Jā, nu stipri jocīgi bija viesoties Dārziņos. Tāpēc ka pagājis tik īss laiks, kopš beigšanas, tāpēc ka lielākā daļa dzīves trīspadsmit gadu garumā tur pavadīta, tāpēc ka tagad tur vairs nevaru būt.

Ienākot iekšā pa durvīm, likās - viss ir tāpat. Tūlīt būs jādodas uz kādu stundu. Pavisam parasta sajūta, ierasta. Bet nekā. Atnācām tikai apsveicināties. Apkārtējo attieksme - kā pret cilvēkiem, visi skolotāji tik smaidīgi, kad ieraudzīja mūs, pat Spodra izplauka starojošā smaidā! Arī mīļie palikušie - šī gada topošie absolventi un vēl mūsu fukši. :)
Jā, bet mums bija jābrauc prom. Uz Kr.Barona ielu 1.
Dārziņos viss palika ritēt savu gaitu.

Un tomēr. Nenoliedzamas izmaiņas bija jūtamas gaisā. Laiks maina visu. Atmosfēra cita, citi cilvēki. Mēs bijām daļa no izmaiņām - piedalījāmies izmaiņu procesā, pašiem to nemaz nenojaušot. Nupat tik izlasīju Austras ierakstu šeit (iepriekšējo) par to, kā kādreiz bijis. Šķiet diezgan smaidīgi sākt runāt par 'vecajiem laikiem', taču bērnībā un agrajos tīņu gados patiešām skolā bija jūtams cits gaiss. Kaut kas tāds stipri draudzīgs, mīļš, aizraujošs.

Bet ir jau labi, kā ir. Galu galā - paši cilvēki jau arī rada ap sevi attiecīgu atmosfēru. Tas no viņiem atkarīgs, kāda tā būs.
Toties vecie, mīļie Dārziņi glabājas kaut kur dziļi, dziļi, no kurienes neviens tos nevarēs izraut.
Tā lūk.