Vēlēšanas Zviedrijā paredzētas 17.septembrī, un sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka cīņa starp zaļo un Kreisās partijas atbalstītajiem sociāldemokrātiem un četru opozīcijā esošo centriski labējo partiju izveidoto Aliansi Zviedrijai būs ļoti sīva.

Pirms pāris nedēļām izcēlās skandāls par nesankcionētu iekļūšanu Zviedrijas valdošās Sociāldemokrātiskās partijas iekšējā datortīklā, kā rezultātā daudzi Tautas partijas aktīvisti bija spiesti atstāt savus amatus partijā. Šādi skandāli Zviedrijas politiskajā dzīvē nav nemaz tik raksturīgi, un plašsaziņas līdzekļos manāmi tikai neuzbāzīgi minējumi par iespējamo atklājuma saistību ar vēlēšanu tuvumu, jo spiegošana, izmantojot kāda Sociāldemokrātiskās partijas biedra lietotāja informāciju, notikusi krietnu laiku pirms skandāla.

Avīzes publicē vēlēšanu pielikumos, radio un televīzijā aktīvi tiek rīkotas debates un iztaujāšanas. Daudzi zviedri atzīst, ka pārāk liels uzsvars tiek likts uz šo raidījumu šova gaisotni, lai maksimāli ieinteresētu (lasi: izklaidētu) publiku. Ja politiķis pauž sabiedrībai neērtu viedokli, publika zālē izteiksmīgi pauž nepatiku ar ūūū. Analītiķi spriež, ka sociāldemokrātu līderis Jērans Pēršons tomēr reizēm piekāpjas sava galvenā konkurenta, moderātu vadoņa Fredrika Reinfelda priekšā. Tomēr Pēršons, protams, veiksmīgāk pieskaņo savu sociāldemokrātiski sarkano šlipsi (kaut arī bildē rotājies ar dzeltenu) pie pārējā ietērpa, kamēr Reinfelds, kura pārstāvētās partijas krāsa ir zila, uzsvērti turpina nēsāt citādi sarkanu šlipsi, kas, citējot laikrakstu apskatniekus, padarot viņu līdzīgu klaunam. Jā, šādas nianses zviedru medijos tiek ļoti akcentētas, kaut gan daudzi zviedri interesējas arī par politiku.

Vēl, atceroties abu galveno konkurentu sarkanās šlipses, jāpiemin, ka Moderātu partija ir krietni mainījusies pēdējo četru gadu laikā (pirms 4 gadiem tā piedzīvoja diezgan neveiksmīgas vēlēšanas), nu moderāti sevi pozicionē kā jauno strādnieku partiju (gluži kā sociāldemokrāti). Attiecīgi arī abu partiju programmas ir līdzīgas (ir gan atšķirības, piemēram, pozitīvāka nostāja kodolenerģijas jautājumā), tādēļ liels uzsvars tiek likts uz sociāldemokrātu grēku izcelšanu. Arī tā, starp citu, ir svaiga tendence, un tieši šobrīd parādās nebijis satraukums, ka citu partiju nomelnošana kļūst par priekšvēlēšanu cīņas paņēmienu.

Laikraksts Dagens Nyheter pirms nedēļas publicēja vēlēšanu programmu salīdzinājumu, kā arī analizēja Zviedrijas politiku gadu gaitā, kad pie varas bijuši dažādi spēki (tiesa, visvairāk sociāldemokrāti) - būtiskas atšķirības netika ievērotas, tādēļ tiem vēlētājiem, kas nav ilgstoši lojāli kādai partijai, tiešām jāanalizē daudzi sīkumi, jo vismaz atklāti atzīta balss nodošana par simpātiskāko partijas līderi nav pieļaujama rīcība.

Vēl būtiski pieminēt, ka vēlēšanas vienlaicīgi notiek trīs līmeņos - nacionālajā (300 deputātu vietas), reģionālajā (21 lēnis) un lokālajā (290 pašvaldības). Vēlēšanu lapiņas ir atšķirīgās krāsās, nedaudz smieklīgi, bet lietderīgi. Ļoti bieži vēlētāji dažādos līmeņos balso par dažādām partijām. Lokālajās un reģionālajās vēlēšānās var piedalīties arī, piemēram, attiecīgajā Zviedrijas teritorijā reģistrēts citas ES valsts pilsonis.

Katrā ziņā - lai gan Reinfelda virzītā politika daudz neatšķiras no sociāldemokrātijas vadlīnijām, Alianses uzvaras gadījumā pārmaiņas skars visu Zviedriju... vai arī vismaz dažus simtus sociāldemokrātiski noskaņotu valsts strūkturu darbinieku, kuriem nāksies meklēt jaunu nodarbošanos.