| aprīlis |
[Apr. 18th, 2024|10:33 am] |
ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu. |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 17th, 2024|05:20 pm] |
| [ | san |
| | Valmiermuižas alus vēstniecība Briāna ielā | ] |
tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.
p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus. |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 16th, 2024|10:48 pm] |
vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).
p.s. sorry ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi. |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 16th, 2024|02:29 pm] |
malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 16th, 2024|12:00 am] |
oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.
Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/ |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 15th, 2024|10:56 pm] |
Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./
Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?
No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas. |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 14th, 2024|11:53 am] |
Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis. |
|
|
| |
[Apr. 12th, 2024|10:58 pm] |
|
ir klāt tā sezona, kad "mazliet aizsēdēties bārā" jau nozīmē iziet no tā pa gaismu
lūk, īstenā "esam pārziemojuši" mēraukla |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 12th, 2024|11:42 am] |
| [ | man |
| | gribas mājās | ] |
| [ | san |
| | kaut kāds radio mammai virtuvē | ] |
nostrādāju pēdējo dienu kvfr. tomēr jau bija labi, ka tā. vismaz tāds reāls noslēguma brīdis. ballīte bija jocīga - likās tā skaļi un jautri, bet pusnaktī visi pēkšņi pārvērtās par ķirbjiem - t.i. praktiski vienlaicīgi gāja prom un viss beidzās. bet nu daudziem šodien mēģinājumi un darbi, turklāt, ja tā būtu bijusi parasta ballīte, es pati droši vien būtu devusies ap to laiku prom. nepaspēju ar visiem parunāties. bija atnākušas neticami daudz brīvprātīgās un es runāšanos sāku ar viņām, domādama, ka ar pamatkolēģiem vēl paspēšu pēc tam. ir kaut kādas dažas šurimuri lietas, ko būtu bijis labi tomēr izrunāt. nāksies organizēt kafijas randiņus.
dabūju dāvanā ļoti skaistu albumu un fotogrāfijām un novēlējumiem. un šodien laikam beidzot jūtos kaut kā sērīgi par to, ka šis posms ir noslēdzies. drīzāk saldsērīgi, jo viņam tiešām bija pienācis laiks noslēgties.
tagad ļoti looking forward to ieiešana kaut kādā normālā ritmā. |
|
|
| Interesting take |
[Apr. 11th, 2024|05:28 pm] |
Es te šobrīd vairāk citātus, vnk ir šis tas uzradies pēdējā laikā, jāpieraksta, lai nepazūd.But many people say they have tried meditation and failed. Here are some common complaints about meditation:
I can’t do it. My mind wanders. I can’t sit still. I can’t concentrate that long. I fall asleep. I have too many noisy thoughts.
If your first attempt or first several attempts at meditation resulted in any of these thoughts, then congratulations — you’ve meditated!
Many people perceive meditation as a magical moment of transformation. But meditation isn’t about perfection. It’s about awareness. Being aware that your mind wanders, that you’re tired, that you can’t sit still, that your mind is racing — that’s the point of meditation.
// https://www.washingtonpost.com/wellness/2022/09/29/meditation-tips-awareness/
No šī viedokļa:Notice the five senses.
Start by taking a few calming breaths.
Now, see five things around you. It can be items on your desk such as a lamp, a notepad and a pen, or trees and rocks as you take a walk.
Touch four things — the fabric of your clothes, a book, a leaf, the cat.
Hear three things. Notice a dog barking, the click of a keyboard, laughter in the break room.
Smell two things. Sniff the air, the detergent smell that lingers on your clothes.
Taste one thing. End your meditation with a bite of chocolate, a piece of fruit or a treat from the office candy dish.
P.S. WP izrādās viens no tiem websaitiem, kurus var lieliski izlasīt vienkārši nobloķējot skriptus (piemēram, ar Brave browserī iebūvēto funkciju vai [citos browseros] aizejot uz Site settings un nobloķējot javaskriptu. |
|
|
| |
[Apr. 9th, 2024|09:07 pm] |
Atkarībā no tā, vai to ir viegli uztaisīt un vadīt, šis varētu būt the next big thing un riktīgi pamainīt, kā un kas notiek pasaulē pēc, teiksim, kādiem 15-20 gadiem:
Scientists at the Harvard John A. Paulson School of Engineering and Applied Sciences (SEAS) have developed a programmable metafluid with tunable springiness, optical properties, viscosity and even the ability to transition between a Newtonian and non-Newtonian fluid.
The first-of-its-kind metafluid uses a suspension of small, elastomer spheres — between 50 to 500 microns — that buckle under pressure, radically changing the characteristics of the fluid. The metafluid could be used in everything from hydraulic actuators to program robots, to intelligent shock absorbers that can dissipate energy depending on the intensity of the impact, to optical devices that can transition from clear to opaque.
https://scitechdaily.com/not-science-fiction-harvard-scientists-have-developed-an-intelligent-liquid/ |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 7th, 2024|11:04 pm] |
šon pa ilgiem laikiem (tik ilgiem, ka es pat neatceros, kāds tags jāliek eckursiju postiem) beidzot kaut kur izbraucām. gribējās kaut kur, kur ir liela iespēja, ka neviena nebūs. tāpēc izvēlējāmies Cirgaļu iekšzemes kāpas. tur tiešām neviena nebija. nogājām ~10 km, lielākoties pa nelieliem meža celiņiem, daļu pa slapju zampu un mazu, mazu gabaliņu pa mežtaku (posmā Spicu tilts - Zaķi). maršrutu izdomājām uz vietas, sākot iet (un tāpēc dabūjām arī labi pabrist pa zampu, bet man patika). ejot dabā man gadās visādas reizes. mēdzu, piemēram, atrast visādus kaulus vai praktiski pilnas komplektācijas brieža skeletu vai retas sēnes, piemēram, koraļļu dižadateni. šoreiz bija kaku diena. manliekas, nekad neesmu vienā gājienā redzējusi tik daudz kaku. spriežot pēc kaku daudzuma, tur mīt milzīga staltbriežu un stirnu populācija. bet interesantākais laikam bija vilka kakas divās vietās - diezgan patālu viena no otras. vienā bija arī pēdas. LV vadošā vilku pētniece teica, ka visai drošticami, ka vilki. vēl bija medņu kakas, mežacūku kakas un tad vēl dažas kakas, kuras neatpazinu. brīvākā brīdī papētīšu. man bija aizdomas arī par lāča pēdām, bet ļoti neskaidras, gan jau wishful thinking.
par zvēru kakām
pēdu un kaku noteicējs
par vilku kakām
par medņiem un viņu kakām
pēc tam izmetām vēl līkumu līdz Kalamecu gravai. bijām tur jau bijuši vismaz vienu reizi (manliekas, ka divas), bet citā gadalaikā, kad tur ir maz ūdens. šobrīd bija daudz ūdens un daudz vizbulīšu un bija ļoti skaisti. līdz Markuzu gravai šoreiz bija slinkums iet, jo bijām jau piekusuši Cirgaļos.
pēc tam ilgi, pa diagonāli no Gaujienas uz Variņiem, caur Vidagu, braucām pa bezgalīgu un sūdīgu meža ceļu, lai paskatītos uz Vulfa medību pili/Lazdiņu pili, kuru Smiltenes pašvaldība aizlaidus pilnīgā postā. 10 gadus vecs raksts |
|
|
| aprīlis |
[Apr. 7th, 2024|10:52 pm] |
jauns.lv: Agrākais degunlācītis nu godājams par Dienvidamerikas koati, jo koati ir šīs sugas iezemiešu lietotais nosaukums, kas aizgūts un izmantots arī vairākās citās valodās. Savukārt deminutīva izmantošana mainīta, lai neradītu apmeklētājiem familiāras asociācijas ar dzīvnieku. |
|
|
| * * * |
[Apr. 6th, 2024|11:08 pm] |
At this point I'd figured out what you need to put in grant proposal to get the money. And that's what I did.
I applied for grants on research projects, because it was a way to make money, not because I thought it would leave an impact in the history of science.
It's not that what I did was somehow wrong. It was and still is, totally state of the art.
I did what I said I'd do in the proposal, I did the calculation, I wrote the papers, I wrote the reports, and the reports were approved. Normal academic procedure.
But I knew it was bullshit, just as most of the work in that area is currently bullshit and just as most of academic research that your taxes pay for is almost certainly bullshit.
The real problem I had, I think, is that I was bad at lying to myself.
Sabīne Hossenfeldere |
|
|
| another way to exist |
[Apr. 5th, 2024|10:48 pm] |
Varbūt tiešām ir cilvēki, kuru bērnība ir bijusi tik piespiesti pareiza, pārkontrolēta un nolaizīta, ka vienīgais, kā viņi var sajusties kaut cik kā patstāvīgas būtnes, ir ar pašdestruktīvām darbībām. |
|
|
