Latvijā ir apolitiski iedzīvotāji, jo Latvijas politiķi ir garlaicīgi un neinteresanti. Iedzīvotāju apolitiskuma dēļ Latvija ir nonākusi tur, kur tā ir, jo valsts vadītājus vai vienkārši politiķus, kuriem nav nekādas autoritātes parasto iedzīvotāju vidū, neviens vērā neņems, lai arī cik saprātīgas lietas tie izdomātu stāstīt.

Tam, ka politiķi tautas acīs ir neko īpaši nesaprotoši (ja neskaita, protams, personisko iedzīvošanos), ir arī tālāk ejošs efekts – cilvēki neinteresējas par valstī notiekošo, neieklausās ārpus partijām esošajos ekspertos, tādejādi tiem ir ļoti lielas problēmas noformulēt savu viedokli.

Politiskās partijas (starp citu, Latvijas kā parlamentāras republikas galvenais politiskais elements) pašos pamatos dalās veselos trīs blokos – labējās, kreisās vai centriskās. Tas ir ļoti brutāls sadalījums, par kuru normāli katram cilvēkam vajadzētu būt viedoklim – kas viņam ir vairāk pieņemams. Es neesmu redzējis nekādus pētījumus par šo tēmu, taču es pieņemu, ka cilvēkiem Latvijā lielākoties nav ne jausmas par patiesajām atšķirībām starp labēju un kreisu politiku.

Ar šādu politiski neaktīvu sabiedrību ir elementāri manipulēt un tieši šāda sabiedrība ir tā, kādu politiķi vēlas redzēt un tieši šādu sabiedrību viņi šobrīd arī redz. Bija ļoti interesanti redzēt, kā motociklisti pēkšņi atjēdzās, ka ir pienācis laiks iet protestēt. Viens mans paziņa, kas uz vēlēšanām nekad nav labprātīgi gājis, kam principā viss ir vienalga, kamēr viņam tieši neņem nost, aizmetās uz motociklistu piketu pie Saeimas, jo acīmredzot viņa pacietības mērs bija pilns un valsts tieši tajā brīdī pārkāpa sarkano līniju attiecībā pret viņu.

Šādu situāciju ir izveidojuši paši politiķi, kas Latvijā 98% gadījumu vispār neprot uzstāties cilvēku priekšā, atbildēt jēgpilni uz jautājumiem, kas tiem tiek uzdoti. Viss viņiem ir viena liela formalitāte un sakarīga viedokļa izteikšana ir nepārvarama problēma (Solvita Āboltiņa nesen atgriezās no kaut kādas Eiropas partiju sanāksmes un kā galveno secinājumu pateica, ka „šobrīd nepieciešama atbildīga un uz vērtībām vērsta politika”). Politiskā darbība lielākoties atgādina cīņu vārdā nenosauktas nomenklatūras iekšienē, kas reizi četros gados iznāk uz ielas, lai pēc tam ielīstu savā midzenī un vārītos savā sulā tālāk.

Kad es nesen aizsūtīju uz Saeimu vēstuli, jautājot par deputāta Nikolaja Kabanova azartspēļu spēlēšanu sēdes laikā un kas viņam par to būs, man tika atbildēts Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas priekšsēdētāja Vitālija Orlova vārdā ar tipisku valsts iestādes atbildi, kur tostarp tika pateikts: „Komisija informē, ka saskaņā ar Saeimas deputātu ētikas kodeksa 6.pantu deputāts ir morāli atbildīgs par savu rīcību. Vēršam Jūsu uzmanību uz to, ka vēlētājiem ir tiesības izdarīt secinājumus par deputātu darbu un savu
novērtējumu paust nākamajās Saeimas vēlēšanās.” Deputāts ir atbildīgs pats, bet Jūs varat paust attieksmi reizi četros gados.

Šogad saskaņā ar Vitālija Orlova demokrātijas izpratni ir tā retā iespēja man iet un paust attieksmi pret Nikolaju Kabanovu. Tās būs jau kārtējās vēlēšanas, kas notiks pēc nesaprotamiem izvēles kritērijiem, nesaprotamu vēlētāju aktivitāti un tikpat nesaprotamu partiju aģitāciju „viņi zog, mēs nē” līmenī. Joks ir tāds, ka arī pēc šīm vēlēšanām valstī nekas nemainīsies un nav pat nekādas starpības, kas tiks ievēlēts. Nekas nemainīsies, ja cilvēki, kas ievēl parlamentu, neizmainīsies un nesāks piepeši veidot savu viedokli, vai vismaz kāda viedoklī ieklausīties.

Jebkurai partijai ir ērta tāda sabiedrība, kāda tagad ir. Linda Mūrniece, piemēram, nāk no Jaunā laika, kas it kā ir tāds kā pretmets „oligarhu kontrolētajām partijām, kurām nekas nav svēts”, taču par ko īsti bija runa viņas bērnu vešanas ar dienesta auto jautājumā, viņa īsti nemaz nesaprata. Viņai taču ir mašīna un tā mašīna viņu ved uz darbu (tas jau pats par sevi ir absurds), tad kāpēc viņa nevar arī savus bērnus aizvest uz skolu. Tāda nu ir tā izpratne par valsts naudas tēriņiem privātos jautājumos.

Loģiski varētu tagad rasties jautājums. Ko darīt? Kopumā neko te nevar izdarīt, vien skatīties vēsturē un saprast, ka agri vai vēlu izmaiņas notiks, ka vienmēr pienāk brīdis, kad cilvēki sāk domāt līdzi notiekošajam un izdarīt secinājumus.

Šobrīd, protams, var ļoti cerēt, ka Latvijā tomēr parādīsies kaut kādi spilgti cilvēki, kas varētu iet un ar putām uz lūpām iestāties par kaut kādu politikas kursu un, pats galvenais, pavilkt līdzi sev bariņu cilvēku, kas apvienotos partijās ar vismaz 10-20 tūkstošiem biedru. Vēl vairāk vajadzētu cerēt, ka šādi cilvēki parādītos vairāki uzreiz ar atšķirīgiem politiskajiem, ekonomiskajiem un vēl visādiem uzskatiem.

Iespējams, ir nepieciešams mainīt valsts himnu un pārējos simbolus, veikt pamatīgu „rebrendinga” kampaņu uzspridzinot Saeimu, Ministru kabinetu un Rīgas pili, to vietā uzceļot kaut ko jaunu, kas neatgādinātu vecās celtnes.

Vēl varētu katram TV kanālam, kas raida pa visu Latviju vajag uzlikt par pienākumu vismaz pāris stundas rītā un vakarā rādīt ziņas un politiskas diskusijas. Politiķiem uzlikt par pienākumu tajās uzstāties, bet skatītājiem neatstāt izvēles iespējas.

Nopietni runājot situācija ir diezgan bezcerīga. Vispārējā debilizācija jau ir notikusi un atliek tikai gaidīt politiskos vai sociālos armagedonus, kas liks vienreiz par kaut ko sākt cilvēkiem domāt. Vai arī steidzami pielāgot politisko sistēmu ne tik saprātīgai sabiedrībai un pāriet uz prezidentālu republiku, lai vismaz būtu tikai viens cilvēks, ko visās nelaimēs vainot.