobrīd es par to gan neiedomājos. Vienkārši stāvēju un ieplestām acīm skatījos, kā debesīs zib zvaigznes. Biju galīgi piemirsis par vēso rudens gaisu un čukstošo ezeru, jo blāvās svītras, kas izgaismojās debesīs šķita skaistākais, ko jebkad tiku redzējis. To pamanīja arī klāt pienākušie vecāki. Mamma iečukstēja ausī, lai iedomājos kādu vēlēšanos. Bet brīdis bija tik skaists, ka nekas tā īsti nenāca prātā.”<br /><br />„Un tad zvaigznes iekrita acīs?” ārsts iejautājās, bet Eliss bija pārāk iegrimis atmiņā, lai manītu ironiju viņa balsī.<br /><br />„Ne gluži. Taču viena zvaigzne ar spalgu svilpienu nokrita man tieši līdzās. No spožuma es apžilbu un aizspiedu acis. Kad tās atkal atvēru, jutu, ka vienas acs kaktiņā kaut kas ir ieķēries un gremž - vāji, bet bez apstājas. Tā arī neesmu varējis dabūt to ārā.”<br /><br />Iestājās klusums. Ārsts skatījās savās piezīmēs kā neatšifrējamās burvju zīmēs, bet Eliss, sakaunējies par atklātību, raudzījās lejup, kur parkets bija sācis veidot brīnumainus rakstus un attēlus. Te pūķis bija apvijies jaunavai un gatavojās viņu apēst, te jau viņa bija izbēgusi un skrēja debesīs, lai sauktu cīņā priekšteču garus...<br /><br />„Vai tad Jums tas traucē?”<br /><br />Eliss satrūkās un izbrīnīts paskatījās uz ārstu. „Protams,” viņš sacīja.<br /><br />„Varbūt varat precizēt?”<br /><br />„Nu... Kā lai to pasaka... Redziet, es nekam nevaru tā īsti pieķerties, neko nevaru tā kārtīgi padarīt, jo visu laiku acu priekšā rādās tās dienas debesis. Jūtos kā iemīlējies.”<br /><br />„Varbūt patiešām esat iemīlējies?” Ārsta profesionāli sausā balss, izrunājot pēdējo vārdu, nedaudz pieklusa , it kā tas būtu kas nepieklājīgs.<br /><br />„Ne jau nu vienmēr un no astoņu gadu vecuma!” Eliss iebilda. „Un tad taču tas būtu pret cilvēku, nevis debesīm.”<br /><br />„Es tā arī to domāju. Iemīlējies debesīs.”<br /><br />Eliss sajuta sirdi sažņaudzamies no debesu pieminēšanas vien. Laikam jau ārstam bija taisnība. Bet ko gan deva diagnozes noteikšana, ja no tā debesis tuvākas nepalika, un skumjas nemazinājās?<br /><br />Viņš bija mēģinājis aizmirsties gan ar darbu, gan alkoholu – viss velti. Reiz pat bija izmēģinājis roku fotografēšanā, bet kamera ikreiz nevilšus pagriezās augšup, un mājās viņš atgriezās tikai ar debesu bildēm.<br /><br />„Var jau būt,” Eliss ātri noteica, aptvēris, ka atkal bija aizpeldējis savās domās. „Diagnozi nenosaku es, un mani tā patiesībā neinteresē. Atnācu, lai tiktu izārstēts un ceru, ka jūs to arī spēsiet izdarīt.”<br /><br />„Kāpēc?” noprasīja ārsts.<br /><br />Eliss neizpratnē paskatījās uz viņu. „Jo man nepatīk šādi dzīvot. Neko nevaru kārtīgi padarīt, neko nevaru sasniegt. Bail pat iedomāties, ko esmu palaidis garām to sasodīto zvaigžņu dēļ. Varbūt tagad strādātu labu darbu bankā, vai būtu kļuvis par juristu vai ārstu...”<br /><br />Viņam pretī sēdošais vīrietis pirmo reizi sarunas laikā pasmaidīja. „Domājat, ka tad jūs justos labāk?”<br /><br />„Protams.”<br /><br />„Es gan šaubos,” sacīja ārsts. „Jūs esat vesels. Uz redzēšanos un visu labu.”<br /><br />„Tātad jūs netaisāties man palīdzēt?”<br /><br />„Mīlestību mēs neuzskatām par slimību. Pat ja tā būtu, šaubos vai izārstēšana jums nāktu par labu.”<br /><br />Eliss brīdi vilcinājās ar atbildi. Pirkstos viņš neviļus bija paņēmis līdzās guļošu pildspalvu un nu virpināja to pirkstos tāpat kā pirms pusstundas to bija darījis ārsts. „Paldies par to pašu,” viņš beidzot noteica un lēnām piecēlās kājās, un pagriezās pret durvīm. Skatiens aizslīdēja līdz logam, pa kuru atkal bija saskatāmi mākoņi.<br /><br />„Uz redzēšanos,” sacīja ārsts.<br /><br />„Visu labu,” atbildēja Eliss un aizvēra durvis.<br /><br />Tātad arī šeit viss bija kā parasti. Tāda pati reakcija, tāda pati atbilde. Neviens viņam neticēja, neviens neņēma par pilnu. „Jūs esat vesels!” Jau piektais ārsts viņam teica to pašu. Grāmatu gudrības viņus bija pārņēmušas tiktāl, ka pasaule ārpus tām eksistēja tikai tiktāl, cik to bija iespējams sakārtot jau esošajos plauktiņos. Jaunus neviens no viņiem būvēt negribēja un droši vien arī nespēja.<br /><br />Nāksies vien man to darīt pašam, nosprieda, Eliss, jau sēžot trolejbusā un vērojot debesu atspulgu garām slīdošo māju logos.<br /><br />Atgriezies mājās, Eliss, nenoaujot apavus, devās uz vannas istabu. Tur viņš atbalstījās ar elkoņiem pret izlietnes malu un iespieda zodu plaukstās. Brīdi viņš cieši ielūkojās pats sev acīs. Tās raudzījās pretī tikpat tumšas un skumjas, kādas viņš tās atcerējās jau kopš bērnības. Nekas nebija mainījies. Zem tām bija sākuši rādīties tumši loki – asaru un negulēto nakšu liecinieki – un āda ar katru dienu kļuva aizvien vaļīgāka, taču no spoguļa viņam pretī vērās tas pats astoņgadīgais zēns, kurš toreiz, pirms gandrīz divdesmit gadiem, kādā citā spogulī pirmo reizi ieraudzīja acīs sakritušo zvaigžņu mirdzumu.<br /><br />„Ardievu,” viņš nočukstēja caur sakniebtām lūpām. Tad paņēma no plauktiņa nagu vīlīti un nolieca galvu virs izlietnes. Ar diviem pirkstiem satvēris kreisās acs plakstiņus, viņš novilka tos katru uz savu pusi. Par spīti ciešajam tvērienam, tie nervozi trīcēja, kamēr viņš lēnām bīdīja nagu vīlīti pie acs. Sirds satraukti sitās pavisam savādā ritmā, tomēr roka netrīcēja. Un Eliss iedūra vīlīti acs kaktiņā.<br /><br />Caur zobiem izlauzās lamas, un viņš sāpēs nodūra galvu izlietnē. Acs neganti pulsēja, un ķermenim pāri skrēja karstuma viļņi.<br /><br />Pagāja vesela mūžība pirms viņš spēja atkal pacelt galvu un ieskatīties spogulī. No acs kaktiņa garām degunam, pāri sejai kā palēninājumā slīdēja sīka asins strūkliņa. Tās ir beigas, prātā iešāvās vientuļa doma, uz brīdi nomācot visas sāpes. Beigas... Eliss gribēja te raudāt, te skriet pēc aptieciņas, taču nedarīja ne vienu ne otru. Tā vietā viņš turpināja akli skatīties atspulgā, līdz sāpes piespieda aizvērt acis.<br /><br />Kad viņš tās atkal atvēra, strūkliņa bija kļuvusi pavisam šaura, un drīz vien asinis no acs ārā līda vairs tikai pa pilienam vien. Tomēr nekas nebija mainījies. Pieverot acis, prāta tumsā joprojām spīdēja zvaigznes un vientuļš sēroja Mēness.<br /><br />Eliss dažas reizes ātri nomirkšķināja acis. No kreisās kaktiņa lēnām izspiedās vēl viena pilīte. Tā negribīgi sekoja līdzi māsām uz muti. Un mirdzēja. Eliss neticīgi piespieda seju pie paša spoguļa. Pēdējā, ar pūlēm izspiestā pilītes patiešām brīdi pa brīdi iezaigojās. Eliss pasmaidīja. Tātad taisnība bija viņam, ne ārstiem.<br /><br />Viņš sataustīja izlietnē iekritušo nagu vīlīti un vēlreiz ietrieca to acī – šoreiz bez vilcināšanās un ar gadiem krātu naidu un ļaunu prieku.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:81762008-12-05T13:19:002008-12-05T13:19:002008-12-05T11:19:57Z2008-12-05T11:19:57Z<a name="cutid1"></a>Lēni vēcinādams savus milzu spārnus, pār pilsētu laidās pūķis. Par spīti pārgurumam viņš jau trešo stundu dzīvnieciskā apņēmībā meta vienu loku pēc otra, mēģinādams atrast vietu, kur nolaisties. Taču pa ielām steidzās mašīnas, pa ietvēm - cilvēki, bet vēl tālāk cieši saspiestām mugurām stāvēja mājas, ar skursteņu ragiem draudot pārplēst viņa vāro pēdu ādu. Bezspēcīgās dusmās pūķis gan klanīja galvu un pūta debesīs dūmu mutuļus, tomēr tas nelīdzēja, un viņš turpināja riņķot pār pilsētu, te pietuvojoties, te attālinoties no tās centra, te nolaižoties nedaudz zemāk, te paceļoties tuvāk saulei. Ja reiz ceļam atdots tik daudz spēka, gan jau atradīsies vēl nedaudz, lai godam to pabeigtu.<br /><br />Šurp viņu bija atdzinusi neskaidra, pirmatnēja dziņa. Tā uzradās pirms vairākiem mēnešiem, urdot pūķi tikām, līdz viņš vairs nespēja izturēt un pameta vecāku ligzdu, lai dotos uz pilsētu. Klausot savādajai smeldzei sirdī, viņš bija laidies pāri trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem, ceļā cīnoties ar badu un slāpēm, un neredzētiem milzu putniem, kas milzīgā ātrumā traucās starp mākoņiem, aiz sevis atstājot baltu dūmu vērpeti. Un nu mērķis bija tikpat kā klāt.<br /><br />Saule virs pilsētas karsēja tikpat neatlaidīgi, kā bija to darījusi gandrīz visu ceļu. Vēsajām, tumšajām klinšu alām pielāgotā pūķa āda tās dēļ bija sačervelējusies un kļuvusi plāna kā papīrs. Ar katru vēzienu spārniem palika grūtāk noturēt izvārgušo ķermeni gaisā. Reizēm to caurdūra tik asas sāpes, ka pūķis spalgi ieķērcās, alkdams kā bērnībā atsaukt vecākus. Taču tie nerādījās, un meklējumus nācās turpināt paša spēkiem. Citkārt viņš būtu nolaidies kaut kur netālu no pilsētas, lai savāktu spēkus pirms pēdējā trieciena, bet tagad vairs nespēja piespiest sevi atkāpties.<br /><br />Pa ielām nezināmā virzienā klīstošie pilsētnieki, šķiet, nemaz nemanīja pūķa ierašanos. Neviena galva nepacēlās augšup un nevienu muti nepameta izbrīna sauciens, ieraugot augstu debesīs lidojošo pūķi, kura spārni uzsūca visu svelmi un sagādāja viņiem patīkamu ēnu. Varbūt tā arī bija labāk. Šis pūķis tomēr nebija bērnības plīša mīļdzīvnieks vai pasaku tēls – pārāk fantastisks, lai būtu īsts, pārāk tāls, lai par viņu uztrauktos. Nē, viņš bija īsts, izsalkuma, karstuma un joprojām nesaprastu dziņu nomocīts dzīvnieks ar asinīm pieplūdušām acīm un uguni rīklē. Pietiktu ar vienu, kaut pavirši uzmestu skatu, lai izbīlī mestos bēgt vai steigtos pēc pagrabā noglabātajiem ieročiem. Pūķis to nojauta, bet smeldzi uzveikt nespēja pat bailes.<br /><br />Beidzot nogurušās, spēcīgajā saulē piemiegtās acis pamanīja meklēto patvērumu. Netālu no pilsētas centra līdzās nelielam parkam snauda veca un aizaugusi lidosta, kas šķita pietiekami liela viņa vajadzībām. Vēl pāris reizes apmetis ap to nelielus lokus, pūķis apņēmīgi sakļāva spārnus un ļāvās Zemes spēkam. Klintīs pie vecāku ligzdas nodzīvotajos divarpus gadsimtos viņš bija iemācījies lidot gandrīz tikpat labi kā tēvs, un šī prasme garajā ceļā viņam jau vairakkārt bija izglābusi dzīvību.<br /><br />Lidostas skrejceļš bija tikpat kā tukšs. Par dažādību tur rūpējās tikai vietumis izsistās bedres un zāles kumšķi. Vidū gulēja pūķis. Pāri viņa sausajām lūpām vēlās pēc sēra smirdoši dūmu mākonīši, bet spārni nevarīgi nokarājās uz sakarsušā asfalta. Sāpēja kājas un krūtis, un galva, un viss pārējais. Tāls ceļš bija veikts, nežēlojot spēkus un pa drusciņai vien tērējot ķermeņa uzkrājumus, lai tikai pēc iespējas ātrāk nokļūtu līdz šejienei.<br /><br />Tomēr tālumā vīdošās augstceltnes nebeidza viņu vilināt. Pūķis juta, ka tajās slēpjas ceļojuma mērķis, un pamazām viņš atguva pārliecību par spēju to sasniegt. Bija vien jāslejas kājās un jādodas uz priekšu.<br /><br />Drīz vien pūķis jau neveikli lāčoja starp mazajām, kokos iegrimušajām koka mājām, kas apjoza lidostu, un izstieptu kaklu centās saskatīt augstos, pelēkos kokus. Viņš gribēja pieiet pie un ieskatīties to mirdzošajās acīs, un pataustīt tās ar ķetnu, lai uzzinātu, kādi putni tur bija uzlaidušies un sataisījuši savas ligzdas. Tādas viņš vēl nekad nebija redzējis.<br /><br />Drīz vien pūķis jau kustējās tīri mehāniski, aizmirsis par jebkādu savulaik eksistējušu mērķi vai pienākumu. Sāpes, kuras vēl pirms brīža bija ar pūlēm jāpārvar, lai turpinātu kustību, nu dzina viņa uz priekšu pašas. Viens solis, tad nākamais. Kreiso, labo, kreiso, labo… Visapkārt mirgoja savādas zīmes un skanēja te klusāka, te skaļāka rūkoņa, bet pūķi tā neuztrauca, tāpat kā neuztrauca nerimstošā sīkbūtņu ņirboņa viņam starp kājām un pēdu pirkstiem.<br /><br />Pēkšņi viņš apstājās. Uz priekšu dzenošais motors bija apstājies, apklusis, atstājis viņu vienu ar savu apmulsumu un sāpēm. Pūķis smagi noslīga vispirms uz ceļiem, bet tad arī pavisam guļus. Smagi elpodams, viņš pievēra acis, lai kaut uz brīdi atpūstos no nemitīgās krāsu ņirboņas visapkārt. Ilgi atpūsties gan neizdevās – pēkšņās bailēs, ka viņš varētu turpat aizmigt un nogulēt to, kādēļ bija šeit ieradies – lai kas tas arī būtu – pūķis atvēra acis un izmisīgi aplūkoja apkārtni.<br /><br />Visapkārt steidzās cilvēki: gan paši uz savām kājām, gan ieslēgti metāla bundžās. Dažiem galvas bija nodurtas, citi tās turēja augstu paceltas, taču šķita, ka neviens neredz ne pūķi, ne viens otru. Tomēr visvairāk pūķi pārsteidza viņu mehāniski vienmērīgā gaita. Tā gāja tikai dzīvnieki ar noteiktu mērķi: mednieki vai medītie. Taču nekad pūķis nebija redzējis tik daudzas būtnes vienlaikus pārvietojamies katru savā virzienā. Ikviens gāja atšķirīgā ātrumā, un pūķim no tā reiba galva. Vieni uzmanīgi apriņķoja pūķim apkārt, citi nekautrējoties kāpa viņam uz ķetnām, bet neviens neapstājās, lai aplūkotu negaidīto viesi. Pat mašīnas veikli izmanevrēja starp spārniem un vēdera krokām un devās tālāk tikpat ātri kā bija piebraukušas.<br /><br />Vērojot cilvēkus, pūķis aizmirsa pat savu nogurumu. Viņu apņēmīgā gaita un mērķtiecīgie, sevī vērstie skatieni pūķim atgādināja par paša lidojumu līdz pilsētai. Viņš joprojām juta tā smagumu gulstamies uz ikviena kaula un muskuļa, tāpēc juta apbrīnu pret cilvēku tūkstošiem, kas rīkojās tāpat, turklāt acīmredzot neuzskatīja to par ko īpašu. Viņš neskaidri nojauta, ka neskaitāmās celtnes, kurām pāri viņš bija lidojis un pie kurām allaž uzturējās cilvēki, nebija dabiski veidojumi. Pūķis atcerējās vecāku ligzdu, kas salīdzinājumā šķita pavisam nevērtīga, un smeldze sirdī iecirtās vēl daudzkārt spēcīgāk. Kas gan bija spēcīgās ķetnas un liesmainā elpa pret apņēmību, kas spējīga nolīdzināt paugurus ar visiem mežiem un uzcelt to vietā tūkstošiem māju?<br /><br />Pūķis iesēcās. Smagā elpa nepatīkami atgādināja, ka viņš pats uz to nav spējīgs. Nešķita, ka cilvēki jebkad rimtos, bet viņam spēks bija pietrūcis jau pēc dažām dienām. No sirdssāpēm viņš spēcīgi iesita ar asti pret zemi. Tā nodrebēja un pūķim apkārt izpletās sīksīku plaisiņu un lūzumu tīkls. Tomēr pat tas nevienu neizbiedēja. Daži gan uz brīdi piebremzēja, lai apskatītu, kas noticis, bet, sapratuši, ka tas nav nekas bīstams, turpināja ceļu.<br /><br />Pūķis sajutās neizturami vientuļš. Viņš gribēja kļūt par vienu no viņiem, mācīties strādāt kā viņi, lai reiz uzceltu līdzīgu ligzdu, kur audzināt mazuļus. Bet viņš bija viens.<br /><br />Smeldze pēkšņi iedūrās tik spēcīgi, ka vairs nebija nekādu šaubu par tās cēloni.<br /><br />Lūk, kāpēc viņš bija šeit lidojis. Gar acīm zibēja nekad neredzētas ainas ar tēva un tēvatēva piedzīvojumiem, kad viņi līdzīgas smeldzes dzīti bija pametuši ligzdu, lai mācītos no cilvēkiem cīnīties par savu laimi. Varbūt viņam vajadzēja darīt tāpat – atkal uzcelties kājās, pieiet pie kāda no tērauda kokiem un ar liesmainu elpu pieprasīt tur dzīvojošos cilvēkus doties viņam līdzi uz tālajām klintīm, lai kopā vītu ligzdu un audzinātu pēctečus…<br /><br />No pārdomām pūķi uzmodināja viegla astes kutēšana. Viņš lēnām pagrieza galvu, lai uzzinātu tā iemeslu. Pie astes stāvēja neliela auguma cilvēks ar gariem matiem un, klusu burbuļodams, glāstīja viņa muguru. Pamanījis pūķa zvērīgās, asinīm pieplūdušās acis un milzīgos zobus, viņš uz brīdi satrūkās, taču pēc brīža atsāka savu nodarbi. Gan cilvēka plauksta, gan balss bija patīkami silta, un kutēt nez kāpēc bija sākusi ne vien aste, bet arī sirds.<br /><br />Pūķis uzmanīgi nopētīja nelūgto viesi. Viņu sagrābt nebūtu grūti – viens kampiens, un tad jau varētu pacelties spārnos un laisties prom ātrāk par jebkuru iespējamo ķērāju. Viens kampiens un sirds būtu sadziedēta… Pūķis pa nāsīm izpūta nelielu sēra mākonīti. Tikai viens kampiens…<br /><br />Nē, viņš nedrīkstēja to darīt. Pūķis iedomājās par savu vecāku ligzdu, un smeldze atkal sastindzināja visu viņa ķermeni. Cilvēkiem tur nebija vietas. Viņi tur nekad nebūtu laimīgi. Un viņš nekad nebūs laimīgs citur.<br /><br />Pūķis vēlreiz piesita ar asti zemei – šoreiz vieglītēm, lai nevienu nesavainotu – tad izpūta gaisā nelielu dūmu mākoni un smagi piecēlās kājās. Uzmanīgi paspēris dažus soļus, viņš izpleta spārnus, lai paceltos gaisā.<br /><br />Sirds pēkšņi bija kļuvusi neparasti viegla. Viss bija pareizi. Pūķis spēcīgi savēcināja spārnus un pacēlās debesīs. Vēja brāzmas viņu spirdzināja un atgrieza spēku. Pēc dažām dienām viņš jau būs atgriezies dzimtajās klintīs. Pūķis sajūsmā ierēcās, tad pagriezās, lai pamestu vēl pēdējo skatienu uz spēku devušo pilsētu. Sirds pēkšņi salēcās, un pūķis pārsteigumā uz brīdi pat piemirsa vēcināt spārnus. Cieši apķēris asti, gaisā kājas kūļāja šķietami pilsētā atstātais cilvēks.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:76012008-10-03T14:43:002008-10-03T14:43:002008-10-03T11:43:43Z2008-10-03T11:43:43Z<a name="cutid1"></a><br />“Spārni, spārni, pārdodu spārnus!” kā sen apnikuša radio hīta piedziedājums pa Stilltaunas tirgus laukumu jau trešo gadsimtu neviena nepieņemti laidelējās Alberta čerkstošajā svina stabules balsī izkliegtie vārdi, nespēdami rast sev piezemēšanās laukumu, jo pat reizumis gar viņa būdu klīstošie jaunieši, pat šie Dieva bojāejas apliecinājumi, kurus līdz nāvei bija nogurdinājusi viņu šķietamā nemirstība, pat viņi, tos izdzirdot, neizbēgami saliecās smieklos, mēģinot iztēloties, ka šajā helikopteru, lidmašīnu, gaisa balonu un, jā, vēl arī cepelīnu laikmetā kādu, haha, varētu interesēt spārni, ar kuriem tā kā tā nekur nevarēs aizlaisties, jo pilsētas mieru taču droši sargāja stikla jumts; ja nu vienīgi tas piepeši izdomātu sagrūt pār viņiem un zem mūžam nedziestošu drupu kaudzes apglabāt visu Stilltaunu, visus pilsētnieku sapņus, viņu slepus izčukstētās cerības un augšup paceltām rokām izkliegtos lāstus, jā, tad divsimts vai trīssimts — kas to lai zina, cik īsti — gadus vecā Alberta spārni varētu kļūt par vienīgo debesu vārtiem derīgo atslēgu, bet tas nenotiks nemūžam, un viņi to zināja un droši zibināja savus gandrīz—bet—ne—gluži baltos zobus, kamēr es no balkona drošības uz viņiem noskatījos ar dziļi nosodošu skatu, līdz tam vairs nebija ko nosodīt, un nācās vien pievērsties dzīvajam mironim pie pussagruvušās būdas ar zemē nolaistajiem spārniem, un man palika bail, ka tūlīt, tūlīt viņa miesa nokritīs no kauliem un acu priekšā paliks tikai skelets, kas turpinās saukt neesošos pircējus, o, nē, to Alberts nepārtrauks arī pēc nāves!<br /><br />“Gandrīz balti, gandrīz jauni, sanāciet, sanāciet, viens pāris vien palicis,» kā nezināmu ļaundaru salauzta arfa dziedāja nabaga vecais Alberts, nabaga neprātis Alberts, nabaga bārdainais Alberts, pie katra vārda nedaudz savēcinādams savus pelēcīgi dzeltenos, utu, blusu un arī viņa paša saēstos spārnus — naktīs, kad pilsētas jumtā iedegās viltus Mēness un viltus zvaigznes, Alberts, šī vienīgā īstuma atblāzma Dieva tēva, dēla un svētā gara pamestajā pilsētā, mēdza atliekt spārnus uz priekšu un domīgi tos košļāt, domājot, vai reiz pieredzēs labāku nākotni, kurā nebūtu vietas izpostītiem sapņiem un nodzisušiem ugunskuriem cilvēku acis, bet prāta dziļumos viņš it labi zināja, ka cerības ir veltas, tāpēc tām nodoties sev ļāva vien naktīs, kad varēja būt drošs, ka ir pasargāts no dīkdieņiem, kuriem spārni bija vienaldzīgi — viņus interesēja tikai skumjas Alberta skatienā, par tām varēja ieņirgt, un smieklus viņi netaupīja, beigu beigās liekot pat Pēterim pie vienīgā cilvēcīgā kurmju pilsētas iemītnieka vārda vienkārši ierakstīt “Ielaist” ar trim izsaukuma zīmēm galā un vairs nenodarbināt sevi ar svaru kausu līdzsvarošanas aprēķiniem, jo labi saprata, ka Alberts ar mūždien mirstošā gulbja balsi ir svētāks pat par viņu pašu un Romas pāvestu kopā ņemtiem.<br /><br />“Spārni par neticami zemu cenu, spārni, ar kuriem laisties līdz pilsētas malai,” nepievērsdams ne mazāko uzmanību savai apkārtnei, sauca Stilltaunas nepieņemtais gudrais, nespēdams apstāties ne uz minūti, ne sekundi, mēnesi pēc mēneša, gadsimtu pēc gadsimta aizžņaugtajā neieeļļotu durvju balsī atkārtodams nejēdzīgos saukļus tukšajam, Vēja un Nāves pārņemtajam laukumam, kas jau sen bija pārtraucis mēģinājumus ieklausīties un, hehe, arī izprast cilvēku centienus pirkt un pārdot visu, arī to, ko nedrīkstētu ne pirkt, ne pārdot, bet tikai atdāvāt likteņa izvarotajiem, bet, par spīti tam, par spīti pasaulei, Alberts turpināja stāstu par saviem spārniem, par kuriem neviens jau sen vairs nevēlējās neko dzirdēt, kaut viņam būtu vajadzējis saausīties, jo tieši tobrīd Albertam tuvojos es, līdz pat ceļiem iegrimis savos sapņos, arī kuriem, ja tā labi padomā, nebūs lemts piepildīties, taču tobrīd mani neuztrauca šķietami bezgalīgās nākotnes neizbēgamība, jo viņa balsī biju saklausījis savu Laika dzīlēs pazudušo pagātni un tās krokās paslēpušos nākotni, kas nu šņākdama un krākdama lauzās virszemē, nē, tomēr tikai Stilltaunā, taču vienalga bija spējīga apžilbināt, ja ne Albertu, tad vismaz mani, solot atbildes uz visām pasaules mīklām, par kurām jelkad kaut uz minūti biju aizdomājies, un tās gaisma mani veda aizvien tuvāk, tuvāk, tuvāk, tuvāk, tuvāk! Albertam ar noļukušajiem spārniem, Alberta ar mocekļa seju, Alberta ar pravieša acīm, galvojot, ka viņa balsī, šajā satrunējušas vijoles pēdējā nopūtā izdzirdēšu dzīves jēgu, sataustīšu to, kā man biju pietrūcis visus šos gadus, kopš atvēru acis pilsētas, nē, pasaules centrālajā inkubatorā, un es gāju aizvien tuvāk tuvāk tuvāk tuvāk tuvāktuvāk! līdz manas tuvredzīgās acis jau spēja saskatīt un saskaitīt krunku miljardus Alberta sejā, līdz es jau varēju pieskarties viņa spārniem, bet to, protams, nedarīju, lai nesabojātu kukaiņu izkārnījumu savīto rakstu uz tiem un tikai klusā balsī, kas, šķiet, pat nesašķēla viņa sēro dziesmu, lūdzu paskaidrot, kamdēļ viņš vēlas pārdot savus spārnus, savu vienīgo mīlestību.<br /><br />“Sanāciet, cilvēki bez spārniem, sanāciet, cilvēki ar spārniem, sanāciet, cilvēki, cilvēki sanāciet!” Alberts turpināja ķērkt aizvēsturē, dinozauru, Jēzus un cilvēkmīlestības laikmetā dzimušajā balsī, šķietami pat nemanīdams mani, bet, par spīti nemainīgajam balss tonim un blāvajam acu skatienam, es nojautu, ka viņš zina: uz tik daudz cietušajiem spārniem noraugās pats Liktenis un šinī brīdī izšķiras, vai viņam jāmirst savu vai tomēr visas pasaules grēku dēļ, bet viņš atkal un atkal, un atkal, un atkal atkārtoja savu bezgalīgo stāstu, izlikdamies nedzirdam manu jautājumu, un es to atkārtoju, ak, kāpēc gan tu man neatbildi? bet tūlīt pat sapratu, ka nevajadzēja to darīt — Alberts uz mani paskatījās ar savām skumjajām acīm, liekot noslīgt ceļos un lūgt piedošanu par viņa rīcības apšaubīšanu un vēlmi noskaidrot tās iemeslu, itin kā būtu piemirsis par mūs sadalošo Likteņa aizu, kas — un es to zināju labāk par jebkuru citu — neļaus man izprast viņu, tāpat kā viņam — mūs.<br /><br />“Ja spārni jūs neapmierinās, naudu saņemsiet atpakaļ,” skatoties man tieši acīs solīja nošņurkušais Stilltaunas Buda nirvānas gaidās, kas tā arī nenāca, un viņam neatlika nekas cits kā pārdot sevi pa gabaliņam vien ikvienam, kurš to vēlētos, kaut nevienu nekad nebija interesējis viņa piedāvājums un neinteresēja arī tagad, un viņam neatlika nekas cits kā sēdēt pie savas noplukušās būdas un raudzīties man acīs ar divtūkstoš gadus vecu skatienu, kurā it viegli varēju redzēt visu cilvēces vēsturi no brīža, kad mūsu pērtiķveidīgais sencis nule ieēsto maģisko sēņu apmātībā pacēla divus akmens gabalus un sasita tos vienu pret otru, līdz pat kaklus lauzošā steigā organizētajai virszemes pamešanai par labu Stilltaunai viena cilvēka ārprāta murgu dēļ, kurus droši vien bija izraisījušas šīs pašas nolādētās sēnes, kas šajos miljardos gados nebija mainījušās ne par mata tiesu, joprojām klusībā brūvējot savus kosmiskos noslēpumus — tiesa, zinātnieki tos jau sen bija ietilpinājuši ķīmisku simbolu virtenē — joprojām gatavas izmainīt vēsturi, joprojām piedāvādamas pacelties gaisā vieglāk, lētāk, ērtāk un tālāk kā Alberts ar savu svētumu un spārniem, un acīs paslēpto aizvēsturi.<br /><br />“Spārni jums, jūsu bērniem, mazbērniem un pārējām atvasēm desmitiem paaudžu garumā,” beidzot novērsis durstīgās acis no manis, turpināja svepstēt Alberts, izlikdamies ticam, ka cilvēce turpinās pastāvēt ilgāk par viena cilvēka mūžu, un es māju ar galvu, lai varētu pēc iespējas ātrāk pazust no šī elles pirmā loka atpakaļ savā istabā, kur man nedraudēja ne kritušā pazemes eņģeļa acis, ne viņa vārdi un pēc sagrautām cerībām smakojošie spārni, kas ik brīdi ļima aizvien zemāk un zemāk, jo ik sekundi bojā gāja jaunas cerības, un tās gūlās uz gadsimtiem seno priekšteču līķiem, lai ar pēdējo nopūtu aizvērtu savas acis un iegrimtu mūža miegā, tāpat kā to darīja to saimnieki, tāpat kā to darīja miljoniem, miljardiem, triljoniem viņu līdzinieku ar savām cerībām, kurām nebija un nekad nebūs lemts piepildīties — tāpat kā manām, tāpat kā tavām — un šī apziņa lika izmantot brīdi, kad Alberts būs novērsis savas visuredzošās acis, lai, kā es to velti iedomājos, nemanīts bēgtu no acis atvērušā briesmoņa cilvēka ādā, šī cilvēkveidīgā Trojas zirga, kuram uz brīdi biju gatavs uzticēt savas nākotne, tagadnes un pagātnes veidošanu, aklā ticībā viņa labsirdībai, kaut viņš nevēlējās neko citu, kā sludināt savas idejas, vardarbīgi implantēt tās manās smadzenēs, lai viņš varētu beidzot celties pretī debesīm, ziņojot tur mītošajiem kungiem baltajos talāros, ka darbs izpildīts un viņu idejas dzīvos mūžīgi mūžos, āmen.<br /><br />“Spārni būs labākā dāvana Ziemassvētkos, Lieldienās, kāzās kristībās…” man nopakaļ sauca nošņurkušais, spārnotais Jēzus, alkdams tikt sists krustā, taču nebija neviena, kam to darīt, jo šis taču bija humānisma un pārpilnības laikmets, brīnišķā jaunā pasaule, kurā tirgū sēdošais svētais žigolo netika uzskatīts ne par musinātāju, ne sabiedriskās kārtības traucētāju, jo nebija taču, ko musināt, nebija, ko traucēt, tāpēc viņš sauca mani atpakaļ, cerēdams, ka izglābšu viņu no mūžīgās dzīves, bet es jau biju pārāk tālu, lai atgrieztos un ar katru soli attālinājos arvien vairāk, kamēr no viņa rīkles dziļumiem izlidojošie vārdi ar sen, pārāk, pārāk sen zaudēto jēgu — vai tāda vispār ir bijusi? — izmisīgi dzinās man pakaļ, līdz beidzot atmeta ar roku un nokrita kur nu pagadījās: uz tuvējās mājas jumta, asfalta, garāmgājēja kabatā, bet es turpināju iet uz priekšu, līdz tomēr nenoturējos un pagriezu galvu — jā, turpat vien viņš stāvēja, joprojām ar plati pavērtu muti, no kuras lija arvien nesakarīgāki saukļi, joprojām ar apjukuma pilnu izteiksmi nedzīvajās acīs; pamanījis mani, viņš, kā likās, pamāja ar galvu, un es sapratu — būtu viņa spēkos mainīt prātā uzlikto ierakstu, sauciens pēc palīdzības saplēstu manu sirdi gabalos, un es, goda vārds, nezināju, vai spētu tam pretoties, bet Alberts par laimi neko neteica, laikam jau neticot, ka pilsētā ir kāds, kurš būtu gatavs pārdot viņu romiešu centūrioniem, un viņam bija taisnība, nevienu Alberts neinteresēja, nevienu neinteresēja viņa spārni, lai vai cik uzstājīgi viņš neturpinātu izkliegt solījumus un aicinājumus, viss bija velti, velti, viss velti, un es atkal aizgriezos, vairs nesaprazdams, vai tās ir manas domas, vai arī Alberts patiesi būtu mainījis savu dziesmu, bet nebija laika par to domāt, un es steidzu atkal pazust dzīvokļa drošībā, liegdams Albertam pat pēdējo skatienu — ja nu patiesi viss ir velti?<br /><br />“Spārni, spārni, kam vajag spārnus?” nemitīgi turpināja skanēt manā prātā, neļaujot aizmigt, līdz es pielēcu kājās un basām kājām izskrēju ārā, aiz sevis atstājis savandīto gultu, man nebija laika to sakārtot, man nebija laika, nebija laika, bija jāsteidzas, jo sapratu, ka esmu pievīlis Alberta cerības, un man bija bail, ka viņš neizturēs kārtējo atraidījumu, ka veltās cerības nespēs viņu barot vēl divsimts gadu, tāpēc es skrēju, skrēju, skrēju, cik vien ātri mani nesa kājas, skrēju, līdz beidzās elpa, bet arī tad es neapstājos, nē, nē, es turpināju iet uz priekšu, ietriecis zobus apakšlūpā, savilcis rokas dūrēs, lai nepadotos bailēm, kas pēdējā brīdī varēja nočukstēt: “Griezies apkārt!” un es tām klausītu, jo Alberta dziesma vēl skanēja, taču tā kā klusāk, tā kā gaišāk, un tas man piedeva spēkus pēdējam izrāvienam, ar kuru tiku līdz viņa graustam — tur neviena nebija! — bet dziesma turpināja skanēt, un es sāku viņu meklēt, Dieva vārds, raudzījos visapkārt, raudzījos it visur, bet nekā, it nekā es neredzēju, toties jutu, ka vārdi kļūst aizvien klusāki un gatavojas izgaist, bet vēl aizvien neredzēju nekā, līdz ienāca prātā pacelt galvu pret Jumtu un, jā, tur jau viņš bija, lēnām meta lokus ap savu bijušo mājvietu, lēnām vēcināja, kā izrādās, nevienam nevajadzīgos spārnus un sērā balsī vilka savu himnu, un, tā arī nemanot mani un manus pūliņus — arī tad ne, kad nometos ceļos un saucu, lai viņš aizliek par mums labu vārdu tēvam — Alberts neskarts izlidoja cauri pasaules jumtam un pagaisa no manām acīm, pagaisa no sev neizdevīgās pilsētas un tās hronikām; es vēl brīdi paliku pēkšņi apklusušajā tirgus laukumā, kā gaidīdams, ka to pārpildīs klusuma izbrīnītie cilvēki, taču nekas tamlīdzīgs nenotika un es devos mājās, lai aizvērtu durvis un liktos gulēt — ko gan citu man bija darīt, ko gan man bija darīt?urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:73302008-10-03T14:40:002008-10-03T14:40:002008-10-03T11:42:59Z2008-10-03T11:42:59Z<a name="cutid1"></a><br />Kad esi paslēpies zem segas un aizturētu elpu klausies tālumā skanošajos soļos, ikviens mirklis izstiepjas līdz bezgalībai. Tāpēc Dievs vien zina, cik mūžības tovakar aizritēja, un cik Visumi paguva piedzimt Telepātijas institūta kopmītņu trešajā stāvā, kur visu iemītnieku sirdis sitās vienā ritmā un bija pārņemtas ar vienu vienīgu sapni — kaut uzrauga kurpju piesitieni ātrāk aizvāktos no viņu stāva, bet domas — no viņu prātiem.<br /><br />Taču ikvienai mūžībai reiz pienāk gals, un tāpat bija arī šoreiz. Jaunie telepāti vēl nebija ne nosirmojuši, ne uzaudzējuši garumgaras bārdas, kā istabiņas klusumam pilnību sasniegt kavēja tikai viņu pašu retie elpas vilcieni un negribēti skaļā siekalu rīšana.<br /><br />„Projām ir!” Rejs iečukstēja gultasbiedra ausī. Tas uz brītiņu sarāvās, sajutis karsto, negaidīti cilvēcisko elpu piekļaujamies miesai, bet tad jau atkal kļuva par to pašu nesatricināmo Duglasu, kuru visi bija pieraduši redzēt.<br /><br />„Aha!” viņš atsaucās, izrausdamies no segas apakšas. Nekādu dzīvības pazīmju. „Brīnišķīgi nostrādāts, puiši. Tātad, kā mēs varētu izglābt dzejnieku?”<br /><br />Tie izrādījās spēcīgāki burvju vārdi par visu Merlina repertuāru. Glīti saklātās gultas ar tikko manāmajiem izciļņiem acumirklī nomainīja divdesmit Duglasam pievērsti acis un divdesmit pār to malām kuļājošas kājās. Taču istabu joprojām žņaudza klusums.<br /><br />„Varbūt tev ir kāds plāns, Dug?” beidzot iejautājās viņam pretī sēdošais zēns, kurš ikdienā bija tik nemanāms, ka viņa vārdu visi jau sen bija aizmirsuši. „Tu taču no rīta teici, ka gribi par to parunāt.”<br /><br />„Vēl nav. Tieši par to es arī gribēju runāt.”<br /><br />„Tad runā.”<br /><br />„Nomierinies. Tātad tā.” Duglass ievilka elpu, ļaujot skatienam lēnām pārslīdēt pāri saviem klausītājiem. „Mēs visi zinām, kas ir Dzejnieks.”<br /><br />„Jā, protams.” To viņi patiešām zināja. No vecāko studiju biedru un skolotāju mutēm izskanējušie aprautie vārdi viņu prātos bija salipuši kā netverami mozaīkas gabaliņi un radījuši sašķaidītus pasaules pēdējā dzejnieka likteņa fragmentus. Lai gan neviens nebija viņu ne redzējis, ne pat lasījis viņa uzrakstīto, ikviens juta, ka šajās lauskās slēpjas Noslēpumi un Piedzīvojumi, un Mīlestība, un viss pārējais, kas viņiem institūtā bija liegts Patiesības un Nākotnes vārdā. Jau pats tituls bija ievērības cienīgs – tas lika domāt par protesta demonstrācijām un viesuļvētrām, visaptverošu mīlestību un visu iznīcinošu naidu, un tās nu reiz bija vērtības, kuras vērts aizstāvēt līdz pēdējam elpas vilcienam, līdz pēdējai asins lāsei.<br /><br />„Pie lietas, Dug! Uzraugs var atgriezties”<br /><br />„Piedod! Tātad, manuprāt, varam droši pieņemt, ka dzejnieks netiek slēpts institūtā. Šo ēku mēs pārzinām pilnībā, un Viņu noteikti būtu uzgājuši. Bet, ja dzejnieks ir kaut kur pilsētā, mums vispirms jātiek ārā no institūta. Pēc tam... Gan jau pēc tam kaut ko izdomāsim. Ja ne mēs paši, tad kāds no vietējiem gan jau zinās, kur viņu meklēt.”<br /><br /> „Neizdosies, Dug,” atkal ieteicās viņa oponents. „Visi mēs no šejienes vienalga neizkļūsim, un arī divu—trīs cilvēku pazušana paliks nepamanīta labi, ja dažas stundas. Un par to otru daļu...” Pēkšņi istabu atkal pārņēmušais klusums bija spēcīgākais iespējamais arguments, un Duglass sajuta, kā no viņa likteņa biedriem pamazām aiztek pēdējās apņēmības paliekas.<br /><br />„Mums viņš jāizglābj,” pēkšņi atskanēja kāda balss, un Duglasam līdzās nostājās Rejs. Pateicis to, viņš izgāja pa durvīm, un Duglasam neatlika nekas cits kā sekot draugam.<br /><br />* * *<br /><br />Tā tas sākās.<br /><br />Dzejnieks bija ieslodzīts. Tas arī bija viss, kas par viņu zināms. Viņi bija ceļā. Tas bija viss, ko viņi zināja par sevi.<br /><br /> „Mums tomēr vajadzēs plānu.”<br /><br />Duglass pamāja. Līdz šim tā bija kā rotaļa. Bērnišķīga spēku izmēģināšana. Bet ar to brīnumainā kārtā pietika, lai viņi tagad stāvētu laternu blāvajā gaismā un justos nonākuši soli tuvāk Dzejniekam. Taču viņi arī zināja, ka tālākajā ceļā vajadzēs kaut ko vairāk par kaismu taisnīguma apziņu, kas pie tam varēja kuru katru brīdi izplēnēt.<br /><br />Bet nekā cita nebija. Viņi bija tikai divi bērni, kurus daba bija apveltījusi ar telepātiju, bet kuriem cilvēki bija atņēmuši viņus pašus. Jau drīz pēc dzimšanas ieslodzīti Institūtā, viņi pat savu dzimto pilsētu pazina tikai no ierakstiem, nostāstiem, un pa otrā stāva logu redzamās ielas, kur reizumis varēja manīt mīlniekus, klaidoņus un citus patiesības meklētājus. Un nu tur stāvēja viņi. Tiesa, nejaušam novērotājam arī viņi abi varēja atgādināt divus jaunus, klusus mīlniekus, kas nakts vēsumā izlavījušies no vecāku mājas un cenšas saprast, ko iesākt ar sen kāroto, bet līdz šim nepiedzīvoto brīvību.<br /><br />„Sākam kustēties,” viņa domās ielauzās likteņa biedra aizrādījums. „Un runājam. Mēs sākam izskatīties aizdomīgi.”<br /><br />Tā bija viena no pamatpatiesībām, ko jaunajiem telepātiem iemācīja Institūtā. „Klusums liek ieklausīties domās,” mēdza atkārtot viņu audzinātājs. „Bet tās biedē.”<br /><br />„Sākam meklēt.”<br /> Un viņi ķērās pie darba.<br /><br />Drīz vien tā jau bija kļuvusi par rutīnu. Paslēpties aiz tuvējās ēkas, aizvērt acis un uzšķērst kārtējā garāmgājēja apziņu. Darbojoties ap pirmajiem upuriem, Duglass vēl izjuta nelielu uztraukumu, taču tagad, kad Rejs ar muļķīgu jautājumu bija apturējis jau sesto svešinieku, tas draudēja kļūt par uzmācīgu darbu.<br /><br />Nebija jau arī no kā baidīties. Teju vienīgā atšķirība starp Reja apturētajiem pilsētniekiem bija viņa vārdos. Šo sauca par Hedliju, un Duglass, taustīdamies aizvien dziļāk viņa prāta biezoknī, prātoja, kāpēc vārds viņam šķita pazīstams. Iespējams, to bija pieminējuši skolotāji, vai varbūt tas izskanēja naksnīgajās sarunās, jaunajiem telepātiem mēģinot atcerēties dzīvi pirms nonākšanas Institūtā. „Varbūt viņa dēls vai meita ir pie mums,” nesteidzīgi domāja Duglass, līdz viņa prātā ietriecās Reja mudinājums pasteigties.<br /><br />Pašnožēla, neapmierināta dzimumtieksme, gadiem slēpta vainas apziņa, bailes no dzīves un bailes no nāves... Pilns komplekts. Un tomēr – nekā jauna. Simtiem reižu mācībās un nu arī piecreiz pilsētas ielās redzēta kombinācija.<br /><br />Un tad viņš sajuta mīlestību.<br /><br />Atmiņā nebija cita skaidrojuma. Kā bailēs no neredzamiem briesmoņiem iespiedusies stūrī, tā tomēr sevī slēpa nekur citur nemanāmu dzīvības spēku, un Duglass juta: ja nezināmais garāmgājējs būtu tai devis vaļu, neviena no viņa prātu sagrābušajām domām nebūtu drošībā.<br /><br />Tagad tā gan klusu pukstēja, vilinot aizmirst ikdienas rūpes, atgulties un iegrimt atmiņās par Laika dzīlēs pazudušo pagātni un sapņos par nesalīdzināmi brīnišķīgāko nākotni, taču saimnieks acīmredzot bija pārliecināts, ka viņa ceļš ir pārāk stāvs un ilgs, lai kaut mirkli veltītu bezmērķīgai atpūtai, un prāta apakšējos slāņos iespiestā mīlestība jau bija gandrīz novītusi, kad tai pieskārās Duglass. Un tomēr. Un tomēr.<br /><br />„Noturi viņu vēl mazliet,” Duglass lūdza un sagatavojās vēl dziļākam nirienam, atcerējies skolotāja kā garāmejot izmesto piebildi par jūtām, kas pat sīkākajās izpausmēs slēpj ko krietni lielāku – iespējams pat citu apziņas slāni. Pirmajā mēģinājumā viņu aizturēja kā cementā nocietināta griba. Tad Duglass izdzirdēja paklusu svešinieka kunkstienu un iekšā bija.<br /><br />* * *<br /><br />„Ejam,” Duglass noteica un, nemaz nepaskatījies uz Reju, devās uz priekšu.<br /><br />„Kurp?”<br /><br />„Ejam.”<br /><br />* * *<br /><br />Institūta pagrabā viņi bija akli kā divi Saules gaismā izlīduši kurmji. Tomēr apziņa, ka viņi ir nokļuvuši vien pāris soļu attālumā no mērķa neļāva atgriezties pilsētā, lai meklētu gaismu. Un viņi zināja, ka tajā visas laternas tā kā tā ir izdzisušas, un tumsa kārtējo reizi ir triumfējusi pār gaismu mūžīgajā cīņā par cilvēku prātiem. Tāpēc viņi turpināja taustīties uz priekšu pa nezināmā arhitekta savērptajām eju mežģīnēm.<br /><br />„Ja mūs šeit pieķers, sūdi būs lieli,” murmināja pa priekšu ejošais Rejs – vairāk lai atgādinātu sev, cik dziļi viņi jau bija iekūlušies un līdz šim jau izrādīto drosmi, kas nu draudēja pagriezt muguru un aizbēgt tik dziļi, kur to vairs nespētu panākt ne Duglass, ne arī pats Rejs. „Bet nu jau par vēlu uztraukties.”<br /><br />Duglass tikmēr klusēja un centās nedomāt. Kaut kur netālu, iespējams, atradās cilvēks, kurš bija nesalīdzināmi pārāks par viņu un jebko, kas no viņa varētu iznākt. Taču nu dzejnieka liktenis bija atkarīgs no viņiem. Un šo domu Duglasam nācās atkal un atkal atvairīt, lai varētu droši turpināt ceļu. „Kā tev šķiet, cik tālu mēs vēl esam?” viņš beidzot noprasīja, cerībā beidzot aizgaiņāt uzbāzīgo nedrošības sajūtu.<br /><br />„Nezinu. Bet gan jau sajutīsim, kad būsim tuvumā.” Un, mierinot sevi ar šo domu, abi turpināja ceļu. Aukstās pagrabstāva sienas un sastāvējušais gaiss ik ar soli aizvien vairāk gremdēja viņu cerības, liekot uzdot neskaitāmus neatbildamus jautājumus par Dzejnieku, viņa dzīvi un likteni. Varbūt atbildes sniegs viņš pats, ja patiešām atrodas kaut kur starp pelējuma sēnītēm ceļā uz Tumsas valstību, klusībā cerēja Duglass, kaut labi zināja — vairumā iepirktās domas ilgst tikai līdz brīdim, kad prāts tās beidzot sadrupina pa pamatelementiem.<br /><br />„Jūti?” pēkšņi gandrīz iekliedzās Duglass. Un tūlīt pat saprata, ka jautājums bija lieks. Savādāk nemaz nevarēja būt — ceļā līdz viņiem gan acīmredzami savārgušas, viņu apziņā ar apskaužamu sparu ietriecās domas, kuru spilgtums ne uz mirkli neļāva šaubīties par to izcelsmes avotu.<br /><br />„Ejam!”<br /><br />Un viņi gāja, nē, skrēja, vairs nespēdami ne nociesties, ne ievērot šķietami nepieciešamo piesardzību. Prāts bija labāks vadonis par jebkura dzinējsuņa degunu, un viņi skrēja pa smirdīgo ūdeni, kas ik pēc brītiņa iesmēlās kurpēs, skrēja ātrāk kā jebkad savā cietumnieku mūžā, skrēja, neuztraucoties par sāpošajām potītēm, elpas trūkumu un droši vien sastieptajām cīpslām, jo ar katru soli viņi nonāca aizvien tuvāk mirklim, kad atklāties solīja visas līdzšinējās dzīves jēga un tās turpinājuma iespējamība.<br /><br />Un te nu viņi bija. Atklāsme gan vēl slēpās aiz pussatrunējušām koka durvīm, un abi mednieki uz brīdi apstājās, lai bijīgi ieklausītos pāri viņiem līstošajā apziņas ūdenskritumā. Bet nepacietība drīz uzvarēja pieklājību, un durvis tika atgrūstas plaši vaļā.<br /><br />Dzejnieku viņi tomēr uzreiz nesaskatīja. Abu patiesības, nāves un sevis meklētāju uzmanību tūlīt pēc durvju atvēršanās novērsa siena, kur noplukušajai telpai nepiedienīgā krāšņumā lēnām pulsēja miljons jaunu krāsu ieguvusi varavīksne, pa kuru tikpat nesteidzīgi debesīs peldēja stikla plosts. Tā pasažieri visi kā viens bija nokrituši ceļos un, pievērsuši sejas Dievu, lūdzās lai pamalē jaušamais negaisa mākonis ietu viņiem secen, vai vismaz nenestu iznīcību. Bet Dievs klusēja, un uz sienas mītošie cilvēki lūdzās vēl sparīgāk, jo mākonis ar katru brīdi nāca aizvien tuvāk un kļuva vēl biezāks, vēl tumšāks, vēl biedējošāks. Taču tas nepalīdzēja, un viņu acīs, un uz viņu vaigiem, un viņu bārdās Duglass pamanīja iemirdzamies asaru lāses, kas pamazām kļuva aizvien lielākas un lielākas, līdz ceļinieki arī sēdus vairs nespēja noturēt to svaru un nokrita guļus uz klāja.<br /> „Jūs mani meklējāt?”<br /><br />Tā bija Dzejnieka balss. Kaut neviens no abiem zēniem vēl aizvien nemanīja to mītu varoni, kura dēļ viņi bija šeit ieradušies, apziņā pēkšņi ietriekušās balss īpašnieku viņi atpazina acumirklī.<br /><br />„Jā... kungs,” runātāja lomu uzņēmās Rejs, bet arī Duglass vairs nespēja pētīt caurspīdīgo cilvēku ceļu pretī debesīm – viņa acis nu klīda apkārt istabai, cenzdamās saskatīt, kur tad īsti ir noslēpies Pasaules Pēdējais Dzejnieks, tās vienīgā cerība un iznīcības vēstnesis.<br /><br />„Beidz ķēmoties.”<br /><br />„Kur Jūs... tu esi?”<br /><br />„Šeit un visur.” Smiekli. „Piedodiet. Jūs izskatāties tik satraukti, ka es nevarēju atturēties no mēģinājuma uz brīdi pacelties tronī. Skatieties stūrī. Nē, ne tajā, sev aiz muguras.”<br /><br />Abi uzrunāti apgriezās. Taču arī tur nemanīja gaidīto stāvu. Tikai soliņš, uz kura atdusējās sīka, balta kastīte.<br /><br />„Jā, tur.”<br /><br />„Jūs... tevi... tavu saprātu ieslodzīja tur?”<br /><br />„Ieslodzīja? Nē, nē. Atbrīvoja. Es pats to gribēju.”<br /><br />„Bet... bet... Tad tu vairs neraksti?”<br /><br />„Nē. Un kāpēc lai es to darītu? Rakstīšana ierobežo. Tieši tās dēļ dzejnieki ir izmiruši. Patiesībā mēs visi esam dzejnieki. Bet reti kurš prot dzejot. Rakstīšana ir piepūle. Tagad mans papīrs ir, lūk, tā siena. Tas ir mans dzejolis. Mans domu spogulis. Dzeja bez dzejošanas.”<br /><br />Viņi atkal pievērsās sienas ceļiniekiem. Bargais mākonis tomēr bija aizskrējis garām, un nu plostu caururba tūkstošiem sauļu stari. Lūzdami, tie zaigojās visās varavīksnes krāsās un, kā šķita, iezīmēja vienīgo atļauto virzienu: augšup.<br /><br />„Mani nevajag glābt. Ejiet!”<br /><br />Viņi paklausīja. Atkal viņus biedēja kanalizācijas zilganpelēkā pagātnes smaka, atkal aukstās pilsētas ielas klusēja, kamēr viņi tāpat, ne vārda nepasacījuši, devās mājup.<br /><br />* * *<br /><br />„Ko jūs redzējāt?” satraukti taujāja istabas drošībā palikušie ceļinieki bez karietes.<br /><br />„Dzeja ir mirusi.”urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:70262008-10-03T14:37:002008-10-03T14:37:002008-10-03T11:38:45Z2008-10-03T11:38:45Z<a name="cutid1"></a><br />Es vakarnakt satiku eņģeli. Netīrs un neskuvies viņš sēdēja gultas kājgalī, klusu dziedāja sen aizmirstā valodā un skatījās uz mani savām nespodrajām acīm, kuras jau sen bija pametis dzīvesprieks un pēdējās cilvēcīguma paliekas, atstājot vien trulu, alkohola un noguruma piepildītu skatienu, kurā neredzēju neko no tā, kas Dievam pirms divtūkstoš gadiem bija licis viņu iecelt augstajā amatā. Pat spārni, šī pēdējā liecība par ķermenī reiz mitušo dvēseli, pat tie bija zaudējuši kādreizējo spozmi un savās pelēkajās, utu saēstajās spalvās glabāja vien šausmu stāstus par saimnieka pārdzīvoto.<br /><br />Dieva vārds, nezinu, kāpēc sāku tos lasīt. Pat istabas krēsla nespēja apdzēst šim laikmetam nepiederīgo ziņkāri — kā apmāts, kā nelūgtā viesa tukšā skatiena nohipnotizēts es piemiegtām acīm urbos aizvien dziļāk un dziļāk viņa ķermenī apglabātajos noslēpumos, līdz jutu gaisā ceļamies matus — ne tāpēc, lai tiektos pretī debesīm, nē, viņus bija nobiedējusi sirdi pārņēmusī tumsa. Tās ņirdzīgā balss mudināja bēgt, meklēt glābiņu, viešot veltas cerības, ka tas ir kaut kur netālu, lai jau nākamajā brīdī sagrābtu patvēruma meklētājus, uzsēstos uz viņu muguras un noņemtu masku, atklājot savu lietuvēna seju.<br /><br />Eņģelis pasmaidīja, atsegdams dzeltenos, puves un tabakas saēstos zobus.<br /><br />Piecēlos sēdus un uzvilku segu līdz pat zodam, kaut labi zināju, ka filmu varoņus tas ne reizi nav izglābis no maniakāliem eņģeļiem.<br /> <br />Bet viņš joprojām sēdēja un smaidīja savu dīvaino smaidu, kas neliecināja ne par īpašnieka prieku, ne ko citu — ja nu vienīgi vēlmi izvingrināt sejas muskuļus, jo acis joprojām centās caururbt mani, kā cenzdamās saskatīt, kas atrodas uz sienas un aiz tās, aiz mājas, pilsētas, Zemeslodes un Saules sistēmas — vai kur nu mūsdienās, kosmosa izpētes un nanotehnoloģiju laikmetā dzīvo eņģeļi un viņu mīļākās. Bet man debesu valstības vietā bija iedalītas tikai viena niecīga istaba, un es negrasījos to dalīt ar nerunīgu eņģeļi.<br /><br />„Ko jūs šeit darāt?” noprasīju pēc iespējas skarbākā balsī.<br /><br />„Gaidu,” viņš sacīja, piepildīdams telpu ar lēta degvīna smārdu un klusu atbildi.<br /><br />„Ēēē... ko tieši?”<br /><br />„Tevi.” Tad, pēc nelielas pauzes: „Nāc!” Eņģelis beidzot piecēlās kājās, izpurināja no spārniem blusu koloniju un piegāja pie durvīm. „Tu reiz teici, ka gribi nokļūt debesīs. Es tevi līdz tām aizvedīšu. Nāc!”<br /><br />Un es sekoju, kaut jau sen biju piemirsis narkotiku vai to trūkuma murgā izteiktos vārdus. Taču eņģeļa acīs beidzot zaigoja prieks, un man kļuva žēl noskrandušā Pastarās dienas vēstneša, kurš droši vien jau gadsimtiem ilgi klaiņoja pa grēcinieku un viltus svēto pārpildītās Zemes virsu, nesekmīgi meklēdams kādu, kurš vēl nebūtu apracis savus sapņus, noglabājot tos „nebaltai dienai”, kaut labi apzinājās, ka, tai pienākot, viņam nebūs laika nodoties sapņiem.<br /><br />“Nāc!” Eņģelis jau bija ārpasaulē. Arī es pēc brīža atstāju pagātni līdz sāpēm pazīstamajā istabā.<br /><br />Laternu dienā nebija grūti ieraudzīt mērķi — eņģelis bija pacēlies spārnos un laidelējās ap manu aizgājušā gadsimta mašīnu, kas lepna stāvēja starp peļķēm un bedrēm un izlikās, ka nemana viņa neprasmīgo flirtu. Pievērsos asfaltam, lai nevajadzētu vērot nezūdošo, skumjo smaidu eņģeļa sejā, taču tas bija arī tur; apmaldījies ūdens atspulgā, apmaldījies savā prātā, apmaldījies ceļā pretī apgaismībai, eņģelis pazuda no vienas peļķes tikai tāpēc, lai pēc brīža, ūdens tā arī nenomazgāts, iepeldētu nākamajā un beidzot pamātu man, aicinādams pasteigties ar savām pārdomām un šaubām.<br /><br />Biju zaudējis arī pēdējo iespēju atstāt eņģeli ārpus savas dzīves un ieslēgties istabā, parādot vidējo pirkstu liktenim un viņa centieniem. Vairs nevarēju nedz paslēpties no viņa skatiena, nedz izlikties to nemanām — nācās vien slāt uz priekšu pāri pieri saraukušajam trotuāram, kurš gan klusi nopūtās, sapratis manu nolūku, taču bailēs izlēma netraucēt. Arī netālu stāvošajās atkritumu kastēs galvas iebāzušie kaķi un bezpajumtnieki uz brīdi piecēlās, lai palūkotos uz naktsmiera traucētāju, bet tūlīt pat arī atgriezās savā naksnīgajā darbā, vien ik pa brīdim norūkdamies, lai aizbaidītu viens otru no īpaša garda kumosa — protams, tas bija velti, jo ikviens no viņiem bija piedzīvojis pārāk daudz, lai bītos no cīņas par ēdienu. Es viņiem nebiju bīstams, un arī viņi netraucēja man doties aizvien tuvāk brīvības satracinātajam eņģelim, kurš nu jau atkal dziedāja un dejoja augstu virs mašīnas kā alkohola un cerību apreibināts dervišs.<br /><br />Soļi.<br /><br />Viens no bezpajumtniekiem beidzot bija atradis kaut ko ēdamu un triumfējoši pagriezās ar muguru pret saviem bijušajiem likteņa biedriem, pilns pārliecības, ka viņam vairs nav nekā kopīga ar šiem likteņa pabērniem. Taču viņi bija piedzīvojuši pārāk daudz, lai justos pārsteigti par bijušā biedra centieniem pacelties pāri savai ģimenei. Un viņi pie piedzīvojuši pietiekami daudz, lai zinātu, kā ar to cīnīties — jau nākamajā mirklī pēc laimīgā mednieka pirmā soļa projām no savas dzimtenes viņam uz galvas un pleciem uzlēca visi pirms tam šķietami atkritumu nirvānā iegrimušie kaķi un šņākdami un spiegdami ņēmās skrāpēt un kost, un plēst, un ēst viņa miesu līdz bēglis nokrita uz zemes, vēl mēģinādams ar rokām pasargāt galvu, bet tas bija velti — vēl pāris minūtes asas cīņas un viņš vairs nekustējās, bet pūkainie karavīri varēja atgriezties mājās apmierināti, ka ģimenes gods ir nosargāts.<br /><br />Soļi.<br /><br />Pētot likteņa pabērnus jau biju pienācis pie mašīnas. „Ko nu?” noprasīju tai.<br /><br />„Braucam!” atbildēja eņģelis.<br /><br />„Kurp?”<br /><br />„Kāp iekšā.”<br /><br />Paklausīju, jo bija skaidrs, ka ne kaķi, ne bezpajumtnieki nespēs mani izglābt no prāta aptumsumā dotā solījuma. Man pieskārās vecuma un izmisuma smārds. Iedarbināju mašīnu. Eņģelis bija man līdzās.<br /><br />„Brauc uz priekšu,” viņš teica, un es paklausīju.<br /><br />Atkal sāka līt. Eņģelis klusēja un tikpat stingi kā istabā pētīja ārpasauli, kaut bija skaidrs, ka viņš redz tikai prātā notiekošo. Tiesa, nakts ielas tā kā tā bija tukšas, un arī es drīz vien beidzu visu uzmanību pievērst peļķu pārpildītajam ceļam, pievēršoties arī lietus lāsēm, kas viena pēc otras mira mocekļa nāvē uz mašīnas stikla un tecēja lejup, vēl izkliegdamas pēdējos lāstus un skaitīdamas pirmās lūgsnas, aklā ticībā, ka tās viņiem ļaus nokļūt debesīs, lai atkal atsāktu ceļu lejup, pretī mašīnas stiklam mūžīgajā ciklā, kurā viņus ieslodzījusi Dieva ārprātīgā humora izjūta.<br /><br />Eņģelis paskatījās uz mani, nošūpoja galvu un ieslēdza radio, lai es atkal viss pievērstos bezgalīgajam ceļam uz mūžību. Cauri aizvēsturē dzimušajai fona šņākoņai mašīnā ielauzās diktora balss, stāstot kaut ko par karu un mieru, noziegumu un sodu, mīlestību un naidu, bet viņa vārdi pazuda lietus lāšu pirmsnāves kliedzienos, un man šķita, ka arī radio nu pārraida tikai pasauli pārņēmušā lietus rīboņu. Tā bija dienas galvenā ziņā, par kuru cilvēki no rīta lasīs avīžu pirmajās lapās, bet pēc tam pārspriedīs ar saviem darba kolēģiem, reizēm izmetot kādu joku par grēku plūdiem vai ūdens trūkumu Āfrikā.<br /><br />Lai izvairītos no pārliecīgas pievēršanās apkārt notiekošajam, piedevu gāzi un nu jau krietni pārsniedzu atļauto ātrumu, ar pūlēm izvairoties no naksnīgo sētnieku slotas mestajiem meteorītiem un ielu malās guļošajiem, ādās jakās tērptajiem sengrieķu dieviem un dievietēm, kuru mīlestība bija pārāk spēcīga un svaiga, lai viņi spētu izturēt ceļu līdz Olimpa kalnam. Viens no jaunajiem dieviem ar izspūrušu matu ērkuli gan pacēla īkšķi, cerēdams uz nepazīstamā šofera labsirdību, bet eņģelis papurināja galvu, un es atvainojoties paraustīju plecus un turpināju ceļu, joprojām nezinot, kurp tas ved.<br /><br />„Uzmanies!” pēkšņi iekliedzās eņģelis, nervozi pametis skatu atpakaļskata spogulī. Izbīlī sagriezu stūrī un tikai ar pūlēm izglābos no katastrofas. Mums pakaļ pilnā gaitā traucās no istabas skapja izlīdis dēmons, kuru tur bija ieslodzījis savā četrpadsmitajā dzimšanas dienā, cerot, ka viņš nomirs no bada vai bailēm un vairs ik nakti nemodinās mani, paceldams segu un sēcot skatīdamies, kā es cīnos ar aukstumu un sapņa paliekām, steigdamies uzvilkt apakšbikses un ievīstīties segā. Nu viņš bija izmantojis manu prombūtni, izkāpis brīvībā un nez kāpēc centās notvert mašīnu.<br /><br />Elles ziņneša steiga uztrauca arī eņģeli, kurš vienā acumirklī bija zaudējis savu narkotisko mieru un nepārtraukti skatījās te uz ceļu, te uz pakaļ skrienošo dēmonu ar izkārto mēli. „Zilā gaisma! Brauc debesīs!” viņš beidzot iesaucās.<br /><br />Un patiesi — bijām piebraukuši pie luksofora, kurā jau kopš cilvēces pirmsākumiem vientuļa spīdēja zilā gaisma, akli cerot, ka varbūt kāds beidzot paklausīs tās aicinājumam un pametīs planētu. Arī es to negribēju darīt, bet dēmons jau bija ieķēries mašīnas durvīs un grasījās rāpties iekšā, neatstājot man citu iespēju kā likt mašīnai pacelties gaisā, cerot, ka tas liks viņam atslābināt tvērienu un atgriezties mājās, lai gaidītu manu atgriešanos.<br /><br />Tā arī notika. Vēl pēdējo reizi iekliedzies, vēl pēdējo reizi nolādējis manu un eņģeļa dvēseli mūžīgām mocībām elles ugunīs, briesmonis atlaida durvis un kaukdams krita lejup līdz ar dobju būkšķi atsitās pret asfaltu un palika tur guļam no viņa mutes un ausīm pamazām izplūstošajā asins peļķē.<br /><br />Bet mēs turpinājām augšupceļu. Lietus triecās pret mašīnu daudzkārt ātrāk kā iepriekš, taču to balsis bija kļuvušas skaidrākas, un es spēju pat izšķirt atsevišķus vārdus un frāzes. Lietus runāja par dzīves jēgu un nāves neizbēgamību, šķendējās par jaunās paaudzes slinkumu un cieņas trūkumu, strīdējās par pasaules iekārtojumu un tamlīdzīgām muļķībām. Pamanījušas mūs, lāses gan apklusa, atcerēdamās, ka cilvēkiem nav ļauts dzirdēt to balsis, bet tad pamanīja spārnus uz blakus sēdošā eņģeļa muguras un atsāka dzīves plānu apspriešanu.<br /><br />“Es ceru, ka reiz man izdosies uzrakstīt grāmatu par Visu,” teica viena. “Pakš!” viņa piebilda, atsizdamās pret debesīm pievērsto mašīnas priekšējo stiklu.<br /><br />“Es tevi izglābšu!” iesaucās cita. “Švīk!” loga tīrītājs viņu aizšķūrēja uz masu kapiem, kur līķu bija pārāk daudz, lai tos apraktu kaut zem nedzēstu kaļķu kaudzes.<br /><br />“Mēs lidojam uz zvaigznēm?” jautāju eņģelim.<br /><br />Viņš iespurdzās. “Nē taču!” Tad pamanīja neizpratni manā sejā. „Pagaidi... tu vai tad nezināji, ka Visums ir tikai aizsegs, lai zinātnieki nepievērstos Patiesības izpētei?”<br /><br />Papurināju galvu. Nu jau eņģelis smējās pilnā kaklā — daļēji par manas neziņu, daļēji no prieka, ka beidzot izdevies atbrīvoties no Zemes pievilkšanas spēka un nelāgu atmiņu važām. Apvainojies, sāku pētīt apkārtni, jo mašīnas ceļš uz debesīm nu bija brīvs — to netraucēja ne putni, ne komētas un pat ne mākoņi. Tikai vējš skrēja apkārt mašīnai, joprojām meklēdams kaut kur netālu zudušo mīļāko un nerimdamies klusu čukstēdams viņas vārdu.<br /><br />„Kur ir mākoņi?”<br /><br />Eņģelis ielūkojās pulkstenī. „Laikam aizgājuši gulēt. Dievam nepatīk, ja viņi rotaļājas arī naktīs.”<br /><br />Taču es viņā vairs neklausījos, jo biju pamanījis no mašīnas bagāžnieka brīvībā spraucamies savas pagātnes ēnas. Tās kā žurkas pameta augšup — aizvien tikai augšup — skrienošo mašīnu, kā zinādamas, kā iepriekš paredzēdamas nenovēršamo traģēdiju un nevēlēdamās atvadīties no saviem sapņiem, nevēlēdamās kļūt par bankas ierēdni vai tanku bataljona komandieri tā vietā, lai pētītu putnus, zvaigznes, savu un citu prātu vai kas nu kuro reizi šķita visu laiku labākais darbs, kas neapniks nemūžam.<br /><br />“Apsveicu!” teica eņģelis. “Tu esi brīvs.”<br /><br />Man no acu kaktiņiem sāka līt asaras, kaut īsti nezināju, vai esmu priecīgs vai saskumis par pēdējās pagātnes mizas nolobīšanos. “Tātad esam galā?” noprasīju, lai nebūtu jāklusē un jāvēro nepiemērotā virzienā ritošās asaras.<br /><br />“Jā. Skaties!” viņš norādīja uz augšu.<br /><br />Vēlreiz izbāzu galvu ārpasaulē. Necaurredzami melnajās debesīs joprojām tikpat sīkas un neaizsniedzamas kā uz Zemes mirgoja zvaigznes, taču nu pie tām varēja manīt arī ko citu — pie katras no tām bija pa sudrabainā apmetnī tērptam eņģelim, kuri lēnām stūma zvaigznes to mūžīgajā ceļā pāri debesīm. Ietinušies cienīgā klusumā, karjeras kāpņu virsotni sasniegušie eņģeļi atgādināja spokus. Ja kāds no viņiem būtu apsēdies gultas kājgalī un skumji dziedātu par sen aizgājušiem laikiem un līdz sirdssāpēm tālu nākotni, es būtu iemidzis vēl dziļākā miegā, neuztraucoties par vakardienu vai rītdienu, jo kāda gan jēga domāt par to, ko zini un nevari mainīt?<br /><br />Bet nu es biju debesīs, nometis visas savas ādas un gatavs celties vēl augstāk.<br /><br />“Kāp uz jumta,” teica eņģelis, un es paklausīju — jau sen bija par vēlu spriest par brīvo gribu un protestēt pret mēģinājumiem mani izrīkot. Šī bija viņa valstība.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:68922008-10-03T14:31:002008-10-03T14:31:002008-10-03T11:38:43Z2008-10-03T11:38:43Z<a name="cutid1"></a><br />Būkšķis.<br /><br />"Domājāt, ar dzeloņstieplēm pasargāsiet mūs no domām?"<br /><br />Zeme dārd. Sienas vēlas sagrūt un aprakt mani līdz ar visiem pierakstiem un tajos apslēptajiem sapņiem.<br /><br />"Domājāt ar ieroču skaņām pakļaut sen iestudētām lomām?"<br /><br />Esmu piecēlies sēdus un atvēris acis, taču tās joprojām redz tikai sakairinātās apziņas radītos tēlus. Viņu asinssarkanās sejas aicina uz revolūciju, bet acīs patvērumu guvušās bailes pūlas atrunāt no tās. Nezinu, kam ticēt. Turpinu skatīties uz durvīm. Tās pulsē līdzi sirdij.<br /><br />"Ļaujiet - mēs norausim dzelkšņus jūsu apziņas dzīlēm!"<br /><br />Negribīgo revolucionāru rokās izaugušie naži skrepst pret aizvien ciešākā tvērienā viņus apņemošo mūri. Taču tas aug aizvien biezāks un augstāks - nu jau ir aizsedzis Sauli un ikviens tā ķieģelis trīc smieklos par veltajiem pūliņiem.<br /><br />"Ļaujiet - un lodes vairs neliks šķīst pa visām vīlēm!"<br /><br />Nē, es tomēr joprojām esmu šeit un joprojām es pats. Durvis stāv kā stāvējušas, un sienas izliekas, ka neko nav manījušas. Pieceļos. Kājas ir vājas un jūtos kā no zemes izrauts dārzenis. No aukstuma un satraukuma trīcēdams saģērbjos un pieeju pie durvīm. Sapnī dzimusī balss ir apklususi, taču tās vietā stājušās desmitiem citas, un man bail iziet ārā, bail, ka to ūdenskritums gāzīsies man pāri, nogāzīs no kājām un apraks uz mūžīgiem laikiem. Bet citas izejas nav (un nekad nav bijis), tāpēc pieeju vien pie durvīm un taisu tās vaļā. Acis pievērtas, lai pasargātu tās no neizbēgamā triecienā.<br /><br />Tā vietā mani sagaida sajūsmas pilni saucieni. Viņi mani ir gaidījuši.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:64222008-10-03T14:29:002008-10-03T14:29:002008-10-03T11:38:50Z2008-10-03T11:38:50Z<a name="cutid1"></a><br />Kad atgriezāmies nometnē, Mēness jau vēroja mūs no debesīm. Apbrīnu par pasaules krāšņumu bija saduļķojis nogurums, tāpēc runājām vēl mazāk kā tūlīt pēc pacelšanās kalnā. Fona troksnim pietika ar siseņu ķildām un serenādēm. Gribēju viņiem pievienoties, bet ieaudzinātās pieklājības paliekas guva virsroku. Nācās iztikt ar retiem deju soļiem un reizumis uzplaukstošu smaidu.<br /><br />Pie jaunceltnes palēninājām soli. Vainas apziņa. Tā bija arī mūsu vienīgais kaimiņš, bet paviesojies ēkā biju tikai es — turklāt arī tad paša domu nomākts un nepievērsdams nekādu vērību tās likteņstāstam.<br /><br />“Ieejam?” noprasīju, cerēdams, ka varbūt tomēr nebūs par vēlu atvainoties un iegūt tiesības uz vēl vienu pirmo randiņu.<br /><br />Artūrs piemiegtām acīm paskatījās saulē, ar roku pieturēdams nepaklausīgos matus, ar kuriem vējš centās aizklāt viņa acis. “Manis pēc. Līdz saulrietam vēl kāds laiks atlicis,” viņš beidzot noteica.<br /><br />“Tad ejam,” sacīja Toms un kā pirmais iegāja mājā. Vienaldzīgi paraustījis plecus, Edgars viņam sekoja. Es gāju pēdējais. Baidījos, ka iepriekšējā diena varētu izrādīties tikai sapnis.<br /><br />Par laimi, bažām vismaz šoreiz nebija lemts piepildīties. Celtnes iekšpuse izskatījās tieši tāpat, kādu atcerējos to atstājis pirms nepilnas stundas. Grīdas joprojām klāja pabieza putekļu kārta, un logi joprojām nikni noraudzījās nevēlamajos viesos.<br /><br />“Apakšstāvā nekā nav. To jau vakar izstaigāju,” sacīju draugiem.<br /><br />“Labi, tad kāpjam augšā,” noteica Artūrs un tūlīt arī spēra pirmo soli. Pacēlu kāju, lai sekotu viņa pēdās.<br /><br />No augšstāva atskanēja pakluss rūciens. Visi četri sastingām un neizpratnē pārmijām skatienus. Atmiņā uzzibsnīja iepriekšējā vakarā tur manītā ēna, un bailes uzsita jaunu vilni.<br /><br />Artūrs paspēra vēl pāris soļus uz augšu. Sāpīgi skaidri dzirdēju kāpņu skaļo iečukstēšanos, dēļiem liecoties zem viņa kāju svara. Pievēru acis.<br /><br />“Ejiet projām!”<br /><br />Šoreiz vairs nevarējām vainot pārklausīšanos — augšstāvā patiešām kāds mita.<br /><br />“Mēs negribam neko ļaunu. Vienkārši pētām jaunceltni, lai pārliecinātos, ka šeit mūs nekas neapdraud,” pretī sauca Artūrs.<br /><br />“Nu, tagad jūs zināt,” jau krietni laipnāk atsaucās bezķermeniskā, no augšstāva nākošā balss.<br /><br />“Bet kas jūs esat?” ar zināmu izmisuma devu turpināja Artūrs.<br /><br />Brīdi ēkā valdīja saspringts klusums. Tad pārāk skaļi un pārāk lēni iečīkstējās grīdas un tad arī kāpņu dēļi, un drīz vien mūsu priekšā parādījās noslēpumainais mājas iemītnieks.<br /><br />* * *<br /><br />Viņš bija mūsu guru. Es to redzēju viņa acīs, dzirdēju viņa balsī un jutu viņa mierīgajā elpā. Rietošā saule sirmajiem matiem un bārdai piešķīra teju pārdabisku mirdzumu, kā cenzdamās uzsvērt viņa parādīšanās nozīmi mūsu ceļā.<br /><br />Es par to gan vēl nebiju pārliecināts. Ja viņa mati un drēbes būtu nedaudz netīrākas, bet dzidrās acis būtu pārņēmusi alkohola vienaldzība, viņu it viegli varētu sajaukt ar jebkuru no bezpajumtnieku leģiona karavīriem, kuri pilsētās siroja pa aktritumu kastēm. No viņu atziņām biju dzirdējis tikai: “Dzert un drāzties!” un baidījos, ka arī nejaušais kaimiņš aprobežosies ar to pašu — un vēl vairāk baidījos, ka viņam izrādīsies taisnība.<br /><br />Viņš sēdēja ar mums pie mašīnas sāna un rūpīgi košļāja savu maizes kumosu. Līdz šim bijām izdibinājuši tikai to, ka viņu sauc par Albertu, un viņš bija šeit ieradies jau pirms pāris nedēļām. Uz pārējiem jautājumiem viņš atbildēja tikai ar vieglu plecu paraustīšanu vai klusu nomurminātiem: “Jā,” “Nē,” vai: “Nezinu.”<br /><br />Nē. Nedrīkstēju ļauties sirdī austošajam nemieram. Guru mums bija nepieciešams. Joprojām nejutos gatavs vienatnē stāties pretī pasaules galam. LSD atblāzma pamazām vājēja, un es jutu, ka drīz tā pazudīs pavisam, bet līdz ar to — arī pārliecība par jaunā ceļa pareizību. Un atkal parādīsies šaubas, tās nomainīs bažas, bet tad jau arī līdz bezcerības pilnai vienaldzībai nebija tālu. Un mēs atkal būsim ceļa sākumā. Bet es negribēju tur atgriezties. Lūdzoši paskatījos uz jaunceltnes guru, bet tūlīt pat nodūru acis. Neuzdrošinājos lūgt viņam palīdzību.<br /><br />Ko man bija darīt? Jā, es alku dzirdēt atbildes un uzklausīt padomus, lai pilnā pārliecībā akli tiem sekotu. Nost ar šaubām par katru soli! un tā tālāk. Tomēr nespēju noticēt, ka kāds guru spētu atrast atbildes manā vietā. Bet no konveijera nākušas atziņas un robotroku saliktas norādes uzklausīt nevēlējos. Ko gan man bija darīt?.<br /><br />„Jūs zināt par pasaules galu?” domu plūdumu pārtrauca Toms jautājums. Priecīgs par ieganstu, pievērsos tā adresātam.<br /><br />Joprojām rokā turēdams rupjmaizes gabalu, Alberts pagrieza galvu pret jaunceltni un brīdi piemiegtām acīm vēroja aiz tās rietošo sauli. Uz viņa lūpām izlauzās apspiests smaids, bet to gandrīz uzreiz nomainīja šausmas. „Tagad jā,” beidzot noteica Alberts un lēnām nokoda vēl gabalu maizes. Viņš bija pārāk pārbijies, lai smaidītu un mudinātu mūs samierināties ar nāvi. <br /><br />Tātad viņš tomēr nebija guru. Tikai cilvēks. Tomēr nejutos piekrāpts. Sirdi pildīja līdzjūtības pilna nožēla par viņa izraušanu no neziņas, kaut zināju, ka vainas sajūtai nav pamata.<br /><br />„Paldies, puiši.” Sarkasmu balsī nejutu. Tikai domīgu pateicību. „Tas visu maina, vai ne?”<br /><br />„Tikai tad, ja iepriekš viss bija nepareizi,” noteica Edgars. No: “Bet es taču teicu!” sacīšanas viņu acīmredzami atturēja tikai tas, ka viņš to nebija teicis.<br /><br />Arī Artūrs izskatījās vīlies. „Tas taču ir tikai pasaules gals,” viņš teica. „Tā kā tā bija skaidrs, ka reiz mirsim.”<br /><br />„Jā, protams,” joprojām apmulsis atsaucās Alberts. „Bet es cerēju vēl kādu laiciņu šeit uzkavēties. Uz vecumu pasaule beidzot kļuvusi kaut nedaudz saprotamāka un patīkamāka, un negribu no tās tik drīz atvadīties.” Tad arī viņš pamanīja vilšanās izteiksmi Artūra sejā un pasmaidīja. „Jūs laikam no manis gaidījāt ko gudrāku? Piedodiet, puiši, bet vēl neesmu sasniedzis tādu apgaismību, lai spētu to mācīt citiem. Varu tikai padalīties dzīves pieredzē un atmiņās. Varbūt varēsiet no tā izlobīt kaut ko sev noderīgu. Bet sākumā labāk pastāstiet par sevi — kāpēc esat šeit ieradušies?”<br /><br />Pārlaidis mums skatienu un saņēmis klusuma apzīmogotu atļauju, Toms sāka stāstīt par mūsu ceļojumu līdz pļavai, ceļojumu tajā un neziņu par tālākā ceļojuma virzienu. Nedzimušais guru turpināja lēnām ēst vakariņas, vienlaikus uzmanīgi klausoties viņa vārdos un reizi pa reizei pieliecot galvu, kā cenšoties saprast stāsta dziļāko jēgu. Saule jau bija aizdedzinājusi ugunskuru apvāršņa malā un sauca mājās pļavas siltumu, bet mēs turpinājām sēdēt par spīti atdzisušajai pasaulei un trīcošajiem pleciem. Jutām, ka šis varētu būt brīdis, kurā izšķirsies mūsu nākotne un neviens no mums — pat ne Edgars — nevēlējās to palaist garām.<br /><br />“Skaidrs…” beidzot novilka Alberts, kad pasaulē bija izskanējuši pēdējie Toma vārdi. “Ko jūs pašlaik domājat par turpmāko rīcību?”<br /><br />Toms atkal apskatījās uz mums, cerēdams sejās vai acīs izlasīt viennozīmīgu atbildi. Tādas nebija, un viņam nācās to atzīt. “Vēl nezinām. Šodien gribējām domāt par to, bet beigās sanāca tikai apbrīnot apkārtni un pašiem sevi.”<br /><br />“Tā parasti notiek,” ar labsirdīgu smaidu atbildēja Alberts. “Dabu nevar neapbrīnot, jo tā pastāv, nedomājot par sevi. Taču mēs esam cilvēki un tā nespējam eksistēt. To vajag pieņemt.”<br /><br />“Ko tad iesakāt?” jautāja Artūrs.<br /><br />“Meklē sevi cilvēkos, ne dabā. Gan ar laiku atradīsiet tajos visiem kopīgo. Tad atliks tikai ieskatīties sirdī un sameklēt atšķirīgo.”urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:63502008-10-03T14:25:002008-10-03T14:25:002008-10-03T11:39:07Z2008-10-03T11:39:07Z<a name="cutid1"></a><br />Mēs izbraucām ar mērķi, bet bez plāna tā sasniegšanai un nu atgriezāmies noguruši un sevī vīlušies. Rīta pusē izstaigājuši jaunceltnei tuvējo mežu, atkal iesēdāmies mašīnā un devāmies izpētīt nometnes apkārtni. Netālu uzdūrāmies pāris mazpilsētām, kur papildinājām pārtikas krājumus. Drīz vien bija pienācis vakars un nācās doties atpakaļ.<br /><br />Nedaudz pieturēdams ar kreiso roku, uz ceļiem auklēju brauciena vienīgo trofeju — pilno ēdiena somu. Centos uz to neskatīties, lai neuzjundītu sirdsapziņas pārmetumus. Lai kā nemēģināju sev iestāstīt, ka neesmu tos pelnījis, jo tikām darījuši visu iespējamo, lai palīdzēt Albertam, apziņu par guvuma niecīgumu atvairīt nespēju. Ne man, ne arī kādam no draugiem joprojām nebija ne mazākās nojēgas, kā viņam palīdzēt. Turklāt jutām, ka arī stāsts par šodien piedzīvoto necik nepalīdzēs.<br /><br />Kad tikko bijām iegājuši mežā, cerības gan uzplaiksnīja. Lēnām spēru soli pēc soļa, ar baudu sajuzdams sandaļu grimšanu mīkstajā, joprojām valgajā zālē. Vietām manīju meža zemeņu kautri pelēkbaltos ziedus un vietumis jau sarkt sākušās ogas. Koku lapotnes sašķēla naktsmiegā spēkus atguvušās saules slīpi mestos starus, liekot arī putniem izrausties no ligzdām, lai piepildītu pasauli ar miegainām dziesmām par galveno. Pasaule bija maģiska un sāpīgi skaista. Klusām soļodams uz priekšu, prātoju, vai šī nebija tā sajūta, kuru reiz pazaudēja Alberts un nu nesekmīgi centās atgūt. Tomēr pasaule bija pārāk jauna un neparasta, lai spētu noticēt, ka reiz varēšu to aizmirst vai nogurt no tās.<br /><br />Šis brīdis pienāca pēc nepilnas stundas. Sākām aizpildīt telpu ar tukšiem vārdiem, jo pasaule vairs nešķita pilnīgas un nedalītas uzmanības cienīga, bet maldīšanās prāta saceltajos labirintos prasīja vairāk drosmes kā mums bija palicis. Tad pagriezāmies un nodurtām galvām un sevī vērstiem skatieniem atgriezāmies pļavā. Un tādi paši aizvadījām līdz vakaram palikušās stundas.<br /><br />„Nevajadzēja tomēr mums braukt,” novilka Artūrs. Viņš sēdēja man līdzās uz aizmugurējā sēdekļa, taču skatiens tā arī palika pievērsts garām zibošajām koku rindām un baltajām svītrām otrpus mašīnas loga. „Tikai dienu izmetām vējā.”<br /><br />„Neko gudrāku vienalga nebūtu darījuši,” no savas šofera blakussēdētāja vietas atsaucās Edgars. „Vai tad vakardienu uzskati par lietderīgāk pavadītu?”<br /><br />„Jā. Vismaz varēju izbaudīt nekā nedarīšanu un labi atpūtos. Bet tagad...”<br /><br />„Vismaz zināsim, kā rīkoties turpmāk,” sarunā iesaistījās Toms. „Nākamreiz pirms rīkošanās visu izplānosim. Manuprāt, laiks vēl ir.”<br /><br />Piemiegtām acīm nopētīju pamali. Neko tūlītēji draudīgu joprojām nemanīju. Varbūt debesis bija kļuvušas nedaudz tumšākas, bet mākoņi — zemāki, taču nezināju, cik lielā mērā tajā vainojama mana iztēle un vēlme redzēt kādas pārmaiņas. Par spīti visam, vēlējos sajust laika trūkuma izraisītu skurbuli. Baidījos, ka savādāk neko tā arī nepaveiksim.<br /><br />„Atkal stopētāji.”<br /><br />Paliecos uz priekšu. Ceļa malā līdzās mašīnai ar ieslēgtiem avārijas signāliem stāvēja pusmūža vīrietis ar sievu. Pamanījuši, ka Toms mazliet piebremzējis, viņi nedaudz pakāpās malā, taču roku nenolaida.<br /><br />Nesagaidījis mūsu atbildi, Toms piebremzēja, bet Edgars atvēra durvis, lai uzklausītu neveiksmīgo ceļinieku stāstu.<br /><br />„Atvainojies, bet mums te radusies neliela problēma, un es cerēju, ka jūs varētu palīdzēt...” piegājis pie pavērtajām durvīm, runu sāka vīrietis. Viņa plikais, nosvīdušais galvvidus laistījās saulē, bet valzirga cienīgās ūsas itin viegli savāca visu to sniegto gaismu.<br /><br />„Centīsimies,” sacīja Toms, nedaudz paliecies uz viņu pusi.<br /><br />„Mums vajadzētu nokļūt līdz kādam autoservisam — mašīna sabojājusies, bet paši galā netiekam.”<br /><br />Piekritām. Servisam tikai nesen bijām pabraukuši garām, turklāt šī bija iespēja piešķirt dienai kaut nelielu vērtību. Abi ceļinieki ielīda aizmugurējā sēdeklī, piespiežot mūs ar Artūru krietni tuvāk pretējai sienai, kā būtu vēlējušies. Tomēr neko neteicām. Šajās dienās jau bijām gana daudz piedzīvojuši, lai nevēlētos uzklausīt vēl kādu atklāsmi. Turklāt viņiem nebija ne iespaidīgas bārdas, ne psihedēliskas dzirksts acīs. Tomēr braucām. Bijām pārāk noguruši lai iebilstu un pārāk iegrimuši savās domās, lai to saprastu.<br /><br />Vēl īsti neapsēdies, vīrietis sāka runāt. No viņa lūpām lija vārdu simti un tūkstoši, apdzēsdami viens otru un savas pārpilnības dēļ zaudēdami jebkādu vērtību. Viņš runāja par pasaules galu, saviem matiem, dzīves jēgu, mašīnas remontu un laika apstākļiem. Edgars aizvērtām acīm bija atlaidies savā vietā un centās nedomāt par nejaušajiem līdzbraucējiem, es joprojām pētīju ārpasauli, bet Artūrs — sevi. Vien Toms reizi pa reizei palocīja galvu un noteica: „Jā...” vai: „Patiešām?”<br /><br />Ne līdzbraucēju, ne viņa sievu tas īpaši neuztrauca. Viens turpināja runāt, otra turpināja sēdēt un, viegli smaidot, skatīties uz vīru.<br /><br />Vārdu nepārtrauktais plūdums mani biedēja. Tas šķita kļūstam par mūža fona simfoniju. Uzsvaros dzirdēju bērnības bezrūpīgo prieku, bet klusinātajos toņos — skumju brīžus. Jutu, ka pirmie pamazām atkāpjas otro priekšā un sakodu zobus, tomēr nenovērsu skatienu no loga, aiz kura nu jau neizšķirami vienotā masā slīdēja koki un grāvji.<br /><br />Negaidot vīrietis apklusa. Uzmetu viņam īsu skatienu, bet nekādu pēkšņu atklāsmi sejā nemanīju. Tieši otrādi — no tās šķita pazudušas jebkādas liecības par galvā patvertajām zināšanām. Palika tikai pārdomas.<br /><br />„Patiesībā tas viss nav nemaz tik slikti,” viņš beidzot noteica — drīzāk pats sev kā mums. „Ja reiz man jāmirst, tad labāk, lai tas notiek tagad un tā. Kamēr dzīve vēl nav apnikusi un nejūtu nožēlu par to.”<br /><br />Redzēju, ka Artūrs tūlīt vairs neizturēs. Jau līdz tam viņš brīdi pa brīdim uzlūkoja līdzbraucēju ar nīgru skatienu, taču ikreiz izlēma par labu mieram. Bet nu nepatika vairs nebija noslēpjama.<br /><br />„Man, protams, prieks, ka nejūtat nožēlu,” viņš uzsāka neizturami viltotā pieklājībā, „bet neesmu pārliecināts, vai tā ir pareizā izvēle. Vai arī jūs domājat, ka lielveikalos līdz ar labām drēbēm par nelielu piemaksu var nopirkt arī dvēseli?”<br /><br />Joprojām skatījos pa logu, taču visa uzmanība bija pievērsta norisēm pie labā sāna. Bet vīrietis klusēja. Man nepietika drosmes pagriezties un pārliecināties, vai vārdu plūdus pārtraucis mulsums vai pārdomas, bet pieņēmu, ka pirmais.<br /><br />„Laikam neesmu jums īpaši iepaticies,” beidzot atsāka vīrietis ar tuklo seju un valzirga ūsām. „Saprotu, kāpēc,” viņš piebilda, brīdi pavērojis savu naksnīgo atspulgu loga stiklā. „Taču reiz es biju viens no jums. Meklēju sevi, meklēju pasauli sevī. Izsamisu, neatrazdams to. Gribēju atmest visam ar roku.” Artūrs nosmīkņājās, bet vīrietis izlikās to nedzirdam. „Tomēr nespēju. Manuprāt, neviens to nespēj. Tāpēc atsāku meklēt. Un beidzot atradu.”<br /><br />„Un tas būtu?” noprasīja Edgars. Arī es pagriezu galvu pret nepazīstamo vīrieti. Pat Artūrs, par spīti savam neticīgajam smīnam, bija mazliet paliecies uz viņa pusi.<br /><br />Vīrietis pasmaidīja un pamāja ar roku uz blakussēdētājas pusi.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:60182008-10-03T14:02:002008-10-03T14:02:002008-10-03T11:39:08Z2008-10-03T11:39:08Z<a name="cutid1"></a><br /><br />Mēs viņu satikām drīz pēc izkāpšanas no pilsētas nomalē atstātās mašīnas. Viņa gāja pa ielu lepni paceltu galvu, taču jutu, ka to pilda skumjas, ne iedomība. Es viņu mīlēju. Nekad iepriekš nebiju viņu redzējis, tomēr zināju, ka mīlu. Pačukstēju to līdzās ejošajam Artūram, joprojām nenovērsdams skatienu no gaišās drēbēs tērptās meitenes mums priekšā. Viņas īsie, agras rūsas klātie mati ceļu rādīja tik labi, ka man bija vienalga, kurp tas vedīs.<br /><br />“Pasaki to viņai,” atsaucās Artūrs. Smīns viņa sejā gan bija viltīgs, taču ļaunumu tajā nemanīju.<br /><br />“Domā, tā būs pareizi?” pārjautāju, kaut biju gatavs darīt visu, lai tikai nokļūtu viņai vēl mazliet tuvāk.<br /><br />“Desmit minūtes pirms pasaules gala nav laika pieklājībai un flirtam.”<br /><br />“Tiesa,” piekritu. Viss šķita pareizi. Tomēr zināšanas reti rada drosmi. Pāris reizes dziļi ievilku elpu un atkal atbrīvoju krūškurvi. Bet gaisu bija saindējusi slimība un to allaž pavadošā bezcerība, un sajutos tikai vēl nedrošāks. Bija jārīkojas pirms pēdējo spēku zaudēšanas. Aizmirsis izņemt rokas no kabatām, metos uz priekšu, līdz panācu meiteni.<br /><br />“Sveika,” izelsu, beidzot nostājies līdzās. Viņa izbrīnīti paskatījās manī, un es aizmirsu pirms pāris mirkļiem sagatavoto runu. “Es tevi mīlu,” nomurmināju un tūlīt pat sakodu zobus, domās lamādams sevi par uzmācīgajiem vārdiem, kas noteikti būs viņu neatgriezeniski aizbiedējuši.<br /><br />“Tas laikam tāpēc, ka tu mani nepazīsti,” viņa atbildēja pēc neilga klusuma brīža. Gaidītā riebuma vietā vārdos un sejā jautās tikai skumjas. Stāvējām. Arī visi trīs pārējie bija pienākuši klāt un mulsi gaidīja, ko iesāksim.<br /><br />“Ēēē… Kā tevi sauc?” noprasīju, bezcerīgi cīnoties ar prātu pārņēmušo drudzi.<br /><br />“Lai būtu Džūlija,” viņa atbildēja, nopietni palocīdama galvu. “Un ar ko man tas prieks?..”<br /><br />“Vilnis. Šie ir mani draugi,” pamāju uz pārējo pusi. “Mēs ejam krāt karmu.”<br /><br />“Neesat apmaldījušies? Šeit ir tikai slimība, muļķība un vienaldzība. Ne grama karmas.”<br /><br />“Tieši otrādi,” dedzīgi viņu pārtrauca Artūrs. “Jo sliktāk cilvēkiem, jo vairāk viņiem var palīdzēt.”<br /><br />“Viņiem nevar palīdzēt,” atsaucās Džūlija. Nesaprazdams, par ko ir runa, es spēju tikai neveikli smaidīt un censties pēc iespējas neuzkrītošāk viņu aplūkot. Viņas acīs mirdzēja bērnišķīga pārliecība par vārdu patiesumu un sirmgalves nogurums no tiem. “Vari uz mani arī neskatīties,” viņa piebilda, pasmaidot.<br /><br />“Piedod.” Uzmetu īsu skatienu apkārtnei. Apdrupis trotuārs, no māju sienām nolupusi krāsa, garāmbraucošu mašīnu rūkoņa. Pilsēta.<br /><br />“Uz kurieni jūs īsti ejat?” viņa atkal noprasīja.<br /><br />“Uz centra pusi. Tur būs kaut kāda protesta akcija. Izdomājām, ka varētu piedalīties,” situāciju īsi aprakstīja Toms.<br /><br />“Kādu gabalu mums ir pa ceļam.”<br /><br />“Tad varbūt sākam kustēties?” noteica Edgars. Un mēs sākām.<br /><br />Pat necenšoties notvert mašīneļļas smārdu gaisā, jutu, ka esam nokļuvuši industriālajā rajonā. Jo augstāk slejas rūpnīcu dzimumlocekļi, sacenšoties vīrišķībā, jo mazāk tās paliek cilvēkiem. Arī uzraksti uz asfalta un ēku sienām no savstarpējo attiecību un mūzikas apspriešanas bija pievērsušies filozofiskākām tēmām. “Ieskaties sevī!” mudināja sarkani burti no pussagruvušas noliktavas durvīm. “Par vēlu,” tam apakšā ar krītu bija pierakstījis kāds cits tumsas un ielu bērns.<br /><br />“Viņam taisnība,” sacīja Džūlija.<br /><br />“Par sevi, ne mums,” atbildēju. Nu jau mēs abi gājām kopā, palaiduši pārējos nedaudz priekšā. Vairākkārt biju mēģinājis uzsākt sarunu, taču tai tā arī neizdevās pacelties spārnos. Tagad klusumu vien retumis pārtrauca kāds vārds.<br /><br />Tā mēs pagājām garām vienaldzībā iegrimušiem ubagiem ar tukšām glāzītēm rokās, kara tiesu pelnījušiem cilvēkiem uzslietiem pieminekļiem, milzīgiem maisiņiem mājup no veikala tipinošām pensionārēm, parku zālē sēdošiem svētdienas budistiem ar stikla prātiem un sirdīm, miskastēs cīņu par izdzīvošanu kopš laika pirmsākumiem turpinošiem kaķiem, askētiem degošām acīm un bankrotējušiem pornogrāfisko bildīšu tirgotājiem. Uz mums paskatījās piemājas soliņus okupējušās pensionāres, taču tūlīt pat viņas arī atsāka sen mirušo vīru aprunāšanu, kaut dažām acīs jau bija sariesušās asaras, un es zināju, ka pēc brīža viņas uzsliesies kājās un aizčāpos līdz savam dzīvoklim, lai tur ieslēgtos un apraudāt tos, kuriem jau bija gatavas pievienoties viņsaulē. Garām aizdejoja krāšņa krišnaītu procesija, skandējot savus “Hare Rāma!” un “Hare Krišna!” bet mēs nespējām pievienoties viņu dzīves svinēšanai.<br /><br />“Par ko tu domā?” noprasīju Džūlijai.<br /><br />“Par to, cik labi, ka viss iet uz galu,” viņa atsaucās. Nezināju, ko atbildēt. “Piedod, viņa piebilda, uzmetusi man ātru skatienu.<br /><br />Turpināju klusēt. Jau pirms brīža apziņā pamodušās bailes draudēja izrādīties pamatotas. Cerības, kā parasti, veltas. Ko gan tādā brīdī var palīdzēt visas kvantu fizikas un svēto rakstu gudrības? Bet mašīnas turpināja braukt, šoferiem pat nepaskatoties uz mums, gājēji turpināja nodurtu galvu apmest mums riņķi, ja pagadījāmies viņiem ceļā. Pilsētā izšķīdu gan es, gan manas jūtas.<br /><br />„Tu vai tad nebaidies no beigām?” noprasīju, beidzot atradis atbildei piederīgus vārdus. Pagājām garām vātīm pārklātiem kaķiem-bezpajumtniekiem, kuru izsalkušās acis nesekmīgi centās mūs nohipnotizēt.<br /><br />„Kāpēc?” Jau sāku gramstīties pa apziņas dzīlēm, meklējot klucīšus, no kuriem uzbūvēt atbildi, taču jautājums izrādījās retorisks. „Tā kā tā visam reiz būtu pienācis gals. Un man šķiet, ka esmu redzējusi pietiekami, lai nealktu aplūkot to atkal un atkal dažādās variācijās. Nekam jaunam pasaulē vairs nav vietas, bet vecais mani jau nogarlaikojis.”<br /><br />Viņai līdzās jutos kā nepieredzējis pusaudzis. Prāta dziļumos gan gozējās blāvas atmiņas par līdzīgām domām un vārdiem, taču aplūkot tās tuvāk nepietika spēka. Un pat ja būtu pieticis – ko gan es teiktu? „Ieņem LSD!”? Pat man tas šķita bīstami vienkāršs risinājums, un viņa droši vien mani vienkārši pamestu uz visiem laikiem. Tagad man vismaz vēl bija vāra cerības atblāzma, pie kuras gribēju turēties ar abām rokām. Tomēr pārliecība viņas balsī slēpa apmulsumu un jutu, ka man jācenšas to kliedēt. „Varbūt tu vienkārši negribi redzēt neko jaunu? Piemēram, pilsēta mani pārsteidz vēl joprojām,” teicu. „Visi cilvēki, dzīvnieki un pat nedzīvās lietas – redzēji tos uzrakstus? Banāli, protams, bet uztvere tomēr atkarīga tikai no tevis. Ja labi gribi, visu var redzēt kā pirmo reizi.”<br /><br />Nobeidzis runu, pamanīju, ka Džūlijas sejā pirmo reizi kopš iepazīšanās parādījies viegls smaids, kaut daļēji nomainot līdzšinējo dompilnas vilšanās izteiksmi. „Ne vienmēr un ne visi,” viņa klusu noteica. „Esmu pārāk ilgi peldējusi pa straumi.”<br /><br />„Manuprāt, tev vienkārši bail. Bet piespiest tevi rīkoties nemēģināšu. Šaubos, vai izdotos.”<br /><br />„Pareizi dari.” Tad viņa otro reizi gājiena laikā ielūkojās man acīs. „Ironiski, bet tieši tagad man jānogriežas. Bet paldies.”<br /><br />Rūgti pasmaidīju. Vārdu nebiju. Gribēju lietu, bet nebija arī tā. Dievs nav kinorežisors.<br /><br />* * *<br /><br />Nepazīstamu balsu izkliegtas neatšifrējamas frāzes mūs sveica vēl pirms varējām saskatīt pašus protestētājus. Lai kā nevēlējos just pilnīgu vienaldzību pret ārpasauli, tās pat man lika pacelt galvu un pielikt soli. „Nāciet taču ātrāk,” mudināja Artūrs, par spīti ilgās iešanas nogurdinātajām kājām izrāvies mums priekšā. Joprojām nezināju, vai maz vēlos vaigā skatīt nepazīstamu, turklāt vecu cilvēku pūli, tomēr nekādi iebildumi prātā nenāca. Nācās vien sekot, kā biju to darījis teju visu dzīvi. Mierināju sevi ar cerību, ka citu cilvēku aktivitātes vērošanas ļaus arī man atgūt kaut kur laika dzīlēs zaudēto enerģiju un ar jaunu sparu uzsākt piemērotākā ceļa meklējumus.<br /><br />„Kāpēc viņi tā uztraucas par pensiju?” iejautājos, kad bijām uz brītiņu apstājušies, lai ievilktu elpu un saprastu, kā tieši nokļūt pie iecerētā galamērķa. „Ja reiz civilizācija jūk pa visām vīlēm, nauda, manuprāt, ir mazākais par ko uztraukties.”<br /><br />„Kāda gan viņiem daļa gar pasaules galu, ja pašiem beigas ir turpat aiz stūra?” atsaucās Edgars. „Droši vien grib vismaz palikušās dienas nodzīvot kā pienākas.”<br /><br />„Un par to es viņus apbrīnoju,” piebilda Toms.<br /><br />„Es gan ceru, ka nebūs jāpiedzīvo diena, kad nāksies paļauties uz citu labvēlību. Tāpēc labi vien ir, ka drīz mirsim. Bet tagad ejam palīgā. Karma negaida.”<br /><br />Garām aiztraucās policijas mašīna. Tai sekoja ātrā palīdzība. Saskatījāmies, bet neko sakāmu nevarējām izdomāt un turpinājām ceļu.<br /><br />Laukums ap baznīcu patiešām bija cilvēku pilns. Taču saucienus bija nomainījusi murdoņa, un daži saklausītie vārdi nekādu skaidrību neviesa. Plakāti bija nolaisti, un visi stāvēja lielā aplī ap kādu punktu netālu no laukuma vidus. Malā tukšas stāvēja abas mums garām pabraukušās mašīnas. Gaiss smakoja pēc sviedriem un izmisuma. Uzmanīgi piegājām tuvāk mulsi stāvošajiem sirmgalvjiem.<br /><br />„Tā, redz, notiek,” vairāk pats sev ieteicās blakus stāvētājs. „Vienubrīd šeit, bet nākamo...”<br /><br />„Ja mums nevajadzētu iet ielās, lai cīnītos par izdzīvošanu, nekas tāds nenotiktu,” piebilda kāds cits.<br /><br />Mums nevajadzēja lauzties cauri vērotāju pūlim, lai saprastu, kas noticis.<br /><br />„Pazūdam no šejienes,” nočukstēja Toms, un mēs izkāpām no ķermeņu biezokņa, lai klusuciešot atsāktu atpakaļceļu, atstājot nāves un vecuma smārdu tur, kur tam bija vieta un cenšoties neaizmirst to, kas pienācās mums – nākotnes cerības, jaunības bēdas un līdz debesīm izaugušos plānus.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:56412008-08-04T03:27:002008-08-04T03:27:002008-10-03T11:39:28Z2008-10-03T11:39:28Z<a name="cutid1"></a>Mēs sēdējām mašīnā un gaidījām pasaules galu. Visa zāle bija izpīpēta, visi vārdi izrunāti un visas domas izdomātas. Atlika aizvērtām acīm klausīties zem ādas kņudošajā mūzikā un cerēt, ka Beigas pārāk nekavēsies.<br /><br />Mēs negaidījām nāvi. Bijām pārāk jauni un dzīvi, lai zinātu, kas tā tāda. Protams, ikviens no mums pazina cilvēkus, kuri sasirga un nolikās gultā, lai vairs nepieceltos. Taču tie allaž bija kādi citi, un drīz vien šķita, ka viņi mūžam bijuši auksti, iepelēki un nekustīgi. Nē, mēs gaidījām <i>beigas</i>. Bijām piedzimuši par vēlu un izauguši par ātru, lai izjustu nožēlu par Zemes un visu tās iedzīvotāju bojāeju.<br /><br />Mēs nezinājām, kur atrodamies un kurp dodamies. Sapratuši, ka gals ir neizbēgams, agri no rīta sasēdāmies mašīnā, ieslēdzām mūziku un braucām uz priekšu, līdz debesīs kautrīgi uzpeldēja Mēness. Tā bija zīme. Piestājām ceļa malā, uzpīpējām un sākām gaidīt.<br /><br />Saulē sakarsušais gaiss nemierīgi viļņojās katastrofas priekšnojautās. Debesīs bija sākuši skanēt kaujas saucieni un ievainoto vaidi, taču mani neuztrauca viņu ciešanas. Dūmi mašīnu bija pacēluši pārāk augstu, lai sāpju pildītās balsis spētu tajā iekļūt. Un, pat ja mēs tās dzirdētu, diez vai izkustētos no ērtajiem sēdekļiem, lai dotos palīgā. Mašīnā bija silts un skanēja mūzika, un dūmi no plaušām bija uzkāpuši līdz galvai un spieda plakstus lejup, klusu, klusu dziedot par pasaules nenozīmību. Nu jau bailes un raizes mira pat nedzimušas, un mēs vairs spējām tikai akli sēdēt un gaidīt, pat nenomainot disku, kad tas bija beidzis griezties. Nekas cits neatliek, ja sākuma aizrautība ir piemirsta, bet ceļš — apnicis.<br /><br />Vidusšķiras blūzs. Neizturami nenozīmīgs, neizturami bezjēdzīgs. Bet mūsu vienīgais. Un jutām, ka drīz, pavisam, pavisam drīz arī tam pienāks gals. Gaidījām.<br /><br />Reizi pa reizei uzmācās apziņa, ka vajadzētu pievērsties grēku nožēlai. Bet jau pēc ievadvārdiem domas atkal uzlēca debesīs, neatstājot prātā vietu nekam citam. Dzīve šķita pārāk nenozīmīga mūžības priekšā, lai tai būtu vērts nopietni pievērst uzmanību. Nevēlējos neko citu, kā skatīties ārā pa logu un sapņot par pasaules galu.<br /><br />Bet Pastarā diena joprojām nesteidzās. Laikam jau sapratusi, ka tik drīz neizdosies to sagaidīt, arī Saule lēnām pazuda no mūsu skatiem. Rieta sakveldētajā pamalē uz brīdi vēl pavīdēja ārpus laika un telpas dzimušas ainas, taču jau pēc mirkļa pazuda arī tās. Sēdējām atdzisušajā, pustumsā iegrimušajā mašīna un klausījāmies beidzot atkal saskatāmā asfalta elpā.<br /><br />„Vai patiešām?..” iejautājās šoferim līdzās sēdošais Artūrs. Viņš joprojām skatījās sev tieši priekšā un, šķiet, nemaz nemanīja balss izkļūšanu brīvībā. No savas vietas redzēju tikai viņa netīros, gaišos matus un tikpat netīrā krekla mugurpusi.<br /><br />„Laikam,” atsaucos, cerēdams ar vārdiem aizbiedēt neizturami nomācošo neziņu par likteni. Neizdevās.<br /><br />Toms klusēdams pētīja paplukušo salona apšuvumu.<br /><br />„Tad ko darām?” ierunājās Edgars. „Turpinām gaidīt?”<br /><br />„Vēl kādu brīdi.”<br /><br />Taču līdz tam tīkami sapņainā pasaule pamazām kļuva aizvien biedējošāka. Ceļmalas noslēpumaini dūmakainais mežs nu šķita svešādi tumšs un draudīgs, un, ja labi ieskatījās, tajā varēja saskatīt nezināmu briesmoņu spīdošās acis un siekalu noklātos ilkņus. Viņi pagaidām vēl tikai alkaini raudzījās uz mums, nespēdami sevī atrast uzbrukumam nepieciešamo drosmi, taču jutu — pietiks kaut uz īsu brīdi zaudēt uzmanību, lai kakla aizmugurē pēkšņi iecirstos asi zobi, un ceļš beigtos pat ātrāk kā bijām plānojuši…<br /><br />„Braucam,” noteica Toms. Pēc mirkļa viņš jau bija pagriezis aizdedzes atslēgu, un mašīna paklausīgi sāka kustēties. Neviens neprasīja, kurp viņš iecerējis doties. Jutām, ka ceļā būs labāk kā tā malā. Tātad jābrauc.<br /><br />Truli skatījos pa logu, nespēdams domāt ne par pasaules galu, ne jebko citu. Uzzinot par Pastaro dienu, jutu starp šausmām iezogāmies prieku par savu izredzētību, taču stundām ilgā gaidīšana un vienmuļais ceļš bija iznīdējis visas domas un sajūtas. Spēju tikai skatīties pa logu un cerēt, ka mirklis neiestiepsies mūžībā.<br /><br />Tobrīd tas gan šķita nenovēršami. Klusās motora rūkoņas pavadībā tika pievarēts kilometrs pēc kilometra, bet pasaule joprojām bija tāda pati kā ceļa sākumā. Apkārt pletās tumšs mežs, bet priekšā un aiz muguras — tikpat bezgalīgs ceļš kā pirms stundas. Piedzīvojumu gara un sapņu vietā mums bija palikusi tikai bezcerības pilna padevība liktenim.<br /><br />„Stopētājs,” pametis galvu uz mūsu pusi, noteica Toms.<br /><br />Paskatījos sāņus. Tur jau viņš bija — noskrandis pusmūža vīrietis, no kura izskata vien varēja noprast otrā rokā turētā maisiņa šķindošo saturu. Pamanīju grumbas viņa sejā un alkohola aizplīvuroto, bezcerīgo vienaldzību viņa acīs. Un tad jau tām nācās pievērsties mašīnas aizmugurei.<br /><br />Palūkojos atpakaļ. Vīrietis lēnām nolaida roku un galvu un atsāka meimurot uz priekšu, līdz pazuda mūsu skatiem. Varējām turpināt ceļu sirdsapziņas pārmetumu neskarti.<br /><br />„Labi, ka nepaņēmām,” noteica Artūrs. Klusībā viņam piekritu. Galu galā, tieši tāpēc arī devāmies ceļā. Zinājām, ka ikdiena nomierinās arī mūs, ar laiku padarot par mūždien nezināmā virzienā klimstošiem dzērājiem vai dzīves un darba nogurdinātiem vecākiem un programmētājiem. Tikai apziņa par tuvo pasaules galu bija radījusi cerību, ka mums varētu izdoties nomirt dzīves nesamaitātiem. Tāpēc iesniedzām atlūgumus un pametām universitātes, lai vismaz pēdējās dienas pavadītu, kā bijām gribējuši dzīvot tās visas. Un nevēlējos sev līdzās redzēt dzīvu atgādinājumu par sapņu neiespējamību.<br /><br />Braucām. Mežu nomainīja rapšu lauks, bet to – nākamais tumšais un neviesmīlīgais mežs. Un ceļš joprojām bija bezgalīgi taisns.<br /><br />„Varbūt sākam meklēt, kur palikt pa nakti?” atkal ierunājās Artūrs. Bija arī pēdējais laiks. Tumsa gandrīz jau bija izšķīdinājusi pasauli, bet mēs turpinājām bēgt.<br /><br />„Labi,” atsaucās Toms un samazināja ātrumu. Centos nopētīt apkārtni, taču tumsā neko daudz saskatīt nespējām. Pat retās pretimbraucošo mašīnu ugunis bija zudušas.<br /><br />„Vēl nedaudz piebremzē.”<br /><br />Toms paklausīja. Mēs nu pārvietojāmies ne ātrāk kā ar pārdesmit kilometriem stundā. Marihuānas reibumu bija nomainījusi miegainība, un es pat necentos klausīt Artūra rīkojumam meklēt kādu sānceļu, kura malā varētu puslīdz droši piestāt un uzsliet telti. Gan jau šo nakti kaut kā izdzīvosim. Bet “pēc tam” ir pārāk tālu, lai par to domātu.<br /><br />„Griezies iekšā!” iesaucās Artūrs, pēkšņi ieķēries Toma sēdekļa malā. Viņš paklausīja. Tagad braucām pa kādu šauru grants sānceļu, kura abās malās pletās pļava. „Paliekam šeit.”<br /><br />„Pag, tur priekšā ir kaut kāda māja,” ieteicās Edgars. Ceļa galā patiešām spokaini vīdēja divstāvīga celtne.<br /><br />„Kāda starpība. Paliekam tepat. Nakts laikā saimnieki taču nenāks ārā pētīt, kas notiek pie piebraucamā ceļa.”<br /><br />„Tev taisnība,” Toms atsaucās un uzmanīgi nobrauca malā.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:54852008-08-04T03:27:002008-08-04T03:27:002008-10-03T11:39:27Z2008-10-03T11:39:27Z<a name="cutid1"></a>Es biju dzīvs. Vēl neatvēris acis, jutu, ka gulētejot prātā ielavījušās bažas izrādījušās veltas. Es biju dzīvs. Pasaule joprojām eksistēja.<br /><br />Brīdi guļus vēroju telts griestus, līdz apziņā atgriezās iepriekšējā vakara neizturamās gaidas. Un nu vēl viena diena. Zināju, ka tā vilksies mūžīgi. Visas iespējamās domas jau bija izdomātas, un nezināju, cik ilgi spēšu vienkārši sēdēt zālē un skaitīt sekundes.<br /><br />Paskatījos sānis. Toms mierīgi gulēja. Viņš bija ieritinājies savā guļammaisā un neraizējās ne par pasaules galu, ne citām muļķībām, kuras vēl pirms dažām stundām bija draudējušas palikt prātā uz mūžīgiem laikiem. Viņš izskatījās laimīgs, tāpēc atkal pievērsos griestiem. Nedrīkstēju atgriezt viņu realitātē. Bet es vairs nevarēju no tās aizbēgt.<br /><br />Pēc iespējas klusāk, lai neuzmodinātu Tomu, izlīdu no guļammaisa un aizvērtām acīm izslīdēju ārā. Klusībā vēl cerēju ieraudzīt jaundzimušu pasauli, kuras skaistums atbrīvotu mani no visām bažām un šaubām.<br /><br />Velti. Spožā saules gaisma uz īsu brīdi vēl gan ļāva cerēt uz sapņu piepildīšanos, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka tā ir tā pati sen apnikusī pasaule, kuru iepriekšējā vakarā biju pametis aiz telts ieejas. Zāle joprojām bija zaļa un debesis zilas. Protams. Diena atkal uzvarējusi nakti un nu vairākas stundas dižosies ar panākumu. Sapnis bija beidzies. Un ārpus tiem nekas nekad nemainās.<br /><br />Brīdi pastāvēju pie telts ieejas, slinki prātodams par turpmāko rīcību, bet zāle bija pārāk mitra un auksta, lai varētu tur uzkavēties. Retie drebuļi drīz vien pārauga nemitīgā trīsoņā, mudinot lemt ātrāk. Iet atpakaļ negribēju, bet palikt uz vietas nevarēju. Tātad jādodas uz priekšu. Nemitīgi drebēdams, piegāju pie mašīnas, uzsēdos uz motora pārsega un noslaucīju pie basajām pēdām pielipušos zāles stiebrus. Tā jau bija labāk. Nu varēju mierīgi aplūkot apkārtni, meklējot ko tādu, kas ļautu atgūt ticību labākai nākotnei.<br /><br />Bet pļava bija tukša. Klusa un vientuļa tā stiepās līdz nepilna puskilometra attālumā esošajai mājai, bet tad pārauga nelielā paugurā. Abās pusēs bija mežs. No savas vietas nevarēju saskatīt, kāds tieši, bet tam arī nebija nekādas nozīmes. Visi meži ir vienādi. Tāpat kā visas pļavas — jo sevišķi, ja vienīgā dzīvā būtne tajās ir uz mašīnas pārsega sēdošs, ieilgušā rīta nogarlaikots cilvēks.<br /><br />Kas gan bija noticis ar pasaules galu? Iepriekšējā vakarā tikām to gaidījuši ne mazāk kā mīļotu meiteni, bet tas tieši tāpat bija mūs atstājis tukšām rokām un bezcerīgā izmisumā pulkstenim pievērstu skatu. Un mēs nezinājām, vai beigas tikai kavējās, vai vienkārši izlēmušas nenākt. Nolēcu no mašīnas. Nedrīkstēju ļaut neziņai atņemt pēdējās gribasspēka atliekas.<br /><br />Izlēmu aizstaigāt līdz iepriekšējā dienā pamanītajai mājai. Īpašas jēgas tādam gājienam nebija, bet man vajadzēja kādu nodarbi.<br /><br />Lēnām aizsoļoju līdz grants ceļam, no kura vakar nobraucām, lai izveidotu naktsmītni. Pēdās iespiedās sīki akmentiņi un mitras zemes pikas, liekot pāriet uz pirkstgalu lietošanu. Nu jau biju pavisam tuvu ēkai, kura iepriekšējā vakarā bija mūs izbiedējusi.<br /><br />Dienasgaismā redzēju, ka tā ir tikai nepabeigta jaunceltne, ne ietekmīga politiķa rezidence vai jaunbagātnieka indeve. Paspēru dažus soļus uz tās pusi. Celtniekus nemanīja. Piegāju vēl tuvāk. Jumts jau bija savā vietā, bet logi – vēl nē. Nekā interesanta. <br /><br />Brīdi pastāvēju, prātodams, vai ir vērsts censties izpētīt māju. Izlēmu lieki neriskēt. Negribēju saskrieties ar istabas stūrī naktsmītni guvušiem narkomāniem vai nezināmiem meža dzīvniekiem. Apgriezos un atgriezos pie mašīnas. Neviens vēl nebija uzmodies. Atkal jāgaida.<br /><br />Un atkal uznāca nīgrums. Tiesa, tagad man vismaz bija iespēja vainot ceļabiedrus. Cik ilgi viņi domāja gulēt? Saule jau bija labā gabalā un, iespējams, šī diena būs pēdējā...<br /><br />Varbūt uzpīpēt zāli. Rītus ar to sākt gan nemēdzu, bet garlaicība ar katru brīdi aizvien auga spēkā. Un modināt pārējos negribēju.<br /><br />Atvēru bagāžnieku un izvilku pārtikas somu. Tās malā bija nostumta kafijas bundža. Atskrūvēju un ieskatījos iekšā. Marihuānas maisiņš bija aprakts zem nelielas kafijas kārtas, lai, pavirši ieskatoties, nebūtu pamanāms. Izvilku to un nokratīju kafiju. Kādi trīs grami. Uz četriem. Iespējams, uz desmit bezdarbības un garlaicības pilnām dienām. Slikti. Labākajā gadījumā katram pietiktu trim—četrām reizēm. Nevajadzēja iepriekšējā dienā nopīpēt tik daudz. Tobrīd domājām, ka īsi pirms pasaules gala taupīt nav vērts. Taču nu es vairs nebiju pārliecināts, ka tas patiešām notiks šais divās nedēļās. Kas kavējies vienu dienu, var kavēties arī mēnesi.<br /><br />Nemanot klāt pienāca Toms. «Par ko aizdomājies?» Viņš acīmredzot bija tikko uzmodies — aiz briļļu stikliem manī raudzījās pusaizlipušas acis, un pat viņa īsie mati bija nepārprotami sapinkojušies.<br /><br />«Par to pašu,» atbildēju, sarāvies pārsteigumā no viņa negaidītās parādīšanās.<br /><br />Toms krampjaini noraustījās. «Varbūt labāk iesēžamies mašīnā?»<br /><br />Pats jau biju pieradis pie vēsā rīta gaisa, tomēr pamāju, atvēru mašīnas durvis un ielīdu šofera blakussēdētāja vietā.<br /><br />Brīdi abi klusējām. Caur mašīnas aizrasojušajiem stikliem aplūkoju ārpasauli. Tā bija nedaudz neskaidra un izplūdusi, it kā Dievs beidzot būtu atguvis iedvesmu un izlēmis pievērsties impresionismam. Svaigi zaļā zāle saplūda ar sulīgākos toņos iekrāsoto mežu un balti—zilajām debesīm, veidojot reibinošu gleznu, kurai vieta būtu smalkākajās izstāžu zālēs. Tomēr ik pa brīdim prātā ieskrēja doma par beigām, radot tādu kā kauna sajūtu dabas priekšā par uzmanības trūkumu.<br /><br />«Starp citu, cik zāles mums īsti palicis?» iejautājās Toms.<br /><br />«Grami trīs,» atbildēju. «Varbūt mazliet vairāk. Gribi uzpīpēt?» Cerēju noslāpēt klusos sirdsapziņas čukstus.<br /><br />«Nē. Vienkārši redzēju, ka tu to pētī. Un tas var ietekmēt turpmākos plānus.»<br /><br />«Baidies, ka nebūs, ko darīt?»<br /><br />«Arī.»<br /><br />Klusējām. Ārā bija sākuši dziedāt putni. Skaļi sasaukdamies, viņi laidelējās pāri zāļainajam laukumam, tad atkal patvērās kokos. Rotaļājās. Īsināja laiku.<br /><br />Bet mēs lidot nepratām. Mēģināju izdomāt, ar ko varētu aizstāt pacelšanos spārnos. Varētu spēlēt futbolu. Spēlēt ģitāru. Lasīt pāris līdzpaņemtās grāmatas. Bet visdrīzāk vienkārši appīpēsimies un vērosim debesis, līdz liktenis apžēlosies par saviem garlaikotajiem bērniem un pasauks mūs mājās. Tik daudz sevi pazinu. Reizēm tas nedaudz skumdināja, bet tad sapratu, ka cīņa pašam ar sevi ir bezjēdzīga. Vēl jo vairāk desmit minūtes – vai dienas – pirms pasaules gala. Debesīs tā kā tā vairs netikt.<br /><br />„Starp citu, tu vakar kaut ko teici par plāniem šajā sakarā,” sacīju, miglaini atcerējies naksnīgajā mašīnas tumsā izpeldējušos vārdus.<br /><br />„Jā, bet es gribēju pagaidīt, līdz uzmostas arī pārējie,” atbildēja Toms. „Bet – kāda starpība. Redzi, pirms izbraukšanas nopirku LSD...”<br /><br />Pārsteigumā nevilšus iesmējos. „Domā izmēģināt?” muļķīgi noprasīju. Neko piemērotāku izdomāt nespēju, bet arī atgriezties klusumā nevēlējos.<br /><br />“Es jau esmu izmēģinājis,” ar neveiklu smaidu uz lūpām atbildēja Toms.<br /><br />Tā bija negaidīta atbilde. Tomu allaž tiku uzskatījis par saprātīgāko un, jā, arī garlaicīgāko no mums četriem. Tiesa, pēdējās nedēļās viņš patiešām šķita nedaudz mainījies. Kļuvis klusāks, domīgāksd izklaidīgāks. Bet es biju pārāk aizņemts ar sevi un pēc tam arī pasaules galu, lai pievērstu tam īpašu vērību.<br /><br />“Nav jau jāizlemj uzreiz,” ātri piebilda Toms, pamanījis manu aizdomāšanos. “Laiks droši vien vēl ir palicis.”<br /><br />“Man pagrūti izlemt, ja neko īsti par to nezinu,” sacīju. Tā arī bija. Zināšanas par LSD un visu pārējo faktiski aprobežojās ar sen mirušu rokmūziķu jūsmošanu par to.<br /><br />“Varu pastāstīt…”<br /><br />“Jā, tā laikam būs labāk.”<br /><br />Un viņš sāka stāstīt. Sēdēju mašīnas nedaudz valgajā salonā un klausījos Tomā. Viņš stāstīja par cīņu ar prātu, kurš bija ieguvis teju dzīvniecisku, padošanos, nāvi un ceļojumu uz apziņas klēpi garām eksplodējošām varavīksnēm un bezgalīgiem paparžu mežiem. Sākumā neveiklais, mazliet mulsais vēstījums ar katru mirkli kļuva aizvien pārliecinošāks un aizrautīgāks, līdz pilnībā izstūma no mašīnas ārpasauli ar visu tās neskaidrību, auksto, mitro zāli, putnu strīdiem un teltī guļošajiem draugiem.<br /><br />“Jā, nu un tad es iemigu, prātā skatīdamies krāšņāko koncertu, kādu jebkad esmu redzējis,” beidzot noteica Toms un apklusa.<br /><br />Nezināju, ko piebilst. Vārdi bija kārdinoši, bet nezināju, vai ir vērts tiem paklausīt.<br /><br />“Kaut ko izdomāji?”<br /><br />“Nezinu,” atbildēju. Nopētīju apvārsni. Ja piemiedza acis un ļoti gribēja, tur varēja saskatīt veidojamies bezgaltumšus mākoņus. Droši vien tie arī bija beigu sūtņi. Pamazām tie pieaugs apjomā un spēkā, pa gabalam vien tiesājot pasauli, līdz neatliks vairs nekā. Un tad vairs nebūs nekādas starpības, ko esmu vai neesmu darījis dzīves laikā. Ja nu vienīgi tajā acumirklīgajā beigu brīdī, kad vajadzēs kļūt par paša galveno soģi un izšķirties par galīgo spriedumu.<br /><br />“Labi,” noteicu. Galu galā ceļā izbraucām tieši tāpēc — gribējām beidzot aizmirst par darbu un mācībām, un visu pārējo dzīvi.<br /><br />“Labi,” atsaucās Toms.<br /><br />Un atkal mēs sēdējām mašīnā un gaidījām pasaules galu.<br /><br />No kārtējās pazušanas domu dzīlēs paglāba otras telts pavēršanās. Pirmais no tās izlīda Artūrs, bet jau pēc brīža viņam sekoja arī Edgars.<br /><br />„Ejam ārā,” ieteicās Toms. Atvēru durvis un izkāpu zālē. Tagad tā bija gandrīz nožuvusi un varēju vairs nedomāt par aukstumu un mitrumu. Atmiņā atgriezās laukos pavadītās vasaras, kad diena nemaz tā īsti nesākās pirms pēdu atveldzēšanas patīkami vēsā zālē.<br /><br />„Ceru, ka jūs tajā mašīnā ne tikai mīlējāties, bet arī padomājāt par brokastu gatavošanu,” sveiciena vietā norūca Edgars, joprojām cīnīdamies ar miega paliekām un ikrīta nīgrumu.<br /><br />„Bāc, kāpēc zāle guļ uz zemes?” viņu pārtrauca Artūrs.<br /><br />„Mana vaina,” atsaucos. „Gribēju apskatīties, cik palicis, bet tad parādījās Toms, un es aizmirsu.”<br /> <br />„Cik tad ir?”<br /><br />„Grami trīs.”<br /><br />“Žēl,” Artūrs norūca.<br /><br />“Tieši par to es gribēju vakar parunāt,” ierunājās Toms. Tad apklusa, labi apzinādamies savu tālumu no psihedēliskā pravieša un dumpinieku barveža tēla. Tomēr jau pēc brīža viņš bija saņēmis spēkus un varēja izteikt savu piedāvājumu.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:51352008-08-04T03:26:002008-08-04T03:26:002008-10-03T11:39:34Z2008-10-03T11:39:34Z<a name="cutid1"></a>Te nu mēs bijām. Joprojām zālē ap mašīnu, joprojām satraukuma, gaidu un šaubu pilnām sirdīm. Tādi bijām piedzimuši un tādi gribējām mirt un pārdzimt, satrūdēt vai pievienoties Lielajam Enerģijas Mākonim — kā nu kuram šķita ticamāk.<br /><br />Toms no somas bija izvilcis nelielu folijas tīstokli un raisīja to vaļā. Edgars ar Artūru uzmanīgi pētīja viņa pirkstu kustības. Es skatījos uz mašīnu un turpināju šaubīties par lēmuma pareizību. Varbūt vēl varēju atteikties. Varbūt vajadzēja sākumā apskatīties, kā tas viss izskatās no malas. Varbūt... Bet es zināju, ka man nepietiks drosmes, lai pēdējā brīdī pateiktu: „Nē!” un atteiktos no lēciena nezināmajā. Ieskrējiens jau bija sācies.<br /><br />„Kāpēc durvis?” tēlotā bezrūpībā iejautājās Artūrs. Palūkojos uz Tomu. Viņa rokās gulēja vairāki nelieli papīra gabaliņi, uz kuriem patiešām bija uzzīmētas plati atvērtas, liesmu ieskautas durvis.<br /><br />„Izpratnes vārti,” paskaidroja Toms un iedeva katram pa nelielai plāksnītei. Tikai Edgars bija atteicies un nu vēsi noraudzījās mūsu darbībās.<br /><br />Nopētīju rokā guļošo papīra gabaliņu. Durvju apakšējais stūris. Tās bija izgāzušās no eņģēm. Kā šķita, jau sen — gan durvis, gan viras jau apvija puķes.<br /><br />„Izskatās pēc biļetes,” sacīja Artūrs.<br /><br />“Tā arī ir,” smaidot atbildēja Toms un ielika mutē savu plāksnīti. Arī mēs darījām to pašu. “Turiet zem mēles līdz izšķīdīs,” viņš piebilda.<br /><br />Lēnām viļāju pa muti vāji metāliskās garšas papīra gabaliņu un mēģināju saprast, uz ko esmu parakstījies.<br /><br />“Cik drīz iedarbosies? Un kas man jādara?” jautāja Edgars.<br /><br />“Pēc kādas pusstundas — stundas. Tu, galvenais, esi tuvumā. Ja kādam sāksies baiļu lēkme, atgādini, ka tas ir tikai LSD, un viss drīz beigsies. Varbūt kāds gribēs papļāpāt. Man parasti gribas zināt laiku. Vienvārdsakot, palīdzēsi.”<br /><br />Nu, lūk. Ceļojums vēl nebija īsti sācies, bet Toms jau runāja par palīdzības nepieciešamību. Nejutos īpaši cerīgi noskaņots, taču atpakaļceļa vairs nebija. Sirds uztraukumā dobji būkšķēja. Atlaidos zālē, lai nevajadzētu to klausīties, bet nu bija pamodušās arī bailes. Satraukumā sāku kodīt apakšlūpu.<br /><br />“Nekas nevar noiet greizi?” iejautājos, beidzot pacēlies sēdus. Prātā uzpeldēja visas šaubas, kuras pirms tam biju apspiedis, skaidrojot sev, ka tūkstošiem, ja ne miljoniem cilvēku ir darījuši to pašu, ko es, un no viņiem tikai ļoti nelielai daļai tas bija beidzies neveiksmīgi. Ļoti, ļoti nelielai daļai. Un tomēr. Bet atpakaļceļa vairs nebija.<br /><br />“Kamēr vien neaizmirsīsi, ka tā ir tikai skābe, visam jābūt kārtībā. Pat ja to aizmirsīsi, iespēja kaut kam noiet neatgriezeniski greizi ir minimāla. Ļaunākais, nāksies pārdzīvot dažas šausmu stundas, bet pēc tam būs jo labāk. Noderīgāk.”<br /><br />“Cerams.”<br /><br />Taču viņam nebija izdevies mani pārliecināt. Centos sev ieskaidrot, ka izdzīvoju mūžseno sapni — atpūšos dziļos laukos ar draugiem, sekojot seno rokmūziķu pēdās. Braiens Vilsons, Sids Barets, Rokijs Ēriksons, tas Moby Grape puisis… lai cik pārliecināti draudzenēm biju stāstījis, ka reiz pievienošos viņu pulkam Mēness tumšajā pusē, sirds dziļumos allaž zināju, ka tā ir tikai bērnišķīga tieksme pēc noslēpumainās romantikas, kas šķita apjožam ārprātu. Tieši tāpēc baidījos — kurš gan šeit varēs man palīdzēt, ja kaut kas notiks? Sirdi uz priekšu aizvien straujākā tempā dzina nupat saprastā atklāsme, ka tas nav gluži piemīlīgs ekscentriskums.<br /><br />“Nomierinies, vecīt,” atkārtoju prātā, cenšoties iedvest sevī pārliecību, ka viss būs labi. “Pastāvīgi uztraucoties, neko neiegūsi.”<br /><br />“Kā mēs zināsim, ka tas sākas?” klusumu pārtrauca Artūra balss.<br /><br />Toms iesmējās mākslotā jautrībā. “Garām to palaist neizdosies.”<br /><br />“Nu, mans ķermenis jūtas tā kā nedaudz dīvaini. Rokas un kājas šķiet vieglākas, bet galva — smagāka. Un krāsas ir spilgtākas. Tas ir tas?”<br /><br />“Sākums.”<br /><br />Nevilšus nodrebinājos. Pats gan nejutu neko neparastu. Kaut, ja tā labi padomāja… Jā, galvā patiešām bija nedaudz dīvaina sajūta — kā tūlīt pēc zāles dūma uzvilkšanas. Varbūt tas nemaz nebūs tik ļauni, nodomāju.<br /><br />Artūrs piecēlās kājās. “Nedaudz pastaigāšos,” viņš teica. “Nevaru mierīgi nosēdēt.”<br /><br />“OK, bet nepazūdi.”<br /><br />Ar pūlēm pacēlu galvu. Artūrs nu bija iebāzis rokas kabatās un taisnām kājām soļoja šurpu—turpu. “Tu visu laiku staigā kā gārnis?” iejautājs. Tad iesmējos, pēkšņi sapratis savu jautājumu.<br /><br />Artūrs apstājās un apmulsis paskatījās manī. “Kad tu tā saki, man patiešām sāk šķist, ka tagad staigāju mazliet savādāk kā parasti. Vai arī tagad staigāju pareizi, bet pirms tam nepareizi? Nebiju par to domājis. Bet… ēēē… tas ir absolūti nesvarīgi.” Un viņš atsāka mūs apriņķot saviem savādajiem gārņa soļiem.<br /><br />Iesmējos, sapratis, ka tas patiešām bija absolūti nesvarīgi. Atkal atlaidos zālē un piemiegtām acīm nopētīju debesis. Tajās trīsuļodami peldēja daži bezgalbalti mākoņi. Arī viņu kustībā bija kaut kas neparasts — bet kas tieši?..<br /><br />“Viss ir absolūti nesvarīgi..” Tā laikam bija Toma balss, bet es nespēju novērsties no mākoņiem, lai par to pārliecinātos. Tie bija svarīgi. Varbūt pēc mākoņu kustības varēja paredzēt nākotni? Varbūt tā bija pasaules gala sagaidīšanas deja?<br /><br />“Paskatieties uz mākoņiem — ar tiem kaut kas nav kārtībā,” beidzot neizturēju un izteicu savas šaubas balsī.<br /><br />“Nez, man tie šķiet tādi paši kā vienmēr,” atsaucās Edgars. Pasmaidīju, sajutis viņa balsī neapmierinātību ar izstumtā lomu, ko viņš gan nekad neatzīs, paslēpjoties aiz pārliecības, ka mēs tikai izlikāmies. Nē, man tomēr nebija vajadzīgi mākoņi, lai redzētu nākotni vai psihologa grāds, lai lasītu cilvēku dvēseles.<br /><br />“Hmm… nezinu…” novilka Toms. Viņš debesu izpētei bija pievērsies tikpat uzmanīgi. “Tie ir kā putukrējums debesu... ēēē... ķīselī. To domāji?”<br /><br />“Nē, ne to. Kaut tev taisnība.” Piemiedzu acis. Mākoņi patiešām arī izskatījās neparasti — tādi kā spīdīgāki un nedabiskāki, tādi kā cilvēka vai Dieva roku veidoti.<br /><br />“Ziežaini,” noteicu un atplauku platā smaidā, sapratis, ka ar šo vārdu izdevies notvert pārveidojošos mākoņu būtību. Tie bija ziežaini un pa debesīm pārvietojās ziežaini. Patiesībā arī debesis bija ziežainas. Pieskāros sejai. Arī tā bija ziežaina. “Mēs visi esam ziežaini. Un pasaule arī.” Jā. Tā bija Patiesība. Vēlreiz palūkojos uz debesīm. Protams! Mākoņi kustējās mūzikas ritmā. Nezināju, kā nebiju to pamanījis ātrāk. “Mākoņi ir mūzika!” savu jaunāko atziņu pasludināju balsī.<br /><br />“Mēs visi esam mūzika. It viss ir mūzika,” nepārtraukdams soļošanu atsaucās Artūrs.<br /><br />“Tātad mēs esam mākoņi?” noprasīja Toms.<br /><br />“Laikam. Everybody is a part of everything anyway,” nodziedāja Toms.<br /><br />Viņam bija taisnība! “Viss ir viss, mēs esam viss, viss ir mūsos,” sāku murmināt, mēģinādams saprast, kā izklausās labāk. Uzrausos kājās. Šī atziņa izklausījās pareizāka par iepriekšējo, un es jutu, ka tā pelnījusi nopietnāku apsvēršanu. Gribēju paskaidrot to ceļabiedriem, bet mēle man vairs neklausīja. Turklāt vārdi nu bija kļuvuši par vāriem domu tīstokļu pavedieniem, un šaubījos, vai viņi spēs tiem pieķerties un saprast bezveidīgo un neaprakstāmo Patiesību.<br /><br />Piegāju pie mašīnas. Kājas bija kļuvušas mīkstas un ļenganas, un mašīnas durvīm pieķēros ar atvieglojumu. Bija bail, ka tūlīt varētu nokrist, tāpēc noslīdēju ceļos. Spēki bija vajadzīgi, lai uztvertu un saprastu neapturamo domu un sajūtu ūdenskritumu. Nedrīkstēju tērēt enerģiju, lai turētos vertikālā stāvoklī.<br /><br />Pa to laiku Toms bija sācis skandēt kādu savādu mantru — vai varbūt tā skanēja manā galvā? Izslēdzu visas pārējās maņas. Nē, vārdi nāca no ārpasaules. “Celies kājās, atver acis, negaidi, līdz tev to prasīs,” atkal un atkal atkārtoja Toms. Tad: “Celies kājās, atver acis, negaidi, līdz tev to mācīs.” Centos paklausīt, bet gribasspēks pietika tikai rokas pacelšanai. Prātu sagrāba acumirklīgs šausmu vilnis. Ņirgādamies par manu mūžīgo nevēlēšanos peldēt pret straumi, tas nu nesa savu upuri tālu projām no ierastajiem krastiem. Padevos.<br /><br />Aizvēru acis.<br /><br />Apziņa eksplodēja.<br /><br />Sarāvās pirmatnējā kamolā.<br /><br />Sadalījās daivās.<br /><br />Apjoza galvu.<br /><br />Gaisma.<br /><br />Debesis.<br /><br />Zeme.<br /><br />Cilvēce.<br /><br />Dzīve.<br /><br />Es.<br /><br />Ceļš.<br /><br />Vārdi, viegli trīsuļodami, peldēja jaundzimušās apziņas bezgalībā. Ko tie nozīmēja? Vai tiem bija kas jānozīmē? Vai jebkam vispār ir kāda nozīme? Vai tāda jebkad ir bijusi? No kurienes uzradušies visi šie jautājumi?<br /><br />“Kas es esmu?” čukstēju.<br /><br />“Kas tu <i>esi</i>?”<br /><br />Tā bija atbalss?<br /><br />“Ko es šeit <i>daru</i>?”<br /><br />“Ko tu šeit dari?”<br /><br />“Kāpēc?”<br /><br />“<i>Kāpēc</i>?”<br /><br />?<br /><br />Kur palikušas atbildes? Ā, nē, tepat vien tā peldēja. Atbilde. Pieskāros tai.<br /><br />“Es negribu mirt!”<br /><br />Nē, tā vairs nebija mana balss. Ar pūlēm atvēru acis un apgriezos apkārt. Netālu no manis stāvēja Artūrs. Viņa acis bija ieplestas pirmatnējās bailēs. Mūsu skatieni sastapās.<br /><br />“Es negribu mirt!” viņš atkal iesaucās un metās bēgt no mums un no sevis. Tad apstājās pie telts, pāris reizes skaļi ievilka elpu un ienira tajā.<br /><br />Arī es negribēju mirt. Bet mākoņi aizvien smagāk gūlās uz tālumā saskatāmajiem mežiem un jutu, ka arī mani gaida viņu liktenis. Bet baiļu nebija. Pacēlu acis pret debesīm. “Kāpēc mani nekas neuztrauc?” nokliedzos tām pretī. Tad vēlreiz. Balsī skanošais izmisums pieķērās mēlei un ielīda manā dvēselē.<br /><br />Noslīgu ceļos. Acis turēju plati ieplestas, lai nevajadzētu skatīties sevī, taču tas nepalīdzēja. Sirdi mežonīgā ātrumā uz priekšu dzina pagātnes atmiņu lauskas un sen izslēgtu sajūtu fragmenti. Nebija nekā, kas būtu mani uztraucis. Varbūt patiesībā biju tikai iedoma? Tas daudz ko izskaidrotu. Bet es gribēju būt es pats. Taču nezināju, kā to panākt.<br /><br />“Viss būs kārtībā,” netālu atskanēja Toma balss. Viņš smaidīja. “Viss ir kārtībā.”<br /><br />“Kur Edgars?” noprasīju, kaut patiesībā tas mani diez ko neinteresēja.<br /><br />“Arī ar viņu viss ir kārtībā. Viss ir tieši tā, kā tam jābūt.”<br /><br />“Domā?”<br /><br />“Zinu.”<br /><br />“OK.” Atkal apgriezos ar skatu pret mašīnu.<br /><br />Toms aiz muguras turpināja runāt par pasaules visaptverošo vienotību, bet manu uzmanību bija piesaistījis uz tumšsarkanā mašīnas sāna pamanītais sejas atspīdums. Tas bija interesantāks par jebkuriem vārdiem. Atspīdums kustējās, sadalījās un atkal apvienojās. Saules stari tajā ievilka gaismas grumbas, un vaibsti tecēja lejup, novecojot un veidojot aizvien jaunas sejas, kas visas tomēr bija manis paša. Vienā no tām redzēju sevi ar neapmierinātības un gadu desmitiem nemainīgo ikdienas raižu ievilktām grumbām pierē. Cita atspulga acīs gailēja apgaismība un dzīvesprieks, kaut es tajā neizskatījos diez ko jaunāks kā iepriekš aplūkotajā sejā. Redzēju visaptverošu gudrību un bezprāša pašapmierinātību, svētā apgarotību un rūdīta noziedznieka ņirdzīgo smīnu. Sejas nomainīja cita citu, un es nespēju saprast, kura ir mana.<br /><br />Ar pirkstu galiem pieskāros mašīnai. Tā bija patīkami silta un gluda. Pirksti aizslīdēja līdz dzejnieka vaibstus ieguvušajai sejai, kas lēnām trīsēja un tikpat maigi pieskārās manai ādai. „Nemirsti vismaz tu,” nočukstēju. Negribēju zaudēt vienīgo, kas man patika un nevēlējos arī paļauties uz Saules spēlēto likteņa ruleti. Taču ko gan tajā spēj ietekmēt uz ceļiem nokritis cilvēks ar gaismas ātrumā ceļojošu apziņu? Seja joprojām dzīvoja savu dzīvi, lēnām pieaugot un tad arī novecojot. „Apstājies,” lūdzu, bet nelīdzēja arī tas. Pēc brīža seja jau bija pārvērtusies bezveidīgā plankumā, kurā palēnām kūņojās jauna dzīvība.<br /><br />Nē, es nedrīkstēju palikt pie mašīnas, bezspēcīgi vērojot neizdzīvotos mūžus aizritam rokas stiepiena attālumā. Ar pūlēm uzrausos kājās, pieturēdamies pie motora pārsega, lai nenoveltos atpakaļ zālē. Galvenais bija neskatīties lejup. Jutu, ka viss būs kārtībā, ja vien neļaušu Saulei, mākoņiem vai kam citam atkal pakļaut mani savai varai. „Jākļūst brīvam,” pāris reizes atkārtoju, cenšoties beidzot saņemties spēkus un patiešām doties ceļā, ne vairs tikai runāt par to.<br /><br />Beidzot atlaidos no mašīnas. Kājas mežģījas, prāts joprojām traucās nezināmā virzienā, bet es gāju uz priekšu. Apņēmības gan pietika īsam brīdim — drīz vien atkal apstājos un mulsi palūkojos vispirms augšup, bet tad uz zāli zem kājām, aizmirsis, kurp un kālab eju. Tad atcerējos par pasaules galu, ieaurojos: „Uz priekšu, pretī brīvībai!” un metos skriešus. Jutu — ja kavēšos, uz mašīnas sāna atstātā dzīve izbeigsies pat nesākusies.<br /><br />Skrējiens nebija ilgs. Jau pēc nepilnās minūtes acu priekšā pletās auksta un neviesmīlīga ķieģeļu siena. Palūkojos sānis. Pretī raudzījās durvju caurums. Atpazinu no rīta jau reiz aplūkoto jaunceltni. Pakāpos pāris soļus atpakaļ un noskatīju ēku no augšas līdz apakšai. Divi stāvi, divi caurumi, pa kuriem tajos iekļūt, un miljons neatšķirami līdzīgu ķieģeļu. Kā gan es biju piekritis tur palikt? Bet nu bija par vēlu pārdomāt. Turklāt Artūram bija taisnība. Viss patiešām varēja būt tieši tā, kā tam jābūt. Un man bija jādara viss, lai tā patiešām arī būtu. Tāpēc ievilku elpu un iegāju mājā.<br /><br />Tā joprojām bija tukša. Taču tagad tas mani neuztrauca. Biju sapratis, ka nejaušības neeksistē. Varbūt mums vajadzēja tieši šādu māju? Tukša, vēl neskarta ēka varēja palīdzēt arī pašiem sākt visu no jauna ar atmiņu un pagātnes neaptraipītu prātu. Vai tad ceļu patiesībā neiesākām tieši tāpēc?<br /><br />Paspēru vēl dažus soļus. Nu jau biju pārliecināts, ka mājai jākļūst par visu meklējumu sākumpunktu. Mums nebija tik daudz laika, lai varētu atļauties palaist garām kaut vienu iespēju. Brīdi pastāvēju, aplūkodams gaiteni un tukšās istabas. Izlēmu palikt turpat. Augšā kāpt negribēju, turklāt, ja labi ielūkojās, zem kāpnēm varēja manīt lokāmies rēgainas dēles ar tumsā spīdošām acīm. Tās alka ievilkt mani pie sevis, un es nebiju pārliecināts, vai spētu no turienes izkļūt sveikā. Sākumā bija jāpietiek ar apakšstāva pārbaudi.<br /><br />Turklāt arī tur darba netrūka. Kā gaitenī, tā arī istabās slējās vairākas būvgružu kaudzes. Rūpīgi izpētīju vienu istabu pēc otras. Visas bija gandrīz vienādas — taisnstūra formas caurumi mājas miesā, no kuriem pa logu spraugām gan iekļuva šis tas no ārpasaules smaržas, taču tūlīt pat arī pazuda starp ķieģeļu atlūzām, dēļu galiem un iztukšotām pudelēm, un nekas nekad nemainījās.<br /><br />Apsēdos pie lielākās kaudzes. Būvgružos bija jaušama pirmatnēja ļaunuma aukstā elpu. No meža nākošais pārmaiņu gaiss allaž no jauna nokļuva tā gūstā, un mājai nebija izredžu sajust brīvības dvesmu. Vēlējos palīdzēt un paņēmu rokā tuvāko ķieģeļa atlūzu. Neredzami, sen miruši zirnekļi to bija ievīstījuši trauslos, daudzkrāsainos tīklos, kas nu liegi glāstīja plaukstu un mudināja atstāt visu kā līdz šim. Aizmiedzu acis un izlidināju to pa tukšo loga spraugu. Varbūt līdz ar istabu izdosies atbrīvot arī prātu.<br /><br />Atvēru acis. Manas apņēmības priekšā kaudze šķita pamatīgi sarukusi. Pirmais ķieģelis bija mests, un nu atlika pabeigt iesākto. Pielēcu kājās, lai atbrīvot arī pārējo māju no ķieģeļiem, apmetuma gabaliem un visa pārējā, kas traucēja tajā ienākt pasaulei. Lidojošie priekšmeti un grūstošā kaudze piepildīja jaunceltni ar nerimtīgu troksni, kam kaisles uzplūdos drīz vien pievienoju arī savu balsi.<br /><br />„Vācieties!” kliedzu, mezdams tukšās kokakolas, tonika un alus pudeles cik tālu vien spēju. Apvainojušās uz mani un visu pasauli, tās steidza nokrist mājas tuvumā, lai tikai pēc iespējas ātrāk pazustu no mana skata.<br /><br />„Prom no manām mājām!” auroju, pievienodams tām kreklā sabērtus gružus. Tie aiz sevis atstāja kodīgu putekļu mākoni, liekot man ilgi un sāpīgi klepot, kamēr paši nogūlās turpat pie loga, apņēmības pilni sagaidīt piemērotu brīdi jaunam iebrukumam.<br /><br />„Jums šeit nav vietas!” saucu, ar abām rokām kā aptracis vesera metējs iegriežot appelējušos dēļus un sūtot tos lidojumā tālu aiz kādreizējiem istabas biedriem.<br /><br />Būkšķis sekoja būkšķim, kliedziens — kliedzienam. Mājas tīrīšana bija tiktāl mani pārņēmusi, ka tikai apsēžoties, lai atgūtu elpu un aplūkotu jau krietni sarukušo kaudzi, pamanīju neskaitāmas asiņojošas skrambas uz rokām un kājām, kuras turklāt klāja pabieza pelēku putekļu kārta. Bet iesāktais bija jāpabeidz, un drīz vien atkal ķēros pie darba. Mūžīgā cerība, ka gan jau būs labi tāpat, šķita pametusi prātu līdz ar pirmajiem LSD klauvējieniem pie tā durvīm. Es par to tikai priecājos, jo zināju — sapņiem par fejām, veļas pulvera simboliem un īstu mīlestību nebija vietas ārpus fantāziju pasaules. Un pēdējās dažās stundās es savu ne vien biju slēdzis apmeklētājiem, bet arī apjozis ar dzeloņstiepļu žogu un norīkojis iemītniekus piespiedu darbos. Nebija laika. Nekam nebija laika.<br /><br />Mūzikas, miera un mīlestības vasara bija pirms 40 gadiem. Mēs tikām ieņemti pirms 20 — kas to lai tagad vairs zina, vai tas notika patiesas mīlestības, kaisles uzplūdu, dzēruma vai pienākuma apziņas izsauktā kopības mirklī. Gala rezultāts tā kā tā bija viens. Mēs to ietekmēt nespējām.<br /><br /><br />Mēs piedzimām un uzaugām daudzstāvu mājās, aiz kuru pelēkajām sienām arī domas un sirdis pamazām sačervelējās un kļuva neizteiksmīgi pelēkas. Pat Seržanta Pepera Vientuļo siržu kluba orķestris šādās mājās nerādījās, kaut tieši tur viņu gaidīja visvairāk. Tikmēr vecuma smārda pārņemtajās istabās un piemīztajos liftos pamazām sadrupa visi mūsu sapņi. Drīz — pārāk drīz — tos nomainīja vispirms viltots, bet tad arī pavisam īsts cinisms. Un izejas vairs nebija.<br /><br />Taču tobrīd es vairs negrasījos samierināties ar strupceļu. Kaut kur krietni noplakušajā kaudzē slēpās risinājums, un pēc neilga atelpas brīža atkal sāku tos meklēt. Drīz vien uz istabas grīdas bija palikuši tikai sīki gruži, putekļi un atmiņas. Ar kāju paslaucīju tos. Tātad tomēr nekā. Arī šeit manis nebija. Jau gribēju pagriezt muguru istabai, kad uz grīdas pamanīju iezaigojamies kādu nupat atbrīvotu akmentiņu. Nometos uz ceļiem, lai aplūkotu to uzmanīgāk. Lūk! Par spīti zem gružiem un atkritumiem pavadītajiem mēnešiem, tas nebija zaudējis savu gaišo mirdzumu. Sirds līksmi salēcās.<br /><br />Atkritu sēdus istabas stūrī, atspiedis muguru pret sienu. Viss bija brīnišķīgi. Diena nebija izšķiesta velti. Māja bija sakārtota. Varbūt jau naktī to piepildīs vēsais un miklais, pēc sūnām un aprasojušas zāles smaržojošais gaiss un padarīs gaišāku un brīvāku ne vien pašu māju, bet arī tās nākamo iemītnieku prātus. Galu galā mājokļi veido tajos dzīvojošo cilvēku prātus — jā, pakāpeniski un slepus, taču nenovēršami. Un es gribēju sevi piepildīt no jauna.<br /><br />Atkal piecēlos un neveikliem soļiem devos atpakaļ pie ceļabiedriem. Pirmā daļa bija paveikta, un varēju ķerties pie otrās.<br /><br />Viņi bija gandrīz turpat, kur ceļa sākumā. Artūrs un Toms sēdēja zālē un klusēdami pētīja krēslā iegrimušo mašīnu. Edgars jau atkal bija atvēris bagāžnieku un rakņājās pārtikas somā. „O, lūk, arī tu!” viņš noteica, beidzot pacēlis galvu un pamanījis mani. „Jau gribēju iet meklēt. Kur bijis pazudis?”<br /><br />Pasmīnēju. Kā gan varēju izstāstīt pārdzīvoto? Un vai tas vispār bija jādara? „Tur,” nomurmināju, ar roku pamājis uz jaunceltnes pusi. „Visur. Meklēju sevi,” piebildu un atslīgu zālē blakus Artūram un Tomam. Viņiem man nevajadzēja neko skaidrot.<br /><br />„Atradi?” nedaudz izsmejoši noprasīja Edgars. Atbildes vietā izvilku no kabatas balto akmentiņu un pastiepu to uz priekšu.<br /><br />“Apsveicu,” izklaidīgi noteica Toms. Tad pievērsās debesīm. “Es gan vairs neko nesaprotu. Tikai to, ka negribu mirt. Un tajā man nav nekādas teikšanas.”<br /><br />“Man bija tāpat,” atsaucos. “Bet tad sapratu, ka vēl ir laiks.”<br /><br />“Lai sagribētu mirt?”<br /><br />“Lai iemācītos neuztraukties par to.”<br /><br />“Un kā tas jādara?” atkal iejautājās Edgars.<br /><br />“Nezinu. Varbūt varam vienkārši domāt patīkamas domas?” paklusi ieteicos, īsti nezinādams, vai doma ir pelnījusi skaļāku izpaušanu.<br /><br />Artūrs iesmējās. Toms kaunīgi smīnēja.<br /><br />„Mahariši ir miris, Vilni,” tēlotā laipnībā sacīja Edgars.<br /><br />„Nē, to es zinu. Vienkārši iedomājos, ka tā būtu vienkārši...”<br /><br />„Jā, nedarīt neko ir vienkārši. Ģeniāls secinājums.”<br /><br />„Eh, jūs...” Bet dusmoties nespēju. Patiesībā to nespēja neviens no mums. Saules un laika pārpilnībai bija paralizējoša ietekme. Sēdējām. Gulējām. Gaidījām.<br /><br />„Varbūt uzpīpējam?”<br /><br />„OK.”urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:50752008-08-04T03:26:002008-08-04T03:26:002008-10-03T11:39:42Z2008-10-03T11:39:42Z<a name="cutid1"></a>Mēs uzmodāmies ar nogurušu prātu un sirdi, bet laimīgi lipīgu smaidu uz lūpām. Savstarpējā saziņa aprobežojās ar reizi pa reizei it kā garāmejot izmesties, tomēr bezgaldziļas jēgas piepildītiem: „Atceries?..” un „Jā...” Tikai Edgars, klusu smīnot, vēroja mūs it kā no attāluma.<br /><br />Tā mēs pievarējām brokastis, iztīrot somu no gandrīz visām tur palikušajām ēdiena paliekām, un atlaidāmies uz zemes, lai vērotu debesis un kavētos atmiņās, mācoties neuztraukties par rītdienu un visu, kas ar to saistīts. Zāle teju mirdzēja no dzīvības pārpilnības. Pasaule joprojām eksistēja. Jutu tās kluso vibrāciju lēni glāstam atkailināto ķermeņa augšdaļu. Mēs bijām dzīvi un tāpēc vien viss bija vislabākajā kārtībā.<br /><br />„Ko tagad?” pēkšņi iejautājās Edgars. Viņš bija piecēlies kājās un jautājoši raudzījās uz mums, sakrustojis kājas un iebāzis rokas kabatās. Mēs atbildējām ar neizpratnes pilniem skatieniem. Edgars šķita kādas sen izmirušas cilts pēdējais pārstāvis ar savu, nevienam citam nesaprotamu valodu un domu gājienu. Ko tagad? Esam! Dzīvojam! Taču, lai kā arī nevēlējos viņam to paskaidrot, zināju, ka vārdos viņš neatradīs manis ielikto jēgu, tāpēc klusēju.<br /><br />„Ir kādi ieteikumi?” beidzot ieteicās Toms, pacēlies sēdus, lai kaut nedaudz pietuvotos Edgaram.<br /><br />„Varam apstaigāt vai apbraukāt apkārtni,” viņš sacīja. „Man nez kāpēc gribas uzzināt, kur īsti atrodamies, un kas ir tuvumā.”<br /><br />„Nu, OK,” novilka Toms, tomēr palika sēdus. Arī mēs ar Artūru nekustējāmies. Zāle bija pārāk mīksta, Saule – pārāk silta, bet mūsu sapņi – pārāk saldi, lai nodurtām galvām šļūktu kaut kur tālumā, klausoties Edgara runāšanā par sen aiz muguras atstāto ārpasauli. Un tomēr jau pēc brīža cēlāmies kājās, lai dotos ceļā. Karmas ubagi nevar atteikties pat no pāris grašiem.<br /><br />Lēnām spēru soli pēc soļa, ar baudu sajuzdams sandaļu grimšanu mīkstajā, joprojām valgajā zālē. Meža malā manīju zemeņu kautri pelēkbaltos ziedus un vietumis jau sarkt sākušās ogas. Koku lapotnes sašķēla naktsmiegā spēkus atguvušās saules slīpi mestos starus, liekot arī putniem izrausties no ligzdām, lai piepildītu pasauli ar miegainām dziesmām par galveno. Pasaule bija maģiska un sāpīgi skaista. Klusām soļodams uz priekšu, prātoju, vai šī nebija tā sajūta, kuru reiz bijām zaudējuši un visu turpmāko mūžu nesekmīgi centāmies atgūt. Tomēr pasaule bija pārāk jauna un neparasta, lai spētu noticēt, ka jebkad būtu varējis to aizmirst vai nogurt no tās.<br /><br />„Uz kurieni ejam?” jautāju – drīzāk Saulei, kā saviem līdzgaitniekiem.<br /><br />„Kāda starpība?” joprojām smaidot ar pretjautājumu atbildēja Artūrs.<br /><br />Edgars viņā neklausījās. „Sākumā varam aiziet uz jaunceltnes pusi. Varbūt aiz tās kaut ko atradīsim. Vakar neko tādu neredzēji?”<br /><br />Pasaule tomēr ir sasodīti skaista.<br /><br />„Ei, Vilni, tu vakar tajā jaunceltnē vai aiz tās neko neredzēji?”<br /><br />„Neatceros.” Atmiņu visaptverošais haoss bija pārāk brīnišķīgs, lai censtos to sakārtot. Smīni Artūra un Toma sejās liecināja, ka viņi to saprot. Tikpat skaidrs gan bija arī tas, ka Edgars mani nesaprastu, tāpēc turpinājumu paturēju sevī.<br /><br />„Nu, vienalga. Apskatīsimies tagad.”<br /><br />No blakusesošā meža pie mums apsteidzās pārošanās un pārtikas meklēšanas rūpju nomākto putnu dziesmas. Jutos brīvāks pat par viņiem. Vismaz todien varējām lidot, neuztraucoties par pārējo pasauli un necenšoties saskatīt nākotni, kurai patiesībā arī nemaz neticējām.<br /><br />Tāpēc arī sekoju klusējošajam Edgaram un pārējiem. Es gan biju pacēlies spārnos, taču nezināju, cik tālu tie spēs mani aiznest. Turklāt nezināju labāko ceļu, bet vadīties pēc intuīcijas vēl baidījos.<br /><br />Lūk, bijām nokļuvuši pie jaunceltnes. Ķieģeļu sienas bija tikpat kailas un neizteiksmīgas kā iepriekš, taču tagad tajās mita atmiņas un ar to pietika, lai smaids kļūtu vēl plašāks.<br /><br />„Ko tu īsti vakar tur darīji?” Toms iejautājās, kamēr Edgars ar Artūru stāvēja otrpus mājai un par kaut ko sparīgi strīdējās.<br /><br />„Visu,” atbildēju ar smaidu.<br /><br />„Nē, es nopietni prasu. Tik daudz arī pats nopratu.”<br /><br />„Piedod.” Tomēr koncentrēties atmiņām bija pārāk grūti. Mēģināju iztikt ar dažām saraustītām frāzēm. „Kārtoju māju. Un prātu. Atbrīvoju istabu no gruvešiem un zem tiem atradu sevi... Bāc, cik tas viss tomēr izklausās muļķīgi.”<br /><br />Toma smaids pārauga smieklos. „Viss ir tikai tik muļķīgs, cik tu ļauj tam būt.”<br /><br />Smiedamies, mēs uzskrējām uz nelielā paugura, kas pacēlās aiz jaunceltnes. Abi pārējie jau bija tur. Artūrs bija apsēdies mirdzošajā zālē un, viegli smīnēdams, skatījās uz nedaudz priekšā stāvošo Edgaru, kurš joprojām centās izlemt par saprātīgāko turpmāko rīcību. Pievērsos apkārtnei. Viņam man neizdotos neko paskaidrot.<br /><br />Mūsu pasaules nostūris šķita kā netīšām saglabāts Ēdenes dārza gabals. Zāles stiebros un koku stumbros pavedinoši uz mums skatījās iepriekšējās dienas ceļojuma atskaņas. Ja labi ieskatījās, tajās varēja atkal saskatīt savu pagātni un nākotni. Kā beidzot viena otru atradušas māsas, tās bija saķērušās rokās, lai varētu kopīgi izbaudīt vasaras pēdējās stundas. Un es smaidīju, tās uzlūkodams, kaut citkārt būtu meties skriešus, lai noķertu abas māsas un izzinātu visus to glabātos noslēpumus.<br /><br />Arī Toms un Artūrs aplūkoja pasauli — reizēm saraukdami pieres dompilnās grumbās, reizēm atplaukdami bezgalplatos smaidos, reizēm ļaudami seju pārņemt dvēselē mītošajām bailēm. Viņi pievērsās te debesīm, te zemei. Mums nevajadzēja milzu bifeļu barus, pirmatnējus džungļus vai krāšņas ziemeļblāzmas, lai saprastu dabas skaistumu un varenību. Tā bija tepat — Saulē, kuras gaisma spīdēja ikvienā dzīvības molekulā, un debesīs – zilajās, zilajās debesīs.<br /><br />Artūrs smējās. Pilnā augumā atgūlies mātišķi biezajā un maigajā zālē, viņš smējās, līdz pietrūka elpas, tad pārgāja uz aprautu smilkstēšanu. „Es esmu dzīvs!” viņš iesaucās, kad neizprotamā veidā bija iedabūjis plaušās kādu malku svaiga gaisa. „Mēs esam dzīvi!” un atkal smiekli.<br /><br />Mēs ar Tomu pievienojāmies līksmajām, dzidrajām skaņām. Tās spirdzināja, ļāva kaut uz brīdi noticēt, ka viss ir vislabākajā kārtībā un būs tā mūžīgi. Neko citu mums nevajadzēja un neko citu arī nevēlējāmies dzirdēt Pasaule bija skaista. Mēs bijām jauni un dzīvi, un būsim tādi vienmēr. Tikai noticēt.<br /><br />Kad atgriezāmies nometnē, no debesīm mūs jau vēroja Mēness. Apbrīnu par pasaules krāšņumu bija saduļķojis nogurums, tāpēc runājām vēl mazāk kā turpceļā. Fona troksnim pietika ar siseņu ķildām un serenādēm. Gribēju viņiem pievienoties, bet pieklājības paliekas guva virsroku. Iztiku ar retiem deju soļiem un reizumis uzplaukstošu smaidu. Bijām atklājuši laimes atslēgu un nu gribējam tajā dalīties ar visu pasauli.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:48132008-08-04T03:25:002008-08-04T03:25:002008-10-03T11:39:53Z2008-10-03T11:39:53Z<a name="cutid1"></a>Nākamajā dienā mēs devāmies ceļā vēl pirms Saule bija paguvusi sasildīt pasauli un pirms kādam no mums prātā bija iešāvusies kaut mazākā nojausma par ceļa mērķi. Nebija laika.<br /><br />Mēs ar Artūru pamīšus vilkām plaušās zāles dūmus, kamēr Toms un Edgars saspringti pētīja apkārtni cerībā tur saskatīt meklējumu sākumpunktu. Mūs klusu vēroja debesis. Tās joprojām nespēja saprast, kāpēc esam pametuši mājas. Viss kā parasti.<br /><br />Salonu piepildīja motora rūkoņa un pārspīlēti skaļa mūzika. Līdz ar naktī mašīnā ieklīdušo vēsumu tā pamazām izberza miegu no acīm. Nu varējām skaidriem skatiem paslepus pētīt viens otru, pārbaudot, vai sirdī nav zudis revolucionārais gars.<br /><br />„Tā laikam ir kaut kāda ēstuve,” ieteicās Toms, pagriezdams galvu uz mūsu pusi. Otrpus piebremzējušās mašīnas loga patiešām bija manāma viltoti laucinieciska paskata ēka ar ārā izliktiem krēsliem un galdiem. Arī vēders ieburkšķējās, atgādinot par tukšumu vēderos.<br /><br />„Piestājam!” iesaucās Artūrs. „Svētais rītēdiens noderēs!”<br /><br />„Tu neizskaties pēc apustuļa,” iebildu.<br /><br />„Es maskējos,” viņš atsmēja. Smiekli drīz vien pārauga apspiestā ķiķināšanā, un tā nerima arī pēc mašīnas apstāšanās un mūsu ieiešanas ceļmalas kafejnīcā. Tur pēkšņi iestājās klusums. Palūkojos uz Artūru, lai pārliecinātos, ka ar viņu nav noticis nekas nelāgs. Taču viņš tikai skatījās stūrī novietotajā televizorā. „Ejam tur,” viņš beidzot nočukstēja, un mums neatlika nekas cits kā sekot.<br /><br />Aiz letes stāvošās kafejnīcas saimnieces mums uzmeta paviršu skatu, un atkal pievērsās savām sarunām. Arī mēs negribējām piepūlēties, tāpēc sēdējām Artūra izvēlētajā vietā, slinki pētījām kafejnīcas iekārtojumu un paslepus klausījāmies abu sieviešu balsīs. Viņas zināja par pasaules galu, bet vārdi skanēja mierīgi. Skumjas tajos iezagās tikai brīžos, kad saruna pievērsās bērniem. Tad sievietēm acīs saritēja asaris un balsis pieklusa, līdz viņām izdevās tās savaldīt.<br /><br />Zinājām, ka viņas centīsies pēc iespējas novilcināt pienākšanu pie mūsu galdiņa — jauniešu pulciņš droši vien bija pēdējais, ko viņas vēlējās redzēt. Sapratis, ka gaidīšana varētu ievilkties, Edgars izvilka mobilo un pēc brīža jau bija uzsācis sarunu ar māti. Brīdi nolūkojos viņā, tad izlēmu iztikt ar īsziņu. Sarunai pietrūktu vārdu. Turklāt nespēju iedomāties, kā varētu noraidīt aicinājumus atgriezties mājās. Tagad vismaz varēju atbildēt: “Drīz braukšu. Vēl šis tas jāizdara,” neieslīgstot sīkākos paskaidrojumos, kuri drīz vien atklātu īstu iemeslu neesamību. Zināju, ka vēl nav pienācis laiks atgriezties, bet nezināju, kāpēc tā.<br /><br />Beidzot pie galdiņa pienāca viena no sievietēm. Ieskatīties ēdienkartē vēl nebijām paguvuši, tāpēc ātri izvēlējāmies pirmo, kas kaut nedaudz atgādināja brokastis, lai ļautu viesmīlei atgriezties drošībā kafejnīcas otrā galā. Bet domu plūdums jau bija pārtraukts un nācās vien pievērsties televizoram.<br /><br />Veļas pulverus un šokolādes tāfelītes tur bija nomainījusi glīta meitene ar siltu smaidu un patīkamu balsi. Kāds deputāts bija pieķerts kukuļņemšanā, un viņa kolēģi taisnojās, ka neko par to neesot zinājuši. Ekrānā parādījās arī pats vainīgais. Viņa noļukušie vaigi nervozi lēkāja augšup—lejup vienā ritmā ar ādamābolu, apliecinot vainu ne sliktāk par vārdiem.<br /><br />Artūrs sāka ķiķināt. Drīz vien smiekli pārauga nevaldāmā ņirgšanā. „Iedomājieties, ja viņam... kāds... tagad… iesmērētu skābi,” viņš izgrūda, cīnīdamies ar smieklu lēkmēm. Tajā pašā brīdī smieties sāku arī es, gara acīm jau redzēdams, kā satraukumu deputāta sejā nomaina dziļdomīgs smaids, bet no viņa lūpām sāk līt Patiesība. „Varbūt visam parlamentam vajadzēt sarīkot kopīgu tripu,” ieteicos, iegrūzdams Artūru vēl dziļākā smieklu lēkmē. Arī Toms smaidīja.<br /><br />„Ko tas dotu?” noprasīja Edgars.<br /><br />„Viņi saprastu Visu!” atsaucās Artūrs.<br /><br />„Redzi, LSD parāda visa savstarpējo saistību,” viņu ātri pārtrauca Toms. „Piemēram, ja tas deputāts tagad būtu ieēdis skābi, viņš saprastu, ko nodarījusi viņa rīcība un sāktu to nožēlot, un lūgtu mums piedošanu.”<br /><br />“Piedod, bet tas izklausās pēc narkomāna murgiem,” rūpīgi paskatījies viņā, novilka Edgars. “Ne jau visi ir tādi hipiji kā tu. Varbūt viņš tikai pasmietos un nolemtu, ka to vajag atkārtot?”<br /><br />„Nē, tu nesaproti. Redzi…”<br /><br />Bet es vairs negribēju klausīties. Pasaule joprojām šķita pārāk skaista, lai apbrīnošanas vietā nodotos tās sekcijai. Turklāt televizora ekrānā atkal bija parādījusies glītā meitene ar silto smaidu un patīkamo balsi. Kamēr pētīju viņas lūpu kustēšanos, mums atnesa kartupeļus ar ceptu olu, un es sāku mehāniski ēst. Man pievienojās arī Edgars un Toms, kaut strīdu viņi nepārtrauca ne liekot mutē kārtējo kumosu, ne sagremojot to.<br /><br />Tikai Artūrs neēda. Mute gan bija pavērta, taču rokas nekustīgi gulēja uz galda, un acis cieši raudzījās uz priekšu, kur televizora ekrānā vīdēja līdz šim nepazītas dzīves ainas. Raibās drēbēs tērpti tumšādaini revolucionāri cilāja Kalašņikova automātus, pa izsistām vitrīnām līda juvelierizstrādājumu un pārtikas preču veikalos vai apmulsuši stāvēja ielu malās un akli vēroja apkārt notiekošo. Mātes un sievas apraudāja nesaprotamu mērķu vārdā kritušos dēlus un vīrus, kamēr uz kurpju kastēm pakāpušies oratori solīja sagādāt līdzīgas izjūtas bijušajiem draugiem, kas nu bija kļuvuši par ļaunākajiem ienaidniekiem. Vājie ienīda stipros jo viņi nepieņēma savu vājumu, un stiprie tā paša iemesla dēļ ienīda vājos. Un asinis un kaisle debesis bija nokrāsojušas sarkanas.<br /><br />„Viņi ir dzīvi,” nočukstēja Artūrs. Edgars ar Toms uz brītiņu pārtrauca bezmērķīgo strīdu un paglūnēja uz viņa pusi. Tad saprata, ka viņš joprojām atrodas citā pasaulē un atsāka aizvien skaļāko vārdu apmaiņu. „Viņi ir dzīvi,” vēlreiz noteica Artūrs, un beidzot paņēma rokās dakšiņu.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:43722008-08-04T03:24:002008-08-04T03:24:002008-10-03T11:40:18Z2008-10-03T11:40:18Z<a name="cutid1"></a>Īsti nezinu, kas tonakt man lika pamosties pusceļā starp vakaru un rītausmu un gulēt tumsā, lai ar plati ieplestām, bet neko neredzošām acīm vērotu pasaules tukšumu. Varbūt tie bija apkārt klīstošie čuksti, bet varbūt klusums man līdzās. Varbūt kaut kas pavisam cits. Nezinu. Iemesli pastāv ārpus cilvēkiem.<br /><br />Apkārt dūca izplatījums. Dzirdēju to pirmoreiz, bet nekas cits tas nevarēja būt. Visuma pirmais brēciens saplūda ar izdzisušo zvaigžņu atsvabināto enerģiju un noslēpumainu objektu savstarpējām sarunām, lai kopīgi piepildītu bezgalību.<br /><br />Nu tajā bija citplanētu civilizāciju vientulības bailēs sūtītie radiosignāli un Holivudas komēdijas ar Ediju Mērfiju galvenajā lomā, Hitlera runas un Bītlu dziesmas, dinozauru kauli un kontinentālo plātņu cīņas, Toms, Artūrs, Edgars un es. Es. Es klausījos sevī.<br /><br />Pasaule apklusa. Ēteru pārpludināja trula dunoņa. Tur bija Šaubas un Bailes un Nāve.<br /><br />Uzrausos kājās un izstreipuļoju ārā.<br /><br />„Sveiks,” klusu noteica Toms un pamāja ar galvu. Viņš sakrustotām kājām sēdēja zālē pie mašīnas un izklaidīgi ar īkšķi braukāja pār ģitāras stīgām. Lai gan tās nekādi nespēja apvienoties melodijā, kā Mēness, tā arī zvaigznes matētājās skaņās klausījās ar aizturētu elpu. Apbrīnas pilnais klusums turpinājās arī pēc ģitāras nolikšanas zālē un Toma uzlēkšanas uz mašīnas pārsega.<br /><br />„Nenāk miegs?” iejautājos.<br /><br />„Jā.”<br /><br />Klusums bija iznīcināts. Bet citu vārdu man vairs nebija, tāpēc atsēdos zālē. Abi klusējām un cerējām, ka pasaule pārvarēs bailes un iznāks no koku dobumiem, zāles lapām un telts auduma krokām, lai mēs atkal varētu to aplūkot un apbrīnot.<br /><br />Nakts bija skaidra un gaiša. Jaunais mēness viegli trīcēja vasarīgi vēsajā gaisā un tālumā sasaucās sienāži. Manas basās kājas veldzējās mazliet mitrajā zālē. Prātu viegli šūpoja svaigais un dzestrais gaiss. Šī bija labākā vieta, kur sagaidīt pasaules galu.<br /><br />Beigas... Joprojām nespēju — vai negribēju — noticēt, ka tas viss vienā mirklī pazudīs. Apziņu par likteņa neizbēgamību nespēja iznīdēt ne smiekli, ne sarunas, ne mūzika, ne zāle. Bailes ir nemirstīgas. Un tās nekavējās atgādināt, ka es tāds neesmu, liedzot izbaudīt kā braucienu, tā tobrīdējo sēdēšanu pļavā Mēness un Toma uzraudzībā.<br /><br />„Gribi pabraukāties?” domas pārrāva viņa jautājums.<br /><br />„Jā, kāpēc ne.”<br /><br />Viņš noslīdēja no motora pārsega un ielīda vadītāja krēslā. Apsēdies viņam līdzās vēsajā salonā, saodu zāles aromātu. Sejai uzmests skatiens kliedēja pēdējās šaubas. Artūrs bija appīpējies. Jau gribēju viņam par to atgādināt, bet atmetu ar roku. Toms arī skaidrā brauca divreiz lēnāk kā mēs gribējām, un zāle viņu padarīja tikai piesardzīgāku.<br /><br />Mežs mašīnas lukturu cauršķeltajā naktī šķita kļuvis vēl draudīgāks. Zari ņirdzīgi māja mums atvadas un pat cauri motora rūkoņai varēja saklausīt koku izčukstētos spriedumus par mums un mūsu likteni. „Lai jau brauc,” šņāca alkšņi ceļa labajā pusē — nikni uz visu pasauli par savu kroplumu, viņi bija gatavi darīt visu iespējamo, lai arī citiem nāktos izbaudīt viņu likteni. „Nekur tālu jau neaizskries,” viņiem piebalsoja liepas un bērzi Toma pusē. Tomēr balsī nevarēja nepamanīt skaudību, un Toms piedeva gāzi.<br /><br />“Par ko tu īsti domāji tur, pļavā?” beidzot saņēmu drosmi apjautāties. “Par Edgaru?” Cerēju, ka viņš atbildēs apstiprinoši. Drauga atsvešināšanās no mūsu pulciņa bija pārāk nozīmīga, lai tai nepievērstu nekādu vērību, bet visi mani centieni pārdomāt notikušo uzreiz pārmetās pie mūžīgajiem jautājumiem un turpat arī palika, skrienot uz riņķi, līdz kāds tos neatsauca atpakaļ realitātē.<br /><br />“Nē… arī,” izklaidīgi atsaucās Toms. Arī viņš bija pazudis kaut kur dziļi jo dziļi savu domu labirintā.<br /><br />“Par ko tad?” Vajadzēja viņu atgriezt šaisaulē. “Beigām?”<br /><br />“Tā varētu teikt. Par bijušo draudzeni.”<br /><br />“Ā…”<br /><br />Toms pēkšņi izslēdza gaismas. Tad vēl nedaudz palielināja ātrumu, kā cerēdams izplēst caurumu laiktelpā un atgriezties pagātnē. Triecāmies tumsas bezdibenī.<br /><br />Mana sirds uztraukumā jau bija beigusi sisties, tomēr neizprotamā kārtā spēju mierīgā balsī ierunāties: „Varbūt ieslēdz gaismas un piebremzē? Ka neavarējam...”<br /><br />„Tūlīt.” Bet mašīna turpināja traukties pasauli pēkšņi aprijušajā naktī. Nez kāpēc atcerējos, kā reiz biju slīcis, ne uz brīdi nepārtraukdams plati atvērtām acīm priecāties par tālumā vīdošā meža skaistumu un pārsteidzošā mierā pieņemdams šķietami nenovēršamo galu. Laikam gadu gaitā biju kļuvis tikai muļķāks, jo tobrīd galvu bija pametušas pilnīgi visas domas. Biju tikai sēdekļa malās iekrampējies ķermenis.<br /><br />Tad mašīna sazvēlās uz manu pusi. Brīdi vēl braucām nedaudz ieslīpi, bet tad sagriezāmies pavisam šķērsām un apstājāmies ar lejup vērstu mašīnas purnu. Asinis no ķermeņa saskrēja galvā.<br /><br />„Ko nu?” jautāju, jo patiešām vairs nesapratu, kas noticis, kas mēs esam un kur īsti atrodamies.<br /><br />Toms šķita pilnīgi mierīgs. „Kāpjam ārā,” viņš noteica un tūlīt arī paklausīja savam rīkojumam. Kokainām kustībām sekoju.<br /><br />Mašīna bija ieslīdējusi grāvī. Izskatījās vesela. No mašīnām neko nesapratu, tāpēc vienkārši sabāzu rokas kabatās un tēlotā interesē apstaigāju auto, brīžiem pieliekdamies, bet biežāk vēsā gaisa dēļ noskurinādamies. Toms darīja tāpat.<br /><br />„Laikam viss vairāk vai mazāk ir kārtībā,” viņš sacīja pēc brīža. „Arī ārā no grāvja dabūt gan jau izdosies.” Tad, pēc neilga, bet neizturami neveikla klusuma brīža; „Piedod.”<br /><br />“Nav par ko. Saprotu,” atbildēju, kaut patiesībā neko nesapratu. Tomēr man bija žēl viņa, turklāt es nepratu vadīt mašīnu un nakts nobeigumu gribēju pavadīt teltī, ne grāvī guļošā mašīnā. Tāpēc nebija grūti izrādīt interesi par viņa stāstu un piedāvāt līdzjūtību. Taču Toms jau atkal bija pārāk iegrimis savās domās, lai man būtu ko uzklausīt.<br /><br />“Ielienam mašīnā?” iejautājās Toms.<br /><br />Pamāju. Bija pārāk auksts, lai nepieņemtu piedāvājumu. Centos ignorēt mašīnas dīvaino pozu un ielīdu savā vietā. Toms apsēdās savējā. Sēdējām un skatījāmies uz tumsā pelēcīgo zāli un mašīnas purngalu. Klusējām. Toms šķita drīzāk iegrimis meditācijā, kā bezspēcīgās dusmās vai jebkādās citās kvēlās jūtās.<br /><br />Manas domas vilkās kā ieslodzītie ikdienas pastaigā — lēnām, bezmērķīgi un pa apli vien. Man nebija, ko atcerēties. Jā, protams, aizraušanos netrūka ne skolas gados, ne arī vēlāk. Bet tagad tās visas šķita bērnišķīgas rotaļas kuras gan beidzās ar asarām, taču drīz vien acis bija atkal sausas un pievērsās nākamajam intereses objektam. Grāmatas un filmas ļāva secināt, ka tāpat būs arī turpmāk.<br /><br />Zināju arī par Toma draudzeni. Redzējušies gan bijām tikai pāris reižu, taču viņa kā garāmejot izmestās frāzes ļāva noprast, ka viņi ir pietiekami atšķirīgi, lai attiecībām nebūtu nākotnes. Patiesībā to zināja – un neslēpa – arī viņš pats, ikreiz piebilzdams, ka tam arī nav nekādas nozīmes. Bet mašīna nu bija ieslīdējusi grāvī, un mēs klusēdami tajā sēdējām un domājām prātā ieslodzītās domas.<br /><br />Kaut kas bija jāsaka. Bet man nebija īsto vārdu un baidījos viņu sāpināt ar nepareizajiem. Mūs tomēr uzaudzināja televizors un dators, ne pasakas un sarunas. Jau no agras bērnības klausījāmies stāstos par cilvēku ļaunumu un ārpasaules bezjēdzību, un ar katru dienu pašu radītajā čaulā pazudām aizvien dziļāk. Tāpēc tagad tikai klusējām, kamēr domas akli klīda apkārt, tā arī nespēdamas atrast neko apsvēršanas vērtu. Sirdi pildīja neizteiktas jūtas, taču ik reizi, kad pavēru muti, tās izrādījās pārāk nesaprotamas, lai tiktu izteiktas vārdos. Un atkal palika tikai klusums.<br /><br />Aukstais nakts gaiss neatlaidīgi līda mašīnā, un drīz vien arī salonā nespēju atturēties no trīsēšanas. Bet Toms joprojām skatījās tumsā.<br /><br />„Varbūt mēģinām izdabūt mašīnu uz ceļa?” beidzot iejautājos, sapratis, ka ilgāk vairs neizturēšu.<br /><br />„OK,” kā izklausījās, nedaudz negribīgi atsaucās Toms. „Man arī sāk salt.” Bet viņš turpināja nekustīgi sēdēt un vērot nakti.<br /><br />„Man kāpt ārā un sākt stumt, vai domā, ka varēsi tāpat?” Tiešāk vairs nespēju mudināt viņu kustēties.<br /><br />„Vari izkāpt. Gan mašīna būs vieglāka, gan papildus grūdiens par ļaunu nenāks.”<br /><br />Atvēru durvis. Noskurinājos. Ārā bija vēl aukstāks kā domāju. Bet gan jau drīz vien atkal būšu mašīnā, bet pēc tam – guļammaisā un ar džemperi mugurā...<br /><br />Uzkāpu līdz grāvja augšējai malai. Mašīna nebija apstājusies gluži perpendikulāri ceļam, un izskatījās, ka ārā tikt nebūs īpašu grūtību. Pieliku rokas pie bagāžnieka un gatavojos stumt. Bet nekas nenotika. Gaismas neieslēdzās, un motors nesāka rūkt. Brīdi drebēdams pagaidīju, tad piegāju pie Toma loga. Viņš joprojām nekustīgs sēdēja un vēroja mašīnas priekšējo stiklu. Ar pirkstu kauliņiem pieklauvēju pie tā. Viņš satrūkās, paskatījās uz mani, vainīgi pasmaidīja un pagrieza aizdedzes atslēgu. Mašīna paklausīgi ierūcās.<br /><br />Šoreiz viss gāja gludi. Mana stumšana bija lieka, bet tā vismaz ļāva nedomāt par aukstumu un līdz ar to izvairīties no neizturamās drebēšanas. Drīz vien tam gan vairs nebija nekādas nozīmes, jo mēs abi atkal sēdējām mašīnā un braucām naktī – šoreiz ar iedegtām gaismām. Un klusējām. Toms gan brīdi pa brīdim uzmeta man vainīgu skatienu un jau pavēra muti, lai atvainotos, bet tūlīt to arī aizvēra, un mēs turpinājām ceļu tāpat kā bijām to sākuši: akli, kurli un mēmi, neko nepieredzējuši un jau noguruši no dzīves, drīzāk instinkta kā prāta vadīti, drīzāk miruši kā dzīvi, izslāpuši pēc pasaules gala un likteņa svariem, kas beidzot pateiktu, vai esam pelnījuši vietu paradīzē vai ellē, tomēr nespēdami nosvērt paši sevi.urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:42912008-08-04T03:24:002008-08-04T03:24:002008-10-03T11:40:17Z2008-10-03T11:40:17Z<a name="cutid1"></a>Rīts pienāca ar aptumsušām debesīm. Zāle bija mitra un sagumusi zem lietus lāšu svara. Kad iznācu no telts, nelija, taču tas izskatījās pēc īsa atelpas brīža. Meža pusē jau satraukti sasaucās ķīvītes un strazdi, cenzdamies padarīt dienas darbus pirms jauna gāziena. Man apkārt ēdiena meklējumos dūca kamenes un sīca odi. Tikai Toms un Edgars mierīgi stāvēja pie mašīnas un gremoja sviestmaizes ar apkaltušu gurķu šķēlītēm.<br /><br />“Labrīt,” noteica Edgars un pamāja ar sviestmaizi. Toms man vainīgi uzsmaidīja ar pilnu muti.<br /><br />“Jā, labrīt,” mehāniski atsaucos. Acis vēl bija miega pilnas, un arī vēders itin dzirdami gaudās par nomodā pavadīto nakts pusi. Piegāju pie mašīnas un izvilku no pārtikas somas maizi un nazi. “Artūrs vēl guļ?”<br /><br />“Laikam nē. Kad uzmodos, telts jau bija tukša,” atbildēja Edgars.<br /><br />“Kur tad viņš ir?”<br /><br />“Nezinu. Varbūt aizgājis pastaigāties. Gan jau atnāks.”<br /><br />“Cerams,” noteicu un ķēros pie brokastīm. Vairāk par Artūra likteni mani patiesībā uztrauca todien plānotais brauciens uz pilsētu. Pļavā biju jau iedzīvojies, un pilsēta bija kā sen aizmirsts murgs ar savām mašīnu karavānām, izdangātajiem ceļiem, baltajām, pelēkajām un sarkanajām blokmājām un visu pārējo, kā vienīgais mērķis šķita cilvēku steidzināšana. Bet Edgars gribēja atgriezties mājās, un pilsētā vajadzēja sapirkt pārtiku un zāli, tāpēc nevarēju palikt pļavā, kamēr viņš ar Tomu braukā pa pasauli.<br /><br />Varbūt es pārspīlēju. Varbūt vēlme pasaules galu sagaidīt meža apkaimē nebija nekas vairāk par bezjēdzīgu, sentimentālu sapni. Biju taču pilsētas bērns, un pirmās ārpasaules atmiņas saistījās nevis ar pļavām, mežiem un ezeriem, bet gan māju iekšpagalmiem un sīkām šķērsieliņām, kur mācījos izvairīties no garāmbraucošām mašīnām un piemājas soliņos sēdošo večiņu ķērcošajām balsīm. Kālab tagad centos celt sev jaunu māju?<br /><br />Sāka smidzināt. Instinktīvi ierāvu galvu plecos, tomēr paliku savā vietā.<br /><br />“Varbūt aizskrien, sameklē Artūru?” man noprasīja Toms. “Tūlīt jābrauc. Mēs tikmēr paslēpsim visas mantas, lai neizmirkst un sakrāmēsim mašīnā, kas vajadzīgs braucienam.”<br /><br />“Kur viņš ir?”<br /><br />“Nezinu. Vai nu mežā, vai kaut kur jauncetnes pusē. Šaubos, vai būs pazudis kaut kur tālumā.”<br /><br />“Labi,” noteicu un devos netīri baltās ēkas virzienā. Varbūt viņam bija sagribējies izpētīt jaunceltni vai palasīt grāmatu sausumā. Nevarēju iedomāties, ko šādā laikā varētu darīt pļavā brīvā dabā.<br /><br />Taču jaunceltne bija tukša. Tajā tikai klusu rūga vēl palikušie putekļi un gruži. Atgriezos ārā.<br /><br />Nu jau lija ne pa jokam. Turklāt tas vairs nebija rotaļīgais vasaras lietus, kas baiļu vietā spēja rosināt tikai smaidu un vēlmi izģērbties. Nē, debesis bija pārplīsušas un smagajās, zālē krītošajās lietus lāsēs varēja samanīt beigu izraisītu bezcerību un izmisumu. Šķita, ka tās steidz vēl pēdējo reizi apaugļot zemi pirms pār to nāks iznīcības vilnis.<br /><br />“Ei, Artūr! Nāc, mēs tūlīt brauksim!” iesaucos, bet vai nu vējš noslāpēja manu balsi, vai arī tā jau piedzima tik vāja, ka izdzisa tūlīt pēc izlidošanas rīkles. Metos uz netālo pakalnu, lai nomierinātu sirdsapziņu.<br /><br />Tur jau viņš bija. Artūrs stāvēja uzkalna pakājē un, uzmetis kūkumu, vēroja priekšā vīdošo mežu. Sajutis manu tuvošanos, viņš pagriezās un pasmaidīja. “Tūlīt nākšu! Gribu izmēģināt, kādas sajūtas, stāvot tādā lietusgāzē!” viņš nokliedza cauri lietus savilktajam aizkaram.<br /><br />“Viņi jau taisās braukt!”<br /><br />“Uz kurieni?”<br /><br />“Uz pilsētu!”<br /><br />Artūrs smīnot pakratīja galvu un pienāca man klāt, ūdens pilnajām sandalēm skaļi šļakstot cauri nerimtīgajai lietus pakšķēšanai. “Es šodien palikšu tepat,” viņš sacīja.<br /><br />“Viens pats? Un tādā lietū?”<br /><br />“Jā. Jāmācās sadzīvot arī ar nepatīkamām parādībām un izbaudīt tās. Tā taču ir tikai daba. Turklāt man nepatīk visa tā nepārtrauktā raustīšanās.” Viņš uz brīdi pieklusa. “Un, jā, es gribēju arī vēlreiz ieēst skābi.”<br /><br />Pasmaidīju. Tas jau izklausījās ticamāk. “OK, dari kā zini. Pateikšu pārējiem, ka tu gribi palikt tepat.”<br /><br />“Paldies.”<br /><br />“Tad līdz vakaram.”<br /><br />“Jā.”urn:lj:klab.lv:atom1:karmasubagi:40302008-08-04T03:23:002008-08-04T03:23:002008-10-03T11:40:25Z2008-10-03T11:40:25Z<a name="cutid1"></a>Pilsētas zīmei garām pabraucām klusēdami..“Laipni lūdzam mājās!” tā vēstīja. Zem uzraksta kāds bija papildinājis: “Pārējiem griezties apkārt.” Taču mēs turpinājām braukt. Un garām slīdēja manas bērnības un jaunības ainas.<br /><br />Pabraucām garām kafejnīcai, kur savulaik sēdēju ar savu pirmo draudzeni. Es neveikli glāstīju viņas garos, gaišbrūnos matus un klausījos nebeidzamajos stāstos par vecāku un draudzeņu pārestībām, kamēr starp kājām sāpīgi modās mana vīrietība. Mums bija piecpadsmit gadu, un mēs ticējām mūžīgai mīlestībai.<br /><br />Un, lūk, arī viņas mājas iekšpagalms, kur pāris mēnešus vēlāk kādā naktī ielavījos un atriebībā sagraizīju mašīnu riepas. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņas vecākiem tādas nemaz nebija. Bet man bija vienalga, jo sirdī jau bija parādījusies pirmā plaisa.<br /><br />Spogulī uz brīdi pazibēja pirmā darbavieta. Brīvlaikā četras stundas dienā staipīju un grozīju siera rituļus tēva darbā. Tomēr vasaru atceros. Bērnībā tās ir krietni garākas.<br /><br />Te bija veikali, kuros iepirkos un veikali, kuros neiepirkos. Pirmajos bija garšīgas vafeles, otrajos – tikai sausas un šķebinoši saldas.<br /><br />Bija arī spēļu zāles. To nosaukumi un uzraksti joprojām bija tikpat kārdinoši mirdzoši, bet iekšpuse – tikpat noslēpumaini aptumšota. Nekad nebiju sadūšojies tajās ieiet.<br /><br />“Varbūt izlaid mani tepat?” uzsaucu Tomam, paliecies uz priekšu, cik nu man to ļāva drošības siksna.<br /><br />“Arī izdomāji palikt?”<br /><br />“Nē. Vienkārši sagribējās kādu stundu šeit pastaigāties.”<br /><br />“Mums nav laika,” atbildēja Toms, tomēr nedaudz palēnināja ātrumu.<br /><br />“Jūs varat braukt tālāk. Atpakaļceļā savāksi.”<br /><br />“Mobilais tev ir?”<br /><br />“Jā, ir.” Cik ilgi viņš mani vēl domāja pratināt? “Tad tu laidīsi vai nē?”<br /><br />“Tūlīt.” Un jau pēc brīža mašīna patiešām apstājās ielas malā. “Kad būšu tuvumā, piezvanīšu.”<br /><br />Beidzot varēju izkāpt. Pamājis atvadu sveicienu, palūkojos debesīs. Lietus bija mitējies, taču ne Sauli, ne putnus tur neredzēju. Debesis joprojām bija pelēkas, bet gaiss – spiedīgs.<br /><br />Pamanīju, ka uz mani skatās pie netālās mājas sēdošās večiņas. Uztvērušas pretskatienu, viņas atgriezās pie savām sarunām. Pēc aizlūstošajām balsīm nopratu, ka viņas aprunā sen mirušos vīrus. To, kā viņi dzēra un to, kā viņi kāvās. Kamēr stāvēju un ieelpoju miglu, viena no večiņām piecēlās un lēnām devās uz māju pusi. Zināju, ka tur viņa rūpīgi aizslēgs durvis, lai lūgtu piedošanu mūžībā pazudušajām dvēselēm un apraudātu savu vientulību. Devos projām.<br /><br />Lēnām soļoju pa ielām, kuras, tāpat kā agrāk, grima mūžīgā puskrēslā. Pagāju garām atkritumu kastēm, kurās rakņājās izbadējušies, vātīm un rētām pārklāti kaķi. Pamanījuši mani, viņi sastinga un pieplaka atkritumu kalnam, liekot saprast, ka savu valstību gatavi aistāvēt līdz pēdējām. Sapratuši, ka esmu tikai nekaitīgs svešinieks un nicīgi nošņākušies, viņi drīz vien atsāka dārgumu medības.<br /><br />Netālu bija dzimtā māja, taču tagad tajā mita citi cilvēki, un es nemaz negāju uz tās pusi. Ko gan būtu viņiem teicis? Un ko tur būtu darījis, pat ja tiktu iekšā? Pagātnē atgriezties tā kā tā nevarētu. Viss bija mainījies. Visvairāk jau es pats.<br /><br />Garām aizsteidzās kāds domās iegrimis puisis. Viņš šķita norūpējies un nu urbās prātā, mēģinādams atrast raižu iemeslu, bet nesaprazdams, ka tieši tas arī ir vienīgais iemesls.<br /><br />Otrā ielas pusē soļoja sieviete vecumā ap 40 ar iepirkumu maisiņu rokās. Viņa steidzās mājup, kur droši vien jau gaidīja pāris dzīves nogurdināti pusaudži un izsalcis vīrs. Izskatījās, ka viņa nemaz nav pamanījusi pasaules gala tuvošanos.<br /><br />Arī uzraksti uz māju sienām pauda tikai spītīgu izdzīvošanas tieksmi un slavināja aizmirstību, nevis grima filozofiskās pārdomās vai lepojās ar mākslinieku talantu. Pat ielu asfalts jau sen kā alka pēc remonta.<br /><br />No vārtiem uz kādas mājas iekšpagalmu mani vēroja divi puiši manā vecumā. Viņi smēķēja un klusēja. Tikai kad pagāju garām, viens no viņiem smīkņājot izteiksmīgi nospļāvās un, pagriezies pret otru, noteica: “Nez no kurienes šitādi te atlīduši.” Sakodu zobus un pieliku soli. Šeit man patiešām vairs nebija vietas. Izlēmu doties uz centra pusi.<br /><br />Šis bija rūpnīcu rajons. Puduros izkaisīto māju vienveidību tikai retumis iekrāsoja kāda veikala izkārtne. Kā salauzti kapu krusti visapkārt slējās rūpnīcu piebriedušie dzimumlocekļi. Laiku pa laikam garām aizsteidzās kāds sadrūvējies cilvēks. Sāka smidzināt.<br /><br />Pa labi – vientuļš: “Es tevi mīlu, Dima!!!” uz noliktavas sienas.<br /><br />Pa kreisi – baložu un kovārņu okupētas jumtu kores.<br /><br />Virs manis – dūmakainas, aptumsušas debesis.<br /><br />Lietus sitās pret pamestiem klasīšu spēles laukumiem.<br /><br />Ievilku galvu plecos un vēl vairāk paātrināju gaitu. Nu jau vairs nebija tālu līdz centram. Tur varēšu piezvanīt Tomam un paglābties no rēgiem, kas šeit man nekādi nevēlējās likt mierā.<br /><br />Paskrēju garām vienaldzīgam ubagam ar tukšu glāzīti rokās un aizmigušu suni līdzās.<br /><br />Uz mani no devītā stāva nikni noskatījās askēti degošām acīm, pārliecināti, ka tieši es esmu vainīgi gaidāmajā iznīcībā.<br /><br />Šurpu turpu pa ietvi nevienam nevajadzīgs un nemanāms staigāja pasaules gala pravietis ar nodilušu plakātu rokās.<br /><br />Iegriezos parkā. Pie kādam kara tiesu pelnījušam varonim uzslieta pieminekļa stāvēja pornogrāfisko bildīšu tirgotājs, bet es neapstājos aplūkot viņa piedāvājumu.<br /><br />Garām aizdejoja krāšņa krišnaītu procesija, skandējot savus “Hare Krišna!” un “Hare Rāma!” taču viņi viņi drīz vien nogriezās kādā sānielā.<br /><br />Zālienā sēdēja svētdienas budisti, aiz stikla prātiem un stikla sirdīm sargājot sevi no ārpasaules<br /><br />Biju nokļuvis līdz alejai, kurā karogiem rotāti laternas stabi rādīja ceļu uz godasardzes pamesto monumentu. Izvilku no kabatas mobilo. Sejā sitās lietus un vējš. Nospiedu Toma numuru.