Bunkurs

Kas jauns?

Wed, 16 Aug 2006 20:19:44 GMT

A vot tas, ka sarunāju "interviju" ar Rhye - krutāko Civilization III un IV modu veidotāju. Viņš ir itālis. Atlicis izdomāt jautājumus, nosūtīt n stuff. Plus, man vēl jāpabeidz divi raksti. Patiešām jāpabeidz, jo par 80% tie jau ir gatavi. Un jāsagaida DNF raksts no [iCE2] (tas niks, btw, ir viens no tizlākajiem EVAH! - kaut vai tāpēc, ka tā uzdrukāšanai jāpatērē vairāk par vienu sekundi). Anyway, tam visam šonedēļ būtu jābūt pabeigtam un nākamnedēļ sāksies "maketēšana". Kewl.

Updeita updeits

Tue, 01 Aug 2006 19:46:37 GMT

Ok, pēc vēlreizējas sazināšanās ar potenciālajiem autoriem, "varbūtējo rakstu" listē ir zināmas izmaiņas. Tb, projām iet Solvera raksts par Civilization IV veidošanu (Firaxis neatļāva... sukas, ne?) un acīmredzot arī [iCE2] konsoļu recenzijas (personiskas dabas iemesli - aber raksts par DNF acīmredzot paliek). A klāt varētu nākt Geimmāstera raksts par next-gen konsolēm (wtf, lol?).

Neliels updeits

Sat, 22 Jul 2006 18:28:52 GMT

Tātad raksti, kuru parādīšanos Bunkurā varu garantēt par 90-100% (t.i., kas jau ir iesniegti n stuff):

- intervija ar Kieron Gillen (Eiropas krutāko spēļu aprakstnieku un New Games Journalism idejisko tēvu);
- jaunās spēļu žurnālistikas manifests;
- divi ar spēlēm saistīto diplomdarbi, kas tiks publicēti turpinājumos. Viens ir Kukaiņa darbs par spēļu studijas izveides iespēju Latvijā, bet otrs - Andžas bakalaura darbs "Lomu spēļu naratīvu horizonti";
- Prey recenzija.

Raksti, kuri visticamāk būs Bunkurā, bet kas vēl ir tapšanas stadijā (vai vismaz apsolīti):

- Solver raksts par Civilization IV tapšanas procesu, kurā viņš piedalījās kā viens no Firaxis konsultantiem (pagaidām vēl notiek saskaņošana ar Firaxis par to, cik daudz drīkstēs izpaust);
- [iCE2] ņirgāšanās par Duke Nukem Forever;
- manis piedzīvotais WCG 2006 Latvijas atlasē;
- Gnidrologa raksts par futbola simulatoru vēsturi;
- konsoļu recenzijas [iCE2] izpildījumā.

Šo to nekonkrētu ir teikuši arī citi, bet es patiešām gribētu, lai runas būtu konkrētākas, lai zinātu, ar ko rēķināties.

Ieskats nākotnē #2. Raksti

Thu, 06 Jul 2006 19:51:43 GMT

Turpinot (ar palielu novēlošanos) iesākto, nākotnes versiju otrā daļa. Tiesa, nevarētu teikt, ka pirmajai būtu bijusi īpaša jēga.

Značit tā. Visu pēc kārtas.

PC spēļu apskati. Ņemot vērā, ka pirmā numura iznākšanu plānoju aptuveni uz augusta beigām, noderētu aplūkot 3 no šīm spēlēm:

FlatOut 2
Civilization IV: Warlords
Prey
CivCity: Rome
Darkstar One
Dungeon Siege II: Broken World
Victoria -- Revolutions
ParaWorld

Izceltas tās, kuras visdrīzāk būtu pelnījušas to godu. Es varētu uzņemties vienīgi CivCity: Rome, so atliek pieteikties cilvēkiem, kuriem ietu pie dūšas Prey un ParaWorld. Tāpat vajadzētu vienu (?) preview:

Neverwinter Nights 2
The Guild II
Dark Messiah of Might & Magic
Heroes of Annihilated Empires
Sid Meier's Railroads!
Crysis
Gothic III

Par konsoļu spēlēm droši vien snake zinās vairāk kā es.

Intervijas. Šoreiz mēģināšu sazināties arī ar krutākiem deviem kā pagājušoreiz. Ja nu viņi atteiks, rezerves variantu netrūkst. A vot problēma tāda, ka mani principā interesē tikai PC TBS/RPG/kvestu izstrādātāji. Pārējiem nezinātu ko jautāt. Tas nedaudz ierobežo... ja vien kādam nav vēlmes arī sūtīt meilus ;).

Teh analīze. Ir pāris idejas, kam varētu kaut ko palūgt, bet anyway, citu pašiniciatīva arī noderētu.

Vēsture. Gnidrologs kaut ko runāja par futbola simu vēsturi, kas varētu noderēt. Bet tad obligāta prasība ir Goal! un Sensible Soccer pārzināšana, kas viņam, iirc, pieklibo. Un noderētu vēl kaut kas. Par kādiem deviem or smth.

Tehnisko lietu skaidrojums. brock teica, ka varētu rakstīt par anti-aliasing - tā nozīmi n stuff.

Tā izskatās, ka vajadzētu kaut ko nedaudz vieglāku. Ar humoru, vai zinies. Idejas?

Ieskats nākotnē #1. Dizains

Sun, 02 Jul 2006 19:20:31 GMT

Kad nu beidzot esmu atgriezies no dažādu fantastiski aizraujošu nodarbju pārpildītas nedēļas, ir īstais laiks apspriest krutākā (jo vienīgā) Latvijas spēļu e-žurnālā nākotni. Jo turpinājums būs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka reakcija ir salīdzinoši pozitīva (caurskatot gamez.lv, revolution.lv un superfantasy.nemirst.lv komentus). Protams, uzlabojumi būs. Bet par visu pēc kārtas.

Uzreiz vēlos pateikt, ka re-design tuvākajā laikā nenotiks. Jā, šis variants nav teh ūber, bet manas "dotības" šajā jomā nav pietiekami spožas, lai būtu vērts veltīt n-tās stundas, cerībā, ka iznāks kaut kas ciešamāks. Un, imo, pamatkoncepts ir ok. Tātad, iespējamās izmaiņas dažādos sīkumos - diezgan haotiski sarakstītas un nav uztveramas "tā būs!" formā.

Spēļu nosaukumiem un citai potenciāli interesantai infai vajadzētu būt ar linkiem uz atbilstošajām mājaslapām.
Uzmanības vērts ir variants ar četriem mini-skrīniem vienā lapā pēc spēļu apskatiem. Tiesa, pirmie mēģinājumi smagi sūkāja, tāpēc pilotnumurā tika iztikts vispār bez skrīniem. Galvenais jautājums: vai tiem četriem skrīniem būtu jāaizsedz visa lapa pilnībā, vai arī jāatrodas zināmā attālumā vienam no otra.
Tāpat jāmēģina īstenot snake doma par titullapu noformēšanu bandroļu izskatā, uz kurām tad arī tiktu norādīta visa pamatinformācija - spēles žanrs, izstrādātājs n stuff. Tas arī ļautu atbrīvoties no neiedomājami neglītajiem info boksiem rakstu pirmajās lapās. Bet tādā gadījumā titullapas būs visai vienveidīgas (bet skrīni uz tām izskatos visai pretīgi, imo).
Iespējams, lappušu fons varētu būt vienāds visām sadaļām.
Jāeksperimentē ar fontiem. Pašreizējie man ne visai patīk.
Strīdīgākais jautājums varētu būt par attēliem rakstos. Viens variants ir atbrīvoties no tiem pilnībā. Teh minimālisms. Tiesa, to neatbalstu. Otrs variants - tikai ar attiecīgajām spēlēm saistīti attēli pašreizējā kvantitātē. Bet tādā gadījumā - ko darīt ar "analītiskajiem" rakstiem? Piemest lielākos daudzumos random bildes (jā, uzgūglētas. Man nav pieejas krutajām foto aģentūrām.) ir trešais variants.

Ok, iesākumam pietiks. Rīt - par saturu. Laikam. Tas "laikam" attiecas uz abām aiziepriekšējā teikuma daļām, btw.

Bunkura pirmā numura komentāri

Mon, 26 Jun 2006 13:53:01 GMT

Palasot komentārus iekš Gameza, nolēmu, ka mums jāpievērš pastiprināta uzmanība fīdbekam:

Principā, pozitīvās atsauksmes ir vairākumā, ja pat tās ir no sērijas "Nekas ka kaka, galvenais ka vispār ir" :D Tādēļ atpūšamies, atvelkam elpu, aizbraucam uz Jūru, iedzeram kādu alu, un turpinam tāpat? Bet nu, komentāri un manas piebildes italikā:

Atis2: kaarteejais geimeru priecinjsh, noformejums-2, teksta apjoms-5
Nu, par noformējumu jau pietiekami dakšu salauzts, bet domājams, ka tas tikai progresēs (nu ne jau regresēs, vai ne, PM? ;) Tekstu apjoms gan jau paliks tāds pats

ReDz: need screens
nu šito laikam mēs jau izlēmām, ne? Skrīni ir Gūglē

Mumyn: Nja need screenz!
Projehaļi ;)

Ebrejs: Nezinu kā citiem, bet man nepatika, bet ņemot vērā, ka tas ir pirmais žurnāls un vēl amatieru roku darbs, tad ļoti labi.
Uzreiz redzama žīdmasonu sazvērestība! Mēs, un amatieri??? Un to viņš saka par cilvēkiem, kuri raksta priekš The Escapist, Gamez, Revolution un [iCE2] žurnāla? Nonsenss :D

Hell_dude: Shit...jūtos vīlies.
Nu ko es vēl varu pateikt - What the Hell, Dude?

bluks: Visu cienju darbs ieguldiits bet dazhi raksti galiigi nelasaami... + PS2? Nee tas man nepatiik... Bet nu zhurnaals domaats dazhaadaam auditorijaam un gaidam naakosho nummuru..
Nu ja - žurnāls domāts geimeriem, nevis aizspriedumainiem dundukiem

Remus: Mna patikaas dazhu autoru rakstiishans stils, bet nepatik paarspiileetaa njirgaashanaas pashiem par sevi. Bet buutiibaa ir labi.
Es nezinu, es ņirgājos tikai par lasītājiem :D

romanz: Tācu jāatzīst, ka izdevēji ir ieguldījuši patiešam milzu darbu un to nevar nenovērtēt,štrunts par to, ka dizains man nevisai iet pie sirds, štrunts, ka rakstu tematika ir kaut kāda pilnīgi kreisa. Galvenais jau ir pats priecējošāis fakts, ka šis projekts vispār piedzīvoju savu dienasgaismu.
Komentārs no sērijas "Kaut kāds sūds, nelasīju un man vispār nevajag, taču labi, ka vispār ir"

Logen: Vienīgais ko bija interesanti lasīt ir "Bunkurs credits"!=D
Nu pie tiem jau tika pamatīgi piestrādāts, ne? :D

Sari: Ideja forša un izpildījums labs, bet latviešu gramatika ir izvarota visos caurumos ;(
GameMaster, dzirdi? :)

Nali: Labais. Žēl, ka latvieši nav daudzmiljonu nācija un žurnāls netiks laists pārdošanā.
Nu vot. Divi miljoni dolāru - tas, redz, ir daudz, bet divi miljoni latviešu - nē...

Johny_JK: Nedaudz palasīju un teikšu, ka ciešams, bet varēja būt arī labāk (iespējams subjektīvs viedoklis, jo lielākā daļa aprakstīto spēļu mani nesaistīja līdz šim un arī raksti nespēja ieinteresēt).
Steidzami jāpiestrādā pie Johny_JK-tipa auditorijas! Kurš recenzēs Barbie: Horse Rescue? :)

Overburn: zlasīju visu, izņemot rakstus par konsolēm, bet to es ignorēju principa pēc, ja konsoles nebūtu sātans iemiesojums, es arī tos rakstus labprāt izlasītu.
Rekur GM bērnībā :) Protams, ka konsoles ražo pats Lucifers, bet spēles tām taisa kaut kādi pilnīgi kreisi developeri, acckije sotonas! :D

4simboli: Nu vizuāli žurnāls ir nebaudāms un maigi sakot drausmīgs, tas arī neļāva pieķerties tekstiem :(
Nu jā, viņš laikam arī ēdienu vērtē tikai pēc izskata. Skumji, ka bieži tā arī palika nepaēdis :(

Manax: Lasot vairāk gan pievērsos intervijām un izsmeļošajam nelineārisma skaidrojumam RPG spēlēs, taču, būdams rūdīts antikonsolists, ne šajā un, visticamāk, arī nākamo numuru konsoļu sadaļai savas acis nepievērsīšu.
Āāā, atkal konsule, Acckij Sotona! :D Vispār ar konsoļu sadaļu ir tā, ka ir 90% kas klusām izlasa, un 1-2 kas bauro pret, jo vienkārši bērnībā par maz/par daudz sisti.

bcr: Viss jau būtu labi, ja beigtos vierezi tas muļķīgais humoriņš, turklāt pārspīlēts. Būtībā pret game industriju vajadzētu attiekties nopietnāk, nevis tā kā pret satīrisku tīņu izklaidi.
Visu cieņu bcr kā Next autoram, taču es nopietni pat pret savu dzīvi neattiecos, kur nu vēl, piedodiet, pret spēlītēm. Humora muļķības līmeni jau katrs nosaka pats sev - vienam Montijs Paitons, otram Ali Džī.

Bunkura FAQ

Thu, 22 Jun 2006 08:49:56 GMT

Bunkura FAQ

J: Kur ir uz vāka apsolītās ziņas?

A: To atstāšana/izņemšana bija viens no visvairāk diskutētajiem jautājumiem. Tomēr beigās tika izlemts, ka vecu ziņu eksistences nepieciešamība e-žurnālā ir visai apšaubāma.

J: A kur skrīni pie recenzijām?

A: A vot izdomājām, kā tos nevajag. Jo ikvienas spēles skrīnšotus var lielos daudzumos atrast jebkurā no populārākajiem datorspēļu vortāliem, un tie padarītu žurnālu pārlieku rotaļīgu un krāsainu. Bet dažiem autoriem tas izraisa akūtu epilepsijas uzliesmojumu.

J: Es, tipa, gribu palīdzēt ar dizainu/rakstiem. Kur doties?

A: Vislabāk būtu sūtīt meilu glavredam (to skat. žurnālā). Var arī ieiet „Bunkura” blogā un tur paklaigāt. Bet tad tevi nolamās un liks aizsūtīt meilu glavredam. Un, jā, mēs gribam dizainerus un/vai autorus.

J: Man ļoti patika/nepatika kāds raksts. Ko darīt?

A: Raksti autoram un izsakies. Nākamajā numurā, iespējams, tieši tava vēstule tiks apņirgta.

J: Aaarrgggh!!! Kurš kretīns veidoja žurnāla dizainu?!?!

A: Ok, nomierinies, un pasaki, kas tieši nepatīk. Varbūt tas drīzumā tiks labots. Varbūt. Jo dizaineru dotības mums nav lielākas kā šņācējprusakiem.

J: /Vieta stulbam jautājumam/

A: Raksti to bloga komentāros vai sūti meilu glavredam. Ja paveiksies, dabūsi atbildi jau drīz.

Kas, pie velna, ir nelinearitāte, un kam tā, pie joda, ir vajadzīga?

Thu, 22 Jun 2006 08:48:54 GMT

Pirms sākam, antidiskleimeris:

Mūsu dārgais redaktors bažījās par to, ka padevīgais vergs noteikti atkal runāšot par Fallout un slavēšot to. Lai izgaisinātu mēles un nomierinātu dārgo redaktoru un vēl dārgākos lasītājus (visus piecus vai sešus), jau iepriekš svinīgi nobrēcos: FALLOUT ROX!!! Un viss pārējais, attiecībā pret to SUX. Matemātika vienkārša. Lai uzsvērtu, ka tā nav primitīva tendenciozitāte no manas puses, bildīšu, ka pat alus salīdzinājumā ar Fallout arī SUX. Īpaši jau ņemot vērā tā absolūti lineāro dabu, kas izpaužas tam no pudeles nonākot alus kausā un no tā attiecīgi manā vēderā u.t.t. Pašā noslēgumā mēdz būt nobeiguma izvēle, taču tas nemaina būtību: it has a piss poor design.

Bet nu pie mūsu suķēm.

Temats, pats par sevi, liekas absolūti caurspīdīgs. Katrā ziņā aizrautīga lomu tēlotāja atbilde uz šo jautājumu ir viennozīmīgi skaidra (tie, kas vēl minstinās, 100 pietupienus no vietas!!).

Lika pagaidīt. Izrādās, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kas vai nu pārprot šo ''(ne)lineārs'' jēdzienu vai uzskata, ka nelinearitāte ir tikai patīkama, taču neobligāta piedeva labam RPG. Es atļaušos kategoriski nepiekrist šim uzskatam un pārliecinoši argumentēt to ar saviem triumfālajiem argumentiem.

Daži vispārpieņemti pārpratumi nelinearoloģijā

OMG VAR STAIGĀT KUR GRIB! TAS IR TIK NELINEJĀRI!

Populārākais domu grauds, ko nereti izmanto debatēs par to, vai spēļmantiņai piemīt nelineārs dizains, ir atsaukšanās uz virtuālās pasaules telpisko neierobežotību; respektīvi, protagonists var fiziski doties uz jebkuru debespusi jebkurā dotajā spēles etapā, pretēji ierastajiem ''līmeņiem'' vai ''kartēm''. Šādu dizaina filosofiju mēdz izmantot ne tikai cRPG. Zināms, ka GTA sērija, šūteris FarCry un dažas citas dēku spēles risinās relatīvi brīvi apgūstamā teritorijā, ļaujot spēlētājam staiguļot, kur deguns norāda. Šo principu lielajā un varenajā angļu mēlē mēdz saukt par open endedness un laikam šī mānīgā vārdu savienojuma skanējuma iespaidā cilvēkiem zemapziņā rodas iespaids, ka open endedness = non linearity. Sak, ja „gali vaļā”, tad spēle ir nelineāra, jo šķērsojama nelineārā veidā.

Koncepts ir pilnībā apsveicams. Pade-vīgā vergaprāt jebkura veida brīvības, tai skaitā fiziski navigējamās, palielināšana var nākt tikai par labu jebkura žanra spēlei, izņemot autosacīkšu stimula-toriem saprotamu iemeslu dēļ (lai gan Mad Max garā veidots racing-RPG hibrīds nebūtu peļama ideja).

Vai tas padara spēles procesu mazāk lineāru un paver iespējas atspēlēt protagonista lomu alternatīvos veidos? Nē. Dažs labs nepiekristu, sakot, ka šāda atvērta pasaule sniedz iespēju atrisināt spēles dotos uzdevumus daudzveidīgi, no kā rodas otrs greizais domu gājiens:

OMG VAR ATRISINĀT KVESTUS GAN KAUJOTIES GAN LAVOTIES UN VIENMĒR IZVĒLĒTIES CITU CEĻU! TAS IR TIK NELINEJĀRI!

Tas, ka pastāv maršruta izvēle kādā no rāpojamām alām un iespēja nepagatavot no artefaktu sargājošā goblina ātro klopsi ir tikai papildus variācija tam, ko mēs saucam par ‘’kombatu’’ jeb vienkārši cīņām. Tāpat kā iepriekšējā gadījumā: ir jauki, ja pastāv izvēle šķēršļu pārvarēšanā, taču šis elements nav nekas ekskluzīvi RPG žanram raksturīgs. Arī lielā daļā action spēļu, ieskaitot stealth/adventure apakšžanrus, atkarībā no līmeņu dizaina sofisticētības, iespējami alternatīvi risinājumi viena un tā paša uzdevuma veikšanā. Nekas neliedz iekš Hitman nodarboties ar demonstratīvu vivisekciju visu acu priekšā Rembo raksturīgā biklā brēciena pavadījumā, tāpat kā nav objektīvu pretargumentu diskrētai līšanai uz vēdera, nelecot virsū ambrazūrai, bet ļaujot pretiniekam mirt no kamerādu lodes vai nogaidīt, kad tas pabāzīs savu muļķīgo galviņu no aizsega tava tēmekļa buļļa acs viducī, spēlējot kādu MoH vai CoD.

Kā redzams, pat tīras gaļas maļamās izklaides paredz dažādus uzvedības modeļus stresa situācijās.

Stealth, izmantojamo ieroču sortiments, iespēja ignorēt kreiso taciņu, kuru apsargā juristi-zombiji un iet pa labo, kurā sastapsiet radioaktīvus trušus nav tas, kas ļauj spēli dēvēt par nelineāru, jo šie elementi neietekmē sižeta attīstību. Tās ir tikai alternatīvas interaktivitātes iespējas attiecībā pret fizisko un pamatā naidīgo pasauli, kas nemaina protagonista attiecības ar spēlē esošajām pasīvajām vai draudzīgajām vienībām kā NPC, ģildes un citi grupējumi.

OMG VAR PIESKAŅOT ČARU SAVAM SPĒLES STILAM UN ATTĪSTĪT TO PILNĪGI PĒC SAVAS IZVĒLES! TAS IR TIK NELINEJĀRI!

Nez kāpēc arī šis sen senais koncepts, kas, redzot jaunākos komerciālos cRPG, patiesībā sācis degradēties, tiek celts gaisā tieši pēdējā laikā un tieši strīdos par to vai tā un cita spēle piedāvā pietiekami daudz izvēļu lomas izspēles ziņā un padara spēli nelineārāku.

Jā, daudzveidība protagonista izslīpē-šanā un tālāka tā specializācija noteiktā gultnē nodrošina potenciālu dažādību līdzīgās spēles situācijās, alternatīvus un radikāli pretējus atrisinājumus risinot vienu un to pašu problēmu. Tas gan attiecas uz labām cRPG, ar kurām pārbagātību pēdējie gadi nav mūs lutinājuši.

Problēma ir tā, ka sava personāža sīka izstrāde vēl negarantē daudzveidību spēles procesā. Pašai spēlei jāpiedāvā iespējas šos specifiskos talantus arī atbilstoši pielietot, kas ne vienmēr ir īstenojies. Kāda jēga no augsta harizmas rādītāja, ja tas iespaido vien to cik zemu mēs varam nokaulēt doktordesas cenu veikalā (atceramies Baldur’s Gate sēriju). Vai tiekam pienācīgi atalgoti par savu šauro specializēšanos, ja ar savu pienenes ostošo, savvaļas trušus kultivējošo meža elfu-alķīmiķi-lokšāvēju, kam augstu uztrenētas gešefta un aģitēšanas spējas, kvestā ietverto izdevumu nākas risināt identiski tam kā ar to tiktu galā Barbars Trulprātis ar savu 150 kilogramus svarīgo kara cirvi?

‘’K čemu eto ja vidu?’’

Stūrakmens, kas izšķir cRPG no citiem datorspēļu žanriem ir iespēja grozīt spēles sižetu, atbilstoši savām kaprīzēm. Vismaz tāda ir premisa uz papīra. Ideja, kas ir pamatā galda RPG, kuru pārnesums uz digitālajiem medijiem ir cRPG.

Kāds varētu iebilst, ka sākotnējās, uz p&p RPG balstītās datorspēles nebūt neiemieso šo koncepciju, jo pamatā akcentē monstru slaktēšanu un sava protagonista vai to grupas mikromenedžmentu, kas saistīts ar spēju attīstīšanu un šmotku vākšanu. Tā arī ir, pirmie galda RPG pārnesumi uz datora bija t.s. roguelike kā Rogue, Nethack, Angband un lielā mērā arī tāda klasika kā Bard’s Tale, agrīnās Ultima un Wizardry sērijas spēles.

Sākot ar 90.-tajiem cRPG sāka evolucionēt, jau krietni vairāk pietu-vinoties reālai galda RPG replicēšanai un labākais piemērs svaigajām vēsmām ir 1993. gadā izdotā Darklands, kas protagonista rīcību neierobežoja līdz klases/ieroča izvēlei un spēju piekrist pildīt kādu kvestu vai nē. Spēle piedāvāja neredzēti plašu rīcības izvēli. Piemēram, ļaujot izlemt vai iefiltrēties kādā nocietinātā pilī, ierāpjoties pa logu, pierunājot/uzpērkot/ piekrāpjot sargu, ielavoties sargam nemanot, izpildot kādu pils iemītnieka dotu uzdevumu, tādējādi izpelnoties labu vārdu no viņa, kā rezultātā saņemot atļauju iekļūšanai. Tā neko, vai ne? Neesmu redzējis daudzas mūsdienu cRPG, kuras piedāvātu kaut trešdaļu šādu variantu.

Šo, uz izvēļu jūru balstīto cRPG dizaina stilu visuzskatamāk un talantīgāk iemiesoja 90.-to gadu beigās Black Isle Studios radītie šedevri, Fallout un Planescape: Torment. Abas spēles ir atšķirīgas kā fona dekorāciju ziņā, tā telpiskajā ietvarā: viena ir ar atvērtu „staigā, kur gribi” pasauli, otra: samērā ierobežota kā telpiski, tā sižetiski, taču tas netraucē abām piedāvāt daudz-veidīgus alternatīvus risinājumus, kas rosina vēlmi tās spēlēt vismaz vēl vienu reizi, lai uzzinātu kas būtu, ja būtu.

Nelinearitāte, ko pieprasa RPG, saistās ar sižeta grozāmību, ko galda RPG seansos nodrošina t.s. GameMaster (kurš, maita tāds, vēl aizvien nav noor-ganizējis mums jau pagājušogad solīto galda RPG sesiju – red.): spēles dalīb-nieks, kas uzņemas stāstnieka un arbitra funkciju. Spēles procesa radošā puse tādējādi ir pilnībā atkarīga no „spēles valdnieka” iztēles un asprātības, kas var variēties amplitūdā no primitīvas alu rāpošanas līdz interesantam stāstam ar neparedzamiem pinumiem. Datorspēle ir cieti kodēta un neparedz improvizācijas iespēju, ja neskaita nejauši ģenerētas lokācijas, tāpēc ir pamatoti teikt, ka tā nemaz nevar sniegt pilnvērtīgu p&p RPG imitāciju. Tas gan nenozīmē, ka tai nevar un nevajag tuvoties - kā to arī veiksmīgi dara minētās spēles.

Mana šaurprātīgā nelinearitātes definīcija punktos

1. Alternatīvi kvestu atrisinājumi - un jo vairāk, jo labāk. Tas ir pirmais un svarīgākais pamatprincips. Nevar runāt par spēli kā nelineāru, ja tajā netiek dotas tiesības izvēlēties ar ko draudzēties, ķīvēties un kādā manierē to darīt. Do pori, do vremeņi mēs drīkstam staigāt ‘’kur gribam’’ arī spēlējot Doom un Tomb Raider spēles. Nē, mēs varam bezmērķīgi blandīties pa vienu un to pašu koridoru labirintu dūmā kaut veselu mūžību, taču, ja pēkšņi uzrodas iegriba progresēt pa spēles sižeta sliedi, nepielūdzami jāiesprauž sarkanā karte vienīgajā pareizajā spraugā un jāatver vienīgās īstās durvis un vienīgo nākamo līmeni. Ja šaudīklim šāda dizaina filozofija ir pieņemama, tad cRPG tas atņemtu to, kas padara to par RPG.

Tāpat kā galda RPG, arī datorvariantam ideālā jācenšas imitēt labu Game-Master’u, kas uzbur spēlētājiem jauku pasaku un godīgu interaktivitāti.

2. Vairākiem kvesta risinājuma varian-tiem zustu jēga, ja izdarītajām izvēlēm nesekotu adekvāts iznākums. Ir ne mazums cRPG, kurās tiek dota izvēles šķietamība, lai gan īstenībā iznākums var būt tikai viens. Nelineāram sižetam, vai tas būtu pamatstāsta vai blakus kvestu ietvaros, jādarbojas pēc principa ‘’ko sēsi, to pļausi’’, respektīvi, izdarot izvēli x, saņemam sekas y, izvēloties alternatīvu w, saņemam pretim rezultātu z utt. Bez mainīgām sekām, kas ir savā starpā ekskluzīvas, respektīvi, izslēdz viena otru, spēle nav nekas cits kā action adventure vai FPS ar skilliem.

3. Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais aspekts, no kā principā jāizriet pirmo divu īpašībām, ir protagonista skillu un atribūtu sistēma, kurai tiešā veidā jāietekmē augstāk minēto izvēļu-seku īpatnības. Spēlē jābūt t.s. skill checks, kas nosaka, ko kurā situācijā protagonists ir spējīgs izdarīt atkarībā no viņa spējām. Un es šeit nerunāju par kaušļa spējām labāk luncināt cirvi vai zibināt uguns sfēras. Runa ir par tiem atribūtiem, kas var ietekmēt sižeta nevardarbīgo risinājumu veidus.

Protagonists ar augstu inteliģences koeficientu saņem papildus dialogu iespējas. Ja piemīt Gandija cienīga harizma, paveras iespēja savaldzināt, pierunāt citus personāžus. Liela vieduma pārpilnība personāžam dod iespēju pa-nākt vēlamo ar savu visaptverošo vecajā viedumu vai lapsas kūmiņa viltību. Planescape: Torment pat dažkārt deva papildus iespējas dialogu laikā, kas balstījās uz fiziskajiem atribūtiem. Žig-lam ņiprulim var izdoties noķert pie rokas mazāk izveicīgu zaglēnu, kad tas cenšas nočiept maciņu, savukārt ar Hērakla spēku apveltīts ozolvīrs bez problēmām piebiedēs niķīgus NPC uz sadarbību.

Vēlams arī citus, ar gaļas apstrādi nesaistītos skillus, iestrādāt ar pietiekami lielu noderīguma pakāpi, lai piemēram, iemaņas vecu grabažu remontēšanā vai molekulārajā bioloģijā atļautu attiecī-gajam personāžam paveikt uzdevumus, kurus cita izklājuma varonis nespētu vai iespētu, taču citā veidā, ar citu iznākumu.

Enkuram

Par definīcijām daudz svarīgāks ir fakts, ka lineārai spēlei, lai arī aizraujošai, piemīt nulle lieluma pārspēlējamības (replayability) koeficients, kas cRPG nav pārāk labi, jo viens no žanra pievilcīgākajiem aspektiem, kas to atšķir no citiem, ir eksperimentēšana ar dažādām protagonista versijām, ejot spēli divas vai vairāk reizes, izmēģinot citus variantus kā virzīties cauri spēles sižeta atzariem un saņemot par to citu atmaksu.

Tad iedzersim par to, lai mūsu meinstrīmiskie RPG nekad nebūtu tik nebaudāmi lineāri kā alus, savukārt alus lai gāztos pār mums bezgalīgā meinstrīmā!

(klunk)

KomentārI

Vilis „Peacemaker” Kasims

Par spīti mūsu štata rūgumpoda brīnišķīgi... ēēē... pamatotajam rakstam par nelinearitātes nepieciešamību RPG, atļaušos arī turpmāk pieturēties saviem nepareizajiem uzskatiem, ka tā patiešām ir tikai patīkama piedeva, nevis principiāli nepieciešama spēļu sastāvdaļa. Proti, viens no maniem mērķiem, spēlējot RPG, ir, well, izspēlēt sevis izvēlēto lomu (kas parasti ir halfling zaglis vārdā Vicroar Millstone. Jā, esmu fantastiski oriģināls). Un ir absolūti vienalga, vai un kā pasaule reaģēs uz Vicroar darbībām. Jā, protams, NPC niknums un atriebes vēlme pēc pamanīta zādzības mēģinājuma, palīdzētu iejusties lomā, taču arī, ja tas nenotiktu, es visdrīzāk nemaz to nepamanītu.

Ja vien spēle ļauj man justies kā meistarīgam zaglim: protagonists prot zagt labāk par lielāko iedzīvotāju daļu un uzdevumus ir iespējams izpildīt ar tradicionālajiem zagļu paņēmieniem, esmu apmierināts ar lomas izspēlēšanas iespējām. Un piedrāzt „nelinearitāti”.

Mārtiņš Ceplis a.k.a. Kamazs

Varu tikai piekrist raksta autora apsvērumiem, jo tur izklāstīta praktiski laba RPG ābece – ko vajag un cik daudz. Brīnos, kāpēc mūsdienās tas joprojām tiek tik maz ņemts vērā izstrādājot spēles – tie taču ir vienkārši koncepti.

Var jau teikt, ka vidējajam statiskajam geimerim (kuru neviens nav redzējis) tas ir par sarežģītu un smalku, taču tas būs absolūti maldīgi – manuprāt arī šis it kā aprobežotais, resnais tīneidžeris tikai iegūtu, ja viņš varētu spēlēt tieši tādu čaru, kādu vēlās, nevis kādu uzspiež spēles dizaineri. Protams, ja vienīgais veids, kā implementēt spēlē nelinearitāti ir dialogi, kompleksi un bagātīgi skaitlisku parametru saraksti, tad kazuālis nemūžam nenobaudīs aizliegto augli un turpinās dzīvot savā vienvirziena storīlaina paradīzē. Šeit spēļu izstrādātājiem vajadzētu nākt pretim un izkāpt no kastes, kurā tie sevi ielikuši – divām galējībām a un b, kur a – klasiskie stats heavy cRPG un b – kazuālie, lineārie one-railer’i ala Oblivion. Ja developeri mums piedāvātu spēles ar intuitīvu un vienkāršu, nesarežģītu izvēli, bet dziļām sekām un ietekmi, domāju šādas spēles gan labi pārdotos, gan patiktu kā kritiķiem tā kazuāļiem. Kas, savukārt, būtu signāls „ļaunajiem” publišeriem un investoriem par to, kādu spēļu izstrādi finansēt.

Tima Šeifera dominanTe

Thu, 22 Jun 2006 08:47:16 GMT

Par Tima Šeifera (Tim Schafer) spēlēm nekad nesaka: „izcils kvests!”, „izcils platformeris!” „super arkādes simbioze ar kvestoloģijas žanru!” Nē – Šeifera gadījumā no apbrīnā paplestajām mutēm atskan vien cieņas pilnas elsas: „Izcila SPĒLE!”. Kādas tur vairs žanru robežas cilvēkam-avangardam? Tādu vienkārši nav.

Where were you, when Jim Morisson died?

Un kur biji TU, kad Tims Šeifers gozējās spēļu industrijas saulītē, lepni izrādot tolaik vēl zīdaiņa autiņos esošajā izstādē E3 savu megaprojektu Full Throttle? Personīgi es tajā laikā spēru pirmos soļus datorspēļu korifeja iztēles radītajās pasaulēs. Protams, man tolaik nebija ne mazākās nojausmas par to, kas ir Šeifers un ko pie velna viņš dara, taču tas nemazināja to baudas lādiņu, ko spēlētājs gūst no katras spēlē pavadītās minūtes. Šeifera gadījumā katrs nākamais solis virtuālajā pasaulē vien paaugstina adikcijas līmeni, un ir zinātniski apstiprināts, ka termins „garlaicība” tajā pasaulē, kurā atdzīvojas Šeifera iztēle, neeksistē.

Jā, es visai skaidri atceros pirmos nobrauktos kilometrus uz vecā čoma Bena moča, vai naksnīgo promenādi pa šaurajām Rubakavas ieliņām kopā ar Meniju Kalaveru. Tie bija citi, daudz labāki laiki. Par laimi Tims Šeifers ir veiksmīgi pārdzīvojis ne vienu vien smagu periodu inovatīvo spēļu izaugsmei. Kad nomira point’n’click, Tims aši pārmetās uz trīsdimensiju kvestiem, bet, kad kvestus neviens vairs nespēlēja, korifejs izveidoja vienu no visu laiku izcilākajām arkādēm, kura turklāt ietvēra sevī arī runāšanas simulatora elementus. Turklāt rezultāts bija tik avangardisks, ka mums gribot negribot nācās piešķirt Timam kreatīvākā cilvēka industrijā titulu. Kurš gan apstrīdēs to, ka viņš nav to pelnījis? Tieši tā – neviens. Tādēļ izmantosim iespēju retrospektīvi atskatīties uz šī mūsu izdevuma mīluļa sasniegumiem.

Berklijas universitāti 1989. gadā kopā ar citiem gīkiem absolvēja tukls jaunietis, kam uz diploma blakus vārdam Tims gozējās arī vēlāk jau par sinonīmu vārdam „kults” izmantotais uzvārds Šeifers. Ak, šis satraucošais mirklis – izlaidums! Vienlaikus pacilājuma sajūta, ka esi dzīvē pārmaiņas pēc sasniedzis kaut ko par ko nav kauns stāstīt vecākiem, bet tai pat laikā neziņa un nomācošais jautājums: „Ko es vēlos darīt tālāk?” Šeiferam bija divas iespējas. Viena no tām - programmēt datubāzes birojiem, apprecēt vidusskolas simpātiju, piedzīvot duci bērneļu un nomirt ģimenei blakus esot. Amerikāņu sapnis. Otra – stāties LucasArts štata darbiniekos un sākt ceļu pretim atzinībai datorspēļu biznesā. Lieki teikt, ka Tims izvēlējās būt vienā ierakumu pusē ar Lūkasu un Co.

Uzreiz gan kapitālisti nedeva mūsu mīlētajam talantam ķerties pie solo projektu izstrādes. Vispirms Šeiferam nācās nīkt LucasArts bunkura pagrabstāvos, kur viņš nodarbojās ar Indiana Jones and the Last Crusade kukaiņu izķeršanu. Pēc tam Šeiferu savās paspārnē paņēma cits kvestu žanra guru Rons Gilberts, kura vadībā Šeifers deviņus mēnešus no vietas rakstīja dialogus mazāk svarīgajiem NPC spēlei The Secret of Monkey Island, kuru tagad pēc vairāk kā desmit gadiem mēs joprojām dēvējam par vienu no izcilākajām spēlēm, kāda jebkad radīta. Jā, varat būt par to droši.

„Rons man iemācīja divas lietas: nekad nedarīt to, ko priekšniecība no tevis neprasa un vienmēr ierasties darbā laicīgi,” smejot atceras Šeifers. Ar Gilbertu viņš sadarbojās vēl veselu gadu, jo Secret of Monkey Island izrādījās tik veiksmīgs projekts, ka LA mārketinga nodaļa uzreiz pieprasīja sīkvelu. „Toreiz spēļu izstrāde noritēja ļoti ātri. Trīs mēnešu gatavošanās – scenārijs, dizaina dokuments, koncepcija, pēc tam divu mēnešu izstrādes process un mēnesis QA nodaļai. Tagad man ir vajadzīgi divi gadi, lai projektu vispār dabūtu līdz apstiprināšanai!” – tā Šeifers desmit gadus vēlāk komentēja MI2 izstrādes procesu.

Neilgi pēc otrās mērkaķu salas relīzes pie Tima ciemos atnācis pats Lūkass, atvēris pelēko koferīti un pasniedzis vēl pavisam svaigu banknošu kaudzīti, teikdams: „Tas par pūlēm. What’s Next?” Uz jautājumu Timam bija grūti atbildēt, jo: 1) viņš taču bija vienkārši dialogu drukātājs; 2) Rons Gilberts tik tikko bija pametis LucasArts. Šeifers tādējādi ar Džordža L. svētību tika salikts tandēmā ar Deivu Grosmanu, lai veiktu svarīgu un neatliekamu uzdevumu, proti, veidotu sīkvelu atzinību guvušajam Maniac Mansion. Pārējais jau ir, tā sacīt, vēsture.

Roks ir miris, rokeri – evolucionē

Pirmais Tima Šeifera projekts, kurā maestro pats tika pie diriģēšanas bija putekļaino lielceļu sāga Full Throttle, kas bija tāds kā A Fistfull of Dollars lielceļa variants. Spēle, kas klasifi-cējama, mani dārgie, nekā savādāk kā Šeifera atbilde visiem tiem, kas bļāva, ka varoņi datorspēlēs nav pietiekami varonīgi. Baikeris Bens bija kā „Vēja brāļu ordeņa” vadonis, tikai alusvēdara vietā viņam bija muskuļi, bet muļķīgo bārdu kompensēja smadzenes.

Full Throttle pat nebija negaidīta revolūcija kvestos kā žanrā, cik jauna tipa spēles pieteikšana plašākai publikai. Ko jūs teiktu, ja es jums tagad paziņotu, ka Šeifers bija tas, kurš ienesa spēļu industrijā jēdzienu „kinematogrāfisks”? Līdz FT mēs reti kad aizdomājāmies par to, kā būtu, ja spēlē muzikālais pavadījums būtu licenzēts un kā būtu, ja cutscenes tiktu pasniegtas ar stilu – atjautīgiem kameras leņķiem, tuvplāniem a la Serdžio Leone un spēli caurstrāvojošu Holivudisko enerģiju. Baikeris Bens sev atvilka līdzi visu minēto. Piekabē, blakus uzgriežņu atslēgām un rezerves riepām.

Kādēļ tieši The Gone Jackals pavadījumā mēs spēlējām satriecoši labu spēli un necentāmies meklēt attaisnojumu nevajadzīgām action sekvencēm vai arkādiskiem elementiem? Tādēļ, ka Tims Šeifers prot dozēt piedāvātos gameplay elementus tā lai to nebūtu pārmērīgi daudz un tā, lai inovācijas neaptumšotu projekta galveno ideju. Jā – iekš Full Throttle mēs sitāmies uz lielceļiem ar naidīgi noskaņotiem baikeriem gluži kā antīkajā konsoļu megahītā Road Rash, taču tajā pašā laikā Šeifers iemācīja geimeriem, ka domāt var arī brīžos, kad neko vairāk par divu pogu spaidīšanu noteiktā ritmā nevajag.

Pats sirsnīgākais sitiens pa plecu Timam par tipisko tipāžu-lūzeru pastumšanu malā no kvestu galveno varoņu pozīcijas. Ļoti periodiski, bet tomēr – sasniegums. „Es nodomāju: labi, lūk, jums varonis – tieši tāds, kādu jūs vienmēr esat vēlējušies. Un paņēmu un ieliku Bena dvēselē Kurasovas radīto tēlu no Yojimbo. Tiesa, manuprāt, šo faktu neviens tā arī nepamanīja. Tā vietā visi sajūsminājās par scēnu ar cīņām uz močiem!” – tā Tims par to, kāpēc FT pilnībā netika novērtēts. Neraudi, Tim, mēs tevi pilnībā saprotam.

We don’t need no psychoanalyst!

Savu mūža projektu, stilizēto fabulu par pēcnāves dzīvi ar skanīgo nosaukumu Grim Fandango, Šeifers gatavoja veselus piecus gadus. No sākuma viņam nācās pārliecināt LucasArts par to, ka kvests var iztikt arī bez point’n’click interfeisa. Tad investoriem vajadzēja iestāstīt, ka melns humors ir ejoša prece un nebūt neatbaidīs mazākos no patērētājiem (tautas valodā sauktus par sīčiem).

Bet šīs mocības bija to vērtas – ar Grim Fandango mēs saņēmām jaunu reliģiju, jaunu iemeslu pavadīt dienas šai saulē un galu galā viennozīmīgu kulta objektu. Kvests, kurā pelei ij neviens nepieskārās, kvests, kurā galvenais nav lauzīt galvu pie mīklām (kā neveiklajā Myst), bet vienkārši atlaisties ērtāk krēslā un baudīt mākslu.

Diemžēl līdz ar Grim Fandango relīzi Tima dienas Lūkasa azotē bija skaitītas. Te nu pirmo reizi parādījās tas, ko tagad mēs dēvējam par „Šeifera lāstu”. Jā, par spēli karstu šļakstīja kā kritiķi, tā industrijas analītiķi, tā arī žurnālisti, taču pārdoties pārdevās pagalam švaki, kā rezultātā neatpelnīja pat sevī ieguldītos līdzekļus, nemaz nerunājot par ierindošanos gada vissliktāk pārdoto spēļu topa augšgalā. Nepatīkams liktenis projektam, kuram praktiski nav trūkumu.

Tims Šeifers pameta LucasArts 2000. gadā, lai dotos jaunu kreatīvo virsotņu sasniegšanas centienos. Līdzi viņam aizgāja lielākā daļa to cilvēku, kas bija izstrādājuši Manija Kalaveras epopeju. Jaunās mājas (tās nosauca par DoubleFine) Šeifers izvietoja mūždien saulainajā Sanfrancisko. Tas it kā palīdzēšot radīt optimistiski noskaņotus hītus. Patiesībā tālajā 2000. gadā mums bija galīgi vienalga, ko mestrs saka, jo visam tāpat tika ticēts uz vārda. Galvenais, lai galaprodukts nepieviltu.

Un, ziniet, nepievīla. Psychonauts – avangardiskākā arkāde, kopš vels-viņu-zina-kādiem-laikiem (balss manā galvā bļauj: „EarthWorm Jim!”), kas vienpersoniski pabīdīja malā uz spēļu industrijas mājas lieveņa sakrājušos stereotipu kārtu, ka arkādes un platformeri ir domāti kazuāļiem un maziem bērniem. Atkal nostrādāja Tima māka izveidot pārsteidzoši pārliecinošu tēlu plejādi, tādējādi noliekot blakus Menijam Kalaveram un Benam arī harizmātisko psihoaģentu Rasputinu. Kārtējo reizi par sevi lika manīt autora prasme izveidot saistošu spēles procesu jebkādos žanra ietvaros. Kāpēc lai arkādēs nevarētu būt iepīti dialogi? Un kā vēl var! Tieši tāpēc lielu spēles procesa daļu mēs pavadījām sarunās. Kāpēc, lai arkādēs nevarētu būt labs sižets? Protams, ka var būt! Tieši tāpēc Šeifers mums uzdāvināja jauku ziepju operu labākajās Hameleonu Rotaļu tradīcijās. Sirds notrīsas iedomājoties, ko korifejs spētu paveikt ar tādiem stagnācijā ieslīgušiem žanriem kā FPS vai reāllaika stratēģijas.

Vienkāršā publika guru darbu tomēr atkal nesaprata. Žurnālisti, protams, turpināja veiksmīgi uzsākto tradīciju un nebeidza dāļāt deviņas balles, apkarināt Rasputina krūtis ar medaļām no sērijas „Our Choice!”, bet dažs labs pat pamanījās gada beigās iedot spēlei arī pa kādam spēļu industrijas Oskaram – te pavīdēja „Inovatīvākā gada spēle”, tur „Labākā mūzika”, vēl citur – „Gada Action/Adventure”. Diezgan savādi, ka veikalos, neskatoties uz šīm gratulācijām, stāvēja kārbas ar Psychonauts sešiem diskiem un apputēja, kamēr geimeris steidzās pie nākamā plaukta paķert vēl vienu Counter-Strike kopiju, ko pievienot savai kolekcijai, tādējādi sasniedzot maģisko skaitli 99.

Izskaidrot to, kāpēc industrija nevēlas inovatīvas spēles ir diezgan grūti – tādā gadījumā man nāktos censties sāk domāt tā kā domā vidējais datorspēļu tirgus patērētājs. Bet tās laikam lai paliek par materiālu citam rakstam. Pašlaik varam vienkārši priecāties par tiem sasniegumiem, kādus ir sasniedzis cilvēks-avangards visā savā vairāk kā desmit gadus ilgajā spēļu dizainera karjerā. Un, protams, gaidīt nākamo projektu, kurā dienas pazudīs bez vēsts, radinieki tiks atstumti otrajā plānā, bet ideja par došanos uz darbu tiks apieta ar tikpat lielu līkumu kā čigānu tabors Sabilē.

Roberts "GameMaster" Krēķis

Komentāri

Vilis „Peacemaker” kasims

Full Throttle bija mans pirmais pilnvērtīgais kvests. Vairākas stundas pagāja, pirms sapratu, kā īsti tur notiek personāža vadība, bet turpmākās stundas aizgāja nemanot. Jā, daudzās vietās iesprūdu uz ilgāku laiku – 13 gadu veciem puišeļiem tomēr Full Throttle nav gluži ikdienas pārtika. Tomēr naktīs, guļot gultā, tās atkal un atkal apdomāju, līdz atklāju pareizo metodi: tad pietrūkos kājās un steidzos pie datora, lai izmēģinātu ideju praksē.

Sergejs [iCE2] Timoņins

Ja jau pat zvērināti konsulisti ir gatavi zaimot savus dievus un ļauties Tima Šefera spēļu valdzinājumam (tikai naktī un zem segas), tas jau vien kaut ko izsaka! Un, ņemot vērā to, ka tieši Tims ir izveidojis vienīgo īstu vīru kvestu (kur var braukt ar moci, dzert alu, ar kāju iespert sunim un izglābt motociklu ražošanas kompānijas mantinieci), palīdzējis taisīt vienīgo īstu pirātu kvestu (kur var paukoties ar rupjībām, dzert groku un izglābt... nu, Jūs sapratāt), radījis vienīgo īstu mirušu meksikāņu kvestu, kā arī labā nozīmē psihos „Psychonauts”, viņš tiek pasludināts par Dievu, kurš staigā pa zemes virsu starp mums, grēciniekiem, un kanonizēts dzīves laikā!

Neatkarīgs = Inovatīvs?

Thu, 22 Jun 2006 08:45:22 GMT

Bieži vien gandrīz par aksiomu tiek uzskatīts, ka mūsdienu spēļu industrijā ir divi galvenie jauninājumu veicinātāji: Nintendo un neatkarīgie izstrādātāji. Ja ar Nintendo viss vairāk vai mazāk ir skaidrs – viņi ir japāņi un šo tautu eiropiešu prātam saprast acīmredzot nav lemts – tad ar privātajiem spēļu veidotājiem situācija ir sarežģītāka.

Balāde par santīmiem

Salīdzinājumā ar izstrādes gigantiem vai pat vidusmēra kompānijām, uz privātu iniciatīvu balstītie projekti riskē ar nesalīdzināmi mazākām summām. Teorētiski spriežot, spēlei ar budžetu 50 tūkstošu ASV dolāru apmērā ir lielāks stimuls izmantot oriģinālus risinājumus kā 50 miljonu spēlei. Pirmkārt, izstrādātāji riskē ar tūkstoš reižu mazāku summu. Otrkārt, tā kā neatkarīgie izstrādātāji parasti nevar nodrošināt līdzvērtīgu mārketinga kampaņu, grafisko kvalitāti un prezentācijas līmeni, viņiem jākļūst pamanāmiem citā veidā. Un viens no variantiem ir oriģinalitāte.

No otras puses, lai arī absolūtos skaitļos neatkarīgo izstrādātāju spēļu budžeti ir nesalīdzināmi mazāki kā AAA kategorijas spēlēm, pašiem izstrādātājiem šīs summas var būt krietni nozīmīgākas. Pieņemsim, ka Jūs pēdējos desmit gados esat sakrājis 50 tūkstošus ASV dolāru un vēlaties tos ieguldīt personiskā spēļu izstrādes uzņēmumā. Tā kā tie ir Jūsu vienīgie 50 tūkstoši, to zaudēšana ne vien pieliks punktu Jūsu sapņiem, bet arī krietni apgrūtinās turpmāko eksistenci. Šī iemesla dēļ lielākā daļa gluži saprotami dos priekšroku konservatīvākiem risinājumiem. Tajā pašā laikā, ja izstrāde notiek lielā kompānijā, kas vidēji projektā iegulda desmitiem miljonus, pat pāris miljoniem nav izšķiroša nozīme. Teorētiski.

Protams, šī situācija ir visai hipotētiska un neapraksta visus neatkarīgos izstrādātājus. Taču vēlme atpelnīt ieguldītos līdzekļus arī viņu vidū visbiežāk ir vismaz tikpat liela kā „ļaunajām megakorporācijām”. Jā, ir cilvēki, kas veido bezmaksas spēles, un ir arī fanātiķi, kas gatavi iztērēt kaut visus mūža ietaupījumus, lai tikai redzētu izveidojamies tieši tādu spēli, par kādu bija sapņojuši bērnībā. Tomēr viņu garabērni lielākoties ir vai nu kādas iemīļotas spēles kloni, kas atsvaidzināti ar pāris mūsdienīgākām iespējām, vai arī eksperimentāli mēģinājumi pilnveidot savas programmēšanas prasmes. Izņēmumi? Jā, protams, tie ir sastopami it visur. Bet novatorisms vienmēr ir izņēmums. Un izņēmumi neveido normu.

Sadalot pasauli

Tomēr, pirms vainot kādu no pusēm oriģinālu risinājumu trūkumā, ir svarīgi noteikt galvenos inovāciju tipus:

Tehniskās novitātes.

Jauni tehnoloģiski paņēmieni, kas palielina spēļu veidotāju rīcības brīvību. Piemēram, Splinter Cell: Pandora Tomorrow bija pirmā Playstation 2 spēle, kurā tika izmantots kustīgs, dinamisks apgaismojuma avots.

Iespēju (features) novitātes.

Jauninājumi, kas jau eksistējošam spēles „karkasam” pievieno kādu jaunu iespēju.

Stila novitātes.

Jauninājumi spēļu „pasniegšanas” metodēs. Piemēram, Psychonauts, kurā galvenais varonis ceļoja pa dažādu cilvēku prātiem.

Geimpleja novitātes.

Jauninājumi, kas radikāli izmaina spēlēšanas paņēmienus. Protams, šeit būtu grūti iztikt bez Katamari Damacy pieminēšanas. Katamari Damacy.

Kāpēc šāds iedalījums? Lai arī inovācijas ir sastopamas kā lielbudžeta projektos, tā neatkarīgo izstrādātāju spēlēs, tās visbiežāk ir visai atšķirīgas savā būtībā. Saprotams, ka neatkarīgie izstrādātāji ir mazāk ieinteresēti tehniskajās novitātēs, jo to izstrāde bieži vien radošo pieeju prasa mazāk kā materiālos līdzekļus. Tiesa, arī šeit ir izņēmumi: piemēram, nu jau par leģendu kļuvušais .kkrieger, kurš parādīja, ka grafikas un līmeņu izveidošanai var pieiet arī radi-kāli atšķirīgā veidā, to visu procesuāli izveidojot spēles gaitā. Tomēr vispārējā gadījumā oriģināli tehniskie risinājumi ir krietni pievilcīgāki kompānijām, kuras pieturas konservatīvākām izstrādes stratēģijām, jo, pirmkārt, to ietekme uz potenciālajiem pircējiem gandrīz vienmēr ir mēreni pozitīva un, otrkārt, ilgā laika periodā tehniskās inovācijas ļauj arī samazināt nepieciešamās izmaksas. No otras puses, tehnisko jaunievedumu īstermiņa izmaksas parasti ir pārāk augstas, lai tos varētu atļauties izmantot neatkarīgie izstrādātāji.

Un atkal par naudu

Līdzīgi ir arī ar iespēju jaunievedumiem. Mērenā apjomā tie lielākoties pozitīvi ietekmē spēlētāju viedokli un var kalpot kā lielisks palīglīdzeklis mārketinga akcijās, tāpēc kompānijas lielākoties cenšas atbalstīt tieši šāda tipa novitātes.

Šo iemeslu dēļ neatkarīgie izstrādātāji lielākoties pievērš uzmanību pēdējiem diviem jaunievedumu veidiem. Jo par to, ka mērens novatorisms viņiem ir vajadzīgs, varam nešaubīties. Mūsdienu industrijā, kad spēles iznāk biežāk kā rīta avīzes, izstrādātājiem ir nepieciešams padarīt viņu spēles pietiekami atšķirīgas no konkurentiem, lai par vienīgajiem faktoriem iegādājamo spēļu izvēlē nekalpotu to grafika un vispārējais „pulējums”, kurā neatkarīgajiem izstrādātājiem ierobežo līdzekļu dēļ ir grūti (precīzāk: gandrīz neiespējami) sacensties ar lielo kompāniju ražojumiem.

Lielāko interesi no neatkarīgo izstrādātāju puses piesaista tieši stila jaunievedumi, kam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, tos izdomāt un īstenot bieži vien ir nesalīdzināmi vieglāk kā geimpleja revolūciju. Un, otrkārt, stila variāciju iespējas ir faktiski neierobežotas: vēl jo vairāk tāpēc, ka, pat neskatoties uz milzīgo ik gadus iznākušo spēļu daudzumu, to aplūkotās tēmas ir iespējams apvienot salīdzinoši nelielā grupu daudzumā. Galu galā vēl aizvien nav aplūkotas daudzas stila variācijas, kuras dažādos laika posmos ir bijušas ļoti populāras literatūrā, kinematogrāfā vai mūzikā. Kā būtu ar melnbaltajām spēlēm, kuras tādas ir nevis apstākļu spiestas, bet brīvprātīgas izvēles dēļ? (Labojums – izrādās, tāda jau tiek izstrādāta. Jā, Nintendo konsolei) Vai biogrāfiskas spēles, kas ļautu izdzīvot ievērojamu cilvēku dzīves, iespējams, sasniedzot augstumus, kurus nebija izdevies pat to varonim? Protams, šādas idejas varētu būt pārāk riskantas, lai to attīstīšanā ieguldītu desmitiem miljonu ASV dolāru. Tāpēc es ceru, ka lielo kompāniju stratēģijā ar laiku notiks neliela fokusa nobīde, kas ļaus tām laiku pa laikam veidot spēles ar niecīgāku budžetu, no kurām netiks gaidīta nonākšana pārdotāko spēļu saraksta galvgalī, bet gan inovatīvu ideju izmēģināšana, kas varētu atmaksāties ilgtermiņā, kad patērētāji būs pieraduši pie jaunajām idejām un to turpmākā attīstīšana būs mazāk riskanta.

Ja stila jaunievedumi bija vienkārši riskanti, tad būtiskas geimpleja izmaiņas tādas ir dubultā. Ir jābūt lieliem līdzekļiem, ticībai idejas potenciālam un mārketingam, lai spēles ar patiesi novatorisku geimpleju spētu vispirms iziet visu ražošanas ciklu un tad arī atpelnīt tajā ieguldītos līdzekļus. Taču augstāk teikto ir iespējams attiecināt arī uz šādiem jaunievedumiem. Par patieso inovāciju avotu var kļūt lielās kompānijas.

Lai atbildētu uz virsrakstā uzdoto jautājumu, ir nepieciešams aplūkot katru gadījumu atsevišķi. Pagaidām vairāk ieinteresēti oriģinālos risinājumos ir neatkarīgie izstrādātāji, kam tie kalpo par izdzīvošanas līdzekli. Bet viss var mainīties. Atlicis tikai izlemt, vai tas patiešām ir labi.

Vilis "Peacemaker" Kasims

Komentārs

Mārtiņš Ceplis a.k.a. Kamazs

Nesen gadījās lasīt diezgan līdzīgu rakstu, kura autors bija indie pasaulē pazīstamais Džefs Fogels (Jeff Vogel) – slaveno Avernum un Geneforge RPG sērijas autors. Viņš to noslēdza ar praktiski identisku domu – jaunievedumus drīzāk varam gaidīt no lielajiem izstrādātājiem nekā neatkarīgajiem. Šajā apgalvojumā, protams, ir liela daļa taisnības, taču līdz galam tomēr tam nepiekrītu.

Lai ilustrētu savu viedokli, minēšu piemēru – divas diezgan līdzīgas spēles: pēdējā laikā ļoti skaļo furoru sacēlušais The Elder Scrolls IV: Oblivion un jau diezgan labi pazīstamais Mount and Blade. Lai arī viena ir augstākā klase, bet otra – indie projekts, inovācijas ir atrodamas abās. Un tā nav tikai atruna – piemēram, Mount and Blade ieviestā zirgu kauju sistēma liek varenajam Oblivion sarkt un bālēt, jo tur nav iespējams cīnīties sēžot zirgā. Vienā pusē 50 cilvēku komanda un fantastisks budžets, otrā divi cilvēki un praktiski nekāda budžeta. Tajā pat laikā nevar noliegt to, ka Oblivion lepojas ar citiem jaunievedumiem, kuru, savukārt, nav un nebūs šai otrai spēlei.

Ko mums māca šis piemērs? To, ka patiesībā, nav svarīgi – tas ir indie vai triple A title, svarīgi ir paši spēles autori. Katrai formai – komerciāls vai indie – ir savas stiprās un vājās puses, bet inovācijas rada vai iznīcina nevis budžets, bet gan cilvēki.

No neatkarības līdz Holivudai un atpakaļ

Thu, 22 Jun 2006 08:43:32 GMT

B: Kā jauns, entuziasma pārpilns izstrādātājs var panākt, lai viņu ievēro lielās kompānijas?

KH: Jāveido spēles. Mans CV pamatā sastāvēja tikai no četru paštaisītu spēļu ekrānšāviņiem, un ar to es tiku līdz darba intervijai ikvienā kompānijā, kur vēlējos strādāt. Akadēmiskais grāds nekad nebūs tikpat labs kā patiesa pieredze pabeigtu spēļu veidošanā. Bet kāpēc gan vispār kāds vēlētos darboties lielajā izstrādes industrijā? Ja vien nav izteiktas vēlmes pēc mazas algas un garas darba dienas!

B: Kādas ir galvenās atšķirības starp paša spēles veidošanu un piedalīšanos lielas spēļu studijas darbā?

KH: Veidot pašam savas spēles ir ātrāk, brīvāk, tās ir aizraujošākas un dod lielāku atdevi, bet vienlaikus darbs var būt krietni sarežģītāks, jo tev nav neviena, pie kā vērsties. Visu darot pašam reizēm rodas arī vientulības sajūta un ir grūti iztikt bez citu personu viedokļa, kad tāds ir vajadzīgs. No otras puses, tev nevajag nodarboties ar citu cilvēku rakstītā koda atšifrēšanu, nav neviena, kurš aizliegtu veidot kādu iespēju un nav arī neviena, kurš norādītu, kad ir jāstrādā, bet kad – jāatpūšas. Kopumā skatoties, krietni labāk ir veidot savas spēles, bet tad ir perfekti jāpārzina, ko tu dari, ja vēlies kaut ko paveikt pieņemamā laikā.

B: Kas, Jūsuprāt, bija galvenie iemesli, kāpēc Elixir spēles nespēja gūt lielākus komerciālos sasniegumus?

KH: Viņi pārāk koncentrējās uz tehnoloģijām. Viņiem bija lieliska tehnika, bet tā nebija pārbaudīta, nebija pabeigta, un tai dotā prioritāte bija krietni par augstu. Šķita, ka Elixir filozofijas pamatā bija ideja, ka, sapulcinot pietiekamu skaitu ļoti apdāvinātu akadēmiķu, uzreiz būs iespējams izveidot satriecošu spēli.

Viņi nesaprata, ka ir vajadzīga pieredze spēļu veidošanā, - daudz spēļu, līdz būs iespējams izveidot kaut ko sarežģītu un oriģinālu. Pārāk daudziem cilvēkiem, kas veidoja Republic un tās dzinēju, tā bija pirmā spēle. Pirmajai spēlei patiešām ir jābūt Tetris. Strādājot tu mācies un tādā veidā attīsties.

Ironiski, ka tiklīdz Elixir sāka iegūt pieredzi, kas atbilda viņu ambīcijām, beidzās nauda un uzņēmums bankrotēja. Tas bija nepatīkami, jo Demisam patiešām bija pareizā attieksme pret oriģinālu spēļu veidošanu.

B: Kāpēc Jūs pametāt Lionhead un The Movies? Un kāpēc, Jūsuprāt, The Movies neattaisnoja uz to liktās cerības?

u.c.

KH: Patiesībā man vajadzēja aiziet jau krietni agrāk, bet mani pierunāja palikt. Lionhead darba kultūra un mani ieradumi vienkārši nesaskanēja. The Movies tika veidotas krietni par ilgu un gadiem ilgi kustējās bez noteikta virziena. Ir jauki, ja uzņēmumu vada tik leģendārs izstrādātājs kā Pīters Mulinjē (Peter Moulyneux), bet arī viņš nevar vienlaicīgi būt divās vietās, un radās mūžsenā problēma ar nespēju pārdalīt savus pienā-kumus citām personām. Manuprāt, ikviens izstrādātājs vienlaicīgi var koncentrēties tikai uz vienu spēli. Pīteram, šķiet, tā bija Fable, un, ja jūs aplūkojat visas trīs pabeigtos projektus, manuprāt, tas ir redzams. The Movies pusceļā tika pilnībā pārveidota, bet tad atstāta pašplūsmā. Tai bija izcils potenciāls, bet spēle krita par upuri veidotāju nespējai uzņemties pilnīgu kontroli pār to. Arī izdevējs bija pārsteidzoši neorganizēts, un viņam bija maniakālas bailes no tiesas prāvām, kas nozīmēja, ka modu veidošanas iespējas principā tika ignorētas.

B: Ko Jūs domājat par Lionhead Studios pārdošanu Microsoft?

KH: Man šķiet, tā vajadzēja. Es saprotu, kāpēc viņi vēlējās iegūt pilnīgu kontroli pār Fable veidotājiem. Ceru, ka Microsoft ticēs jaunajai Lionhead spēlei tāpat kā viņi ticēja Fable. Es zinu, ka daudzi Lionhead darbinieki būs ļoti priecīgi, ka firmai beidzot ir stabils finansiālais pamats.

B: Mulinjē un Lionhead tiek pieskaitīti lielākajiem industrijas inovatoriem, bet Jūs tam nepiekrītat, sakot, ka patiesi oriģinālas idejas nāk no mazām kompānijām. Kāpēc Jums tā šķiet?

KH: Elastība un izsalkums. Līdzīgi kā mūzikā, kur labākās grupas ir tieši jaunās, kas spēlē dabiski. Ir grūti spēlēt rokenrolu, ja esi miljonārs, un tev nevajag strādāt. Ja manai nākamajai spēlei būs slikti pārdošanas rādītāji, man nāksies slaucīt ielas – tā ir lielāka motivācija kā industrijas leģendas jebkad spēs iegūt, un tas ir tikai dabiski. Manuprāt, ja Pīteram Mulinjē atņemtu visu naudu, un viņu uz gadu atstātu istabā vienatnē ar Visual C++, jūs atkal iegūtu satriecošu spēli. Vienkārši ir ļoti grūti būt radošam, inovatīvam un uzņemties riskus, ja uz likmes ir 120 cilvēku algas – un tikai tāpēc, ka tev šķiet, ka tiek veidota interesanta spēle. Tāda nauda neļauj lieki riskēt.

B: Ko Jūs visvairāk vēlētos (vai nevēlētos) redzēt nākotnes datorspēlēs?

KH: Es ienīstu reklāmu izvietošanu spēlēs, neizlaižamus videorullīšus, ierunātus dialogus, patronizējošus tutoriāļus, nepamatotu vardarbību, seksismu, klišejas, kastes un ventilācijas šahtas.

Es gribētu redzēt inovācijas, pārsteigumus, jaunus žanrus, patiesu MMORPG bez nenovēršamās garlaicības, sasniedzot augstus līmeņus, pieaugumu modingā un pieaugušo spēles (ne pornogrāfiskās, bet tādas, kuras ir veidotas mana vecuma cilvēkiem).

B: Kāda būtu Jūsu sapņu spēle?

KH: Tā spētu patstāvīgi attīstīties, pielāgojoties manam spēlēšanas stilam un ļaujot doties vienalga kādā virzienā man labpatiktu. Savā ziņā tā būtu līdzīga The Sims, bet, ja ielektu mašīnā, tā piepeši kļūtu par braukšanas simulatoru vai, ja mans sims dienētu armijā, tā kļūtu par FPS, bet pēc tam, man paaugstinoties amatā, RTS. Patiesi starpžanriska spēle. Vai, ja tas tomēr nebūtu iespējams, spēle, kas patiešām spētu mani pārsteigt. Spēle ar tik nemanāmu AI, ka tu sāktu brīnīties, kā, pie velna, tas darbojas. Spēle, kas rotaļātos ar manām maņām un emocijām negaidītos veidos. Es visu laiku cenšos to panākt Kudos, bet ko tādu izveidot ir pārsteidzoši sarežģīti.

B: Kādas ir Jūsu galvenās raizes par situāciju mūsdienu spēļu industrijā?

KH: Tai ir daudzas problēmas. Gandrīz ikviens industrijas loceklis vēlas to pames

t jau pēc gada vai diviem. Algas ir zemas, darbalaiks ir ilgs, kultūra ir tik destruktīva, ka tā nav pieņemama ilgtermiņa karjeras iespēja. Tiklīdz izstrādātāji kļūst patiešām talantīgi, viņi aiziet. Vīriem uzvalkos ir jāsaprot, ka viņi saņem to, par ko maksā. Mums vadībā vajag vairāk tehniski izglītotus ekspertus, jo bez viņiem spējas tiek ignorētas, un patiesi izcili programmētāji vienkārši dodas strādāt uz bankām.

Man arī metas nelabi, skatoties, cik maz cilvēkiem ir jaunas idejas. Ikreiz, kad redzu kiberpancisku FPS antiutopiskā vidē, spēli, kas balstīta Otrajā pasaules karā vai elementāru loģisko spēli, es vēlos kliegt. Inovācijai ir tik daudz brīvas telpas, tomēr brīžiem šķiet, ka neviens nevēlas pat mēģināt. Daudzi cilvēki no skolas sola uzreiz sāk veidot spēles. Tas ierobežo, jo tev nav nekādas dzīves pieredzes. Spēles tiks balstītas uz pusaudžu fantāzijām tā vietā, lai tām būtu jebkāda dziļāka jēga.

B: Kā Jums šķiet, kāda būs pašlaik mazāk populāro spēļu žanru – TBS, kvestu – nākotne?

KH: Gribētu cerēt, ka dažas tukšās vietas aizpildīs neatkarīgo izstrādātāju spēles. Izdevēji uzskata, ka ikvienai spēlei ir nepieciešama augsta līmeņa grafika, bet man tā nešķiet – ja vien runa nav par FPS. Droši vien šajos žanros ir nepieciešamas dažas lielbudžeta spēles, kuras iekļūtu visvairāk pārdoto spēļu augšgalā, pirms tie atkal spētu ieinteresēt lielos izdevējus.

B: Kādu padomu Jūs dotu jaunajiem spēļu izstrādātājiem?

KH: Veidojiet spēles, kas patīk jums. Aizmirstiet par žanriem, aizmirstiet par demogrāfisko situāciju, visvairāk pār-dotajām spēlēm un pašreizējo modi. Nekopējiet jau eksistējošu spēli. Pat ja esat dizaineris vai mākslinieks, kaut nedaudz iemācieties arī programmēt – kaut vai DarkBasic. Pieņemiet, ka, ja spēle patīk jums, arī citiem tā patiks. Neaizmirstiet, ka pat Maxis nepatika The Sims ideja. Ja spēle jums šķiet interesanta, tā ir interesanta arī daudziem citiem cilvēkiem. Izveidojiet spēli, un šie cilvēki to atradīs.

Un neaizmirstiet izmēģināt Kudos, kad tā būs pabeigta (www.kudosgame.com)

Komentāri

Harisa negatīvā nostāja pret lielajiem spēļu izstrādātājiem ir labi saprotama, jo viņš pats ir strādājis pie vairākiem daudzsološiem un oriģināliem projektiem, kas nav nesuši gaidītos panākumus. Es piekrītu viņa uzskatiem par neatkarīgo izstrādātāju priekšrocībām: to radītās spēles var būt gan izklaidējošas, gan dziļas un sižetiski spēcīgas – par to mani lielā mērā pārliecināja paša Klifa Harisa veidotā Democracy. Tomēr neatkarīgajiem izstrādātājiem ir arī vairāki trūkumi – ne katrs var būt talantīgs programmētājs, prasmīgs dizaineris un labs scenārists, bet vairāku cilvēku grupā bieži rodas nesaskaņas.

Es neuzskatu, ka spēļu industrijas giganti ir sevi izsmēluši, jo pārmaiņus vajadzīgi ne tikai nopietni, bet arī izklaidējoši projekti. Lai gan vislabākās spēles parasti veido „geimeri priekš geimeriem”, ceru sagaidīt oriģinālas spēles arī no lielajiem izstrādātājiem.

Dāvis „Koijoc” Lodziņš

Klifs Hariss neapšaubāmi ir ļoti gudrs vecis industrijas lietās, taču brīžiem viņš izrāda cimperlīgam meitēnam raksturīgu tendenci īdēt un vaidēt par lietām, kuras gribētos izmainīt, bet šajā procesā iesaistīties nav vai nu vēlmes vai varēšanas.

Jā, var saprast nabaga zaudēto ticību spēļu industrijas dižgaros (teiksim kā ir - mēs paši viņos nereti zaudējam ticību), bet pat pašus inovatīvākos projektus palēnām sagrauž nesaudzīgais laika zobs. Vienatnē izstrādātas projekts - kā likums idejiski augstvērtīgs, bet reāli diezgan paviršs un neizstrādāts. Neatkarīgā izstrāde un komerciālā industrija tomēr ir divas dažādas lietas. Salīdzināt tās būtu tas pats, kas nolikt uz svariem moderno popmūziku ar underground regeju. Neraugoties uz to sera Harisa viedoklim, protams, cieņa.

Roberts „GameMaster” Krēķis

Dominatoru radītājs

Thu, 22 Jun 2006 08:41:30 GMT

Bunkurs: Kā Jūs kļuvāt par spēles Космические Рейнджеры galvenās sižeta līnijas autoru?

Jurijs Ņesterenko: Kāds no izstrā-dātājiem (vairs neatceros, kurš tieši) man piedāvāja piedalīties tekstuālo kvestu rakstīšanā. Es izpētīju projekta materiālus un sapratu, ka tajā štampu kopojumā („mums ir uzbrukuši ļaunie citplanētieši un visus dauza pašu ļaunuma dēļ, bet varonim-vienpatim ir jāglābj pasaule”) kaut kas jāmaina – par to arī uzrakstīju projekta līderim Dmitrijam Gusarovam. Viņš piekrita manai idejai izveidot netriviālāku sižetu, ar nosacījumu, ka tas iederēsies jau esošajā pasaulē. T.i., visas spēles rases: Mahpella, klīsani un Račehani (Махпелла, клисаны и Рачехан) bija izdomātas jau pirms manis. Es izdomāju, kas patiesībā bija Mahpella, no kurienes viņi bija uzradušies un kādi bija viņu patiesie mērķi, kā arī dažus nobeiguma variantus.

Arī otrajā daļā mani uzaicināja, kad pamatkoncepcija „tagad cīnāmies ar triju veidu kaujas robotiem” jau bija izstrādāta. Es izdomāju šo robotu pirmsvēsturi, pašu vārdu „Dominatori”, to, ka katras rases „galvenais boss” ir mantojis vienu no pamatmašīnu funkcijām: uzbrukumu, pētniecību un vairošanos; kā tieši viņš redz šo funkciju realizāciju un kā ir iespējams uzvarēt katru no tiem.

B: Ar ko darbs pie datorspēles atšķiras no stāstu vai romānu rakstīšanas un par ko tieši jūs bijāt atbildīgi KP?

JŅ: Pirmkārt jau ar to, ka man vajadzēja ierakstīties jau iepriekš izdomātā pasaulē, kā arī ņemt vērā dzinēja ierobežojumus. Tādi strīdi kā „- Bet tas taču būs lieliski! – Bet programmētājiem būs grūti to realizēt!” starp mani un Gusarovu bija visbiežāk.

Nu, un, protams, tādā spēlē kā KP, kur spēlētājiem tiek dota liela rīcības brīvība, nepieciešams izdomāt tikai dažus galvenos punktus, nevis ikvienu varoņa soli kā literārā darbā. Saprotams, ka šādos apstākļos nevar būt runa par dziļu personāžu psiholoģiju vai iekšējo pasauli.

Es arī uzrakstīju vairākus svarīgus dialogus un pirmajā KP daļā vienu no kvestiem (kazino Galaktika).

B: Kādas bija galvenās atšķirības no darba pie pirmās KP daļas un tās turpinājuma?

JŅ: Man bija vieglāk bīdīt savas idejas, atsaucoties uz pirmās daļas panākumiem.

B: Vai darba laikā pie KP sižeta radās arī kādas grūtības?

JŅ: Jā, manas idejas ne vienreiz vien tika uzklausītas ar noraidošu attieksmi: piemēram, tādas sižeta rozīnītes, ka Mahpella patiesībā nav ļauna, ka spēli var iziet arī nenogalinot viņu un, ka var būt vairākas nobeigumu variācijas. Nācās pārliecināt Gusarovu, un tad viņš cīnījās pret citu komandas locekļu iebildumiem. Ļoti labi, ka projektā bija izteikts līderis, spējīgs pateikt: „Tā jābūt!” un ar to beigt turpmākos strīdus. Izstrādātāju komandā nav pieļaujama demokrātija, pretējā gadījumā projekts nekad neiznāks, noslīkstot bezgalīgās diskusijās. Bet finansiālajā ziņā projekts tapa gandrīz tikai uz plika entuziasma pamata. Pie tam ne tikai pirmajā daļā, bet lielā mērā arī otrajā.

B: Ko Jūs būtu mainījuši KP, ja būtu tās galvenais dizainers?

JŅ: Būtu uztaisījis reālistiskas 3D cīņas kosmosā no pirmās personas skata. Kaut patiesībā attiecīgā dzinēja izstrāde (vai iegāde) būtu prasījusi pārāk lielus tēriņus, kas nebūtu pieļaujami. Bet sižetiskajā ziņā droši vien būtu izdomājis savas rases un kopējo spēles noskaņu padarījis nopietnāku.

B: Kā Jums notiek rakstīšanas process?

JŅ: Rakstu tikai ar datoru. Ar šausmām atceros agrīnās jaunības laikus, kad nācās rakstīt ar roku – jau no skolas laikiem to neieredzēju. Rakstīšanas laikā nedrīkst būt nekādu traucējumu (mūzika u.t.t.)

B: Ko Jūs domājat par datorspēļu sižetu kvalitāti kopumā un kuras spēles sižets Jums patīk vislabāk (protams, izņemot KP)?

JŅ: Absolūtajā vairākumā gadījumu tās ir pilnīgas muļķības, kurās nav nevienas interesantas domas, loģikas vai fantāzijas. Pie tam tas attiecas ne tikai uz grāmatām, bet arī lielāko daļu fantastikas grāmatu un filmu. Bet spēlēs situācija ir krietni sliktāki – filmas vismaz netiek taisītas pēc principa: „Tā, mums ir dažas uzņemtas epizodes, tagad prasīsim, lai operators kopā ar jaunāko kostīmu pārzini izdomā kaut kādu scenāriju”.

Ja skatāmies KP žanriski tuvās spēles, tad, protams, tās ir Star Control otrā un, jo īpaši, trešā daļa. Rasu un kultūru dažādība tur ir krietni lielāka kā KP (kaut arī spēlētāju iespējas ir mazākas). Diezgan labi izveidots sižets ir arī Independence War: Edge of Chaos vai Freelancer, kaut šīs spēles nav brīvas no štampiem. Bet vislabāk izstrādātie sižeti, protams, ir kvestos – laba tajos ir daudz, piemēram, Phantasmagoria vai I Have No Mouth and I Must Scream. Kaut arī par iespēju izveidot sižetu, ne sliktāku kā labai grāmatai, kvestiem nākas maksāt ar rīcības brīvības ierobežojumiem.

B: Kādus veida sižetus spēles Jūs vēlētos redzēt vairāk, bet kādus – mazāk?

JŅ: Oriģinālus, interesantus, ar negaidītiem pavērsieniem, brīvus no štampiem un loģikas kļūdām. Varoņu darbībām jābūt psiholoģiski motivētām, bet zinātniski fantastiskajām sastāvdaļām (ja tādas eksistē) – pēc iespējas zinātniski pamatotākām. Ne tikai citplanētieši un roboti, bet arī cilvēki tālā nākotnē nebūs precīzas mūsdienu cilvēku kopijas (kā fiziskā, tā psiholoģiskā ziņā), un arī nākotnes tehnoloģijas nedrīkst būt vien mazliet uzlabotas mūsdienu tehnoloģiju kopijas. Var likties, ka tās ir ābeces patiesības, bet vai daudzi izstrādātāji tās ievēro?

Arī ideoloģiskā ziņā es esmu izvēlīgs: neieredzu mīlestības līnijas sižetos, zinātnes fobiju („ļaunie zinātnieki ir uztaisījuši kaut ko riebīgu, un tagad vienkāršajiem puišiem nākas glābt pasauli”) un antroporasismu („cilvēki ir labāki un krutāki par visiem pārējiem”- protams, tas ir aktuāli tikai tajās spēlēs, kurās nav tikai cilvēciskas saprāta formas).

B: Vai ir kāda spēle, kuras izstrādē Jūs sapņojat piedalīties?

JŅ: Jā – spēle pēc jebkuras no manu grāmatu motīviem. Jau sen vēlos izveidot kvestu, kas balstītos uz manu mistisko trilleri Черная Топь (Melnais Muklājs), bet nevaru atrast firmu, kas būtu ar mieru uzņemties tādu projektu. Tāpat man ir arī oriģinālas stratēģijas ideja (vismaz es nezinu nevienu spēli, kas izmantotu tādu ideju), bet, jau atkal, nav piekļuves iespēju atbilstošai izstrādātāju komandai.

B: Jums nebūtu iebildumu ar Bunkura lasītājiem padalīties savā dzīves un darba filozofijā?

JŅ: Es esmu pārliecināts racionālists, t.i., vados pēc principa „saprāts - pāri visam; augstākās vērtības – zinātne un māksla, bet visam pārējam ir tiesības uz eksistenci tikai tādā mērā, kādā tie palīdz vai vismaz netraucē tām”. Attiecīgi es esmu ateists – materiālists un maksimāli negatīvi attiecos pret jebkādu reliģiju adeptiem un dažādiem mazizglītotiem tumsoņu („bioētiķu” u.tml.) centieniem traucēt zinātnei, progresam, domu brīvībai un mākslai.

Tajā pašā laikā es aicinu skaidri nodalīt domu brīvību un lopības brīvību, t.i., brīvība nedrīkst izplatīties uz pornogrāfiju, lamuvārdiem, narkotikām u.t.t. Civilizācijas nākotni – precīzāk, tās vienīgo optimistisko attīstības variantu – es redzu no pērtiķiem palikušā „mantojuma” atraidīšanā (kā bioloģiskajā, tā psiholoģiskajā ziņā) un izejā uz nākamo, postcilvēces attīstības etapu, ko ir iespējams sasniegt ar gēnu inženierijas un kiborgizācijas palīdzību.

Politiski es neatbalstu nevienu no eksistējošajām sistēmām, jo esmu intelekto-krātijas piekritējs – tā ir sabiedrība, kur katra indivīda pilsoniskās un politiskās tiesības ir tieši proporcionālas viņu intelektam. Tā kā mūsdienu realitātē tāda sabiedrība nepastāv (gribētu cerēt, ka tikai pagaidām), nākas izvēlēties „labāko no ļaunumiem”; tāpēc praksē esmu klasiskās rietumu civilizācijas, kas sakņojās Eiropā, pusē tās nenovēršamajā (un jau notiekošajā!) karā ar destruktīvajiem Austrumu totalitārajiem režīmiem – islāmiskajiem arābu tumsoņiem un pagaidām, bet ne perspektīvā, mazāk bīstamo Ķīnas komunismu (kas patiesībā jau ir nacionālsociālisms).

Diemžēl mūsdienu Rietumu pasaule ir aizgājusi no savām kulturālajām saknēm, kas savulaik ļāva Eiropas civilizācijai kļūt par pasaules valdnieci, un pašlaik atrodas zem idiotiskā politkorektuma un bezzobainās tolerances sloga, kas liek pamatīgi apšaubīt tālāku veiksmīgas civilizācijas attīstības scenāriju...

Komentārs

99% visu interviju ar spēļražiem mūsdienās ir neinteresantas, jo tiek malts viens un tas pats. Liels bija mans pārsteigums, ka intervējamā viedoklis ir pārsteidzoši līdzīgs maniem paša uzskatiem – varu tikai piekrist gandrīz visiem izteikumiem, jo sevišķi tiem, kas attiecas uz grāmatu un spēļu sižetiem.

Tie ir vienkārši nožēlojami. Ja kāds palūgtu man nosaukt labāko datorspēles sižetu, tas nešauboties būtu Half Life 2. Tas tādēļ, ka šajā spēlē autori nebaroja nelaimīgo spēlētāju-kazuāli ar gatavu, pilnīgi skaidru un saprotamu vēstījuma putriņu, bet pielietoja satriecoši varenu storytellinga paņēmienu – iemeta galveno varoni pašā stāstā neko sīkāk nepaskaidrojot; viss notika spēles laikā, bet otrajā plānā. Tikai izgājis spēli un palasījies internetā es apjēdzu, cik sasodīti lielisku stāstu es esmu izspēlējis – atmiņā atausa visas izspēlētās scēnas un piepeši nāca apgaismība par to, kas tur īstenībā notika. Tā bija vienreizēja sajūta. Diemžēl kad citiem geimeriem mēģināju to paskaidrot, šķiet, neviens nesaprata. Tas mani saskumdināja, jo es secināju, ka viņiem to nevajag...

Mārtiņš Ceplis a.k.a. Kamazs

Augstāk par Olimpu

Thu, 22 Jun 2006 08:39:36 GMT

Viens no pēdējiem lielajiem PlayStation 2 hītiem, Sony atvadu dziesma konsoles mūža beigās, brutālais action-adventure God of War uzreiz pēc savas iznākšanas burtiski iekaroja spēlētāju un kritiķu sirdis, pārdošanas topus un Gada Spēles apbalvošanas ceremonijas. Kā zināms, šādos gadījumos turpinājums nav ilgi jāgaida, un gada beigās iznākošā Play-Station 3 konsole likās ideāla platforma Kara Dieva jaunajiem piedzīvojumiem. Tomēr Sony atkal pārsteidza visus, jo atvadu dziesma tiek pagarināta: pilntiesīgs turpinājums God of War II: Divine Retribution dienasgaismu ieraudzīs 2007. gada sākumā uz PlayStation 2!

Viņš ir atgriezies!

Ņemot vērā to, ka pirmā daļa visai eleganti noslēdza Kratosa stāstu, būs visai interesanti palūkoties, caur kuru sižeta spraugu veidotāji centīsies izlīst šoreiz. Bet vispārējos triepienos viss norisināsies aptuveni tā: pirmās daļas finālā nogalinājis Areju un kļuvis par jauno Kara Dievu, brutālais spartietis Kratoss jau bija ērti iekārtojies savā elegantajā tronī, kad atklājās, ka dzīve Olimpa kalnā maz atšķiras no saskarsmes ar vienkāršajiem mirstī-gajiem – kā lieliski zinām no vēstures grāmatām, olimpieši ar to vien nodarbojās kā krāpa, indēja, spīdzināja un nonāvēja viens otru. Un arī Kratosam aiz muguras salasās bariņš dievu-nelabvēļu, kuri ar viltu gāž to no smagās cīņās izcīnītā troņa. Nikns, pārskaities un (minēsim) palicis bez pirmajā daļā iegūtajām iemaņām, Kratoss dodas taisnā ceļā pie trim Zeva un Temīdas meitām, likteņa dievietēm, kuru rokās ir gan mirstīgo, gan olimpiešu likteņi. Būdams teorijas „katrs pats savas laimes kalējs” piekritējs, Kratoss uzsāk ceļojumu uz Liktens Torni pasaules malā, lai vienu reizi par visām reizēm tiktu skaidrībā par savu likteni...

Superveiksmīgu spēļu sīkvelu veidošana ir viena piņķerīga lieta. No vienas puses, veidotāji kā vien var rūpējas par jau iemantoto auditoriju, cenšoties pēc iespējas mazāk mainīt veiksmīgo formulu. No otras puses, šādi var iestāties stagnācija, un pat fani rauks degunu no tā paša vecā un nu jau mazliet smakojošā ēdiena. God of War komandas recepte šādā situācijā ir izlabot to, kas sanāca mazāk veiksmīgs, un vēl vairāk uzlabot to, no kā spēlētāji jau tāpat čurāja karstu. Citiem vārdiem – nekādu kardinālu izmai ņu vai atkāpšanās no kanoniem, tikai un vienīgi esošā uzlabojumi, tādēļ varam praktiski droši apgalvot, ka nesagaidīsim vēl vienu Devil May Cry 2. Par to parūpēsies Sony Santamonikas studija, 90% no kuras strādāja pie pirmā God of War, kā arī par spēles direktoru ieceltais pirmās daļas vadošais animators Korijs Barlogs, bet pirmās daļas direktors Deivs Džeffe šoreiz aprobežosies ar izpildproducenta funkcijām. Kopīgiem spēkiem tie centīsies panākt, lai pirmās daļas wow!-faktors šoreiz izpaužas kā „Wow, viņi to izdarīja VĒL labāk!”.

Drošu gaitu, stingru vārdu un asu dunci

Nu tad pamazām pāriesim pie tā, kas tad īsti tiks uzlabots, bet kas - atstāts pa vecam. Spēle joprojām ir action-adventure, pie tam proporcijas tiks saglabātas atbilstoši oriģinālam, taču adventure sastāvdaļa tiks maksimāli dažādota – mazāk sviru, kloķu un zobratu, bet vairāk tieši uz sižetu balstītu mīklu (līdzīgi kā ar būrī iesprostoto karavīru pirmajā daļā). Action daļa savukārt tiks mazliet uztjūningota – lai gan pie darba joprojām ir Kratosa asmeņi ar garo ķēdi, arī bez tiem būs pieejami dažādi spēcīgi rīki (pēc pirmās daļas pazīstamais Temīdas zobens ir tikai viens no tiem), un, pats galvenais, tos varēs ātri mainīt spēles procesa laikā. Lai būtu saprotamāk, minēsim piemēru, kur Kratoss ar elegantu ķēdes rāvienu pasviež ienaidnieku gaisā un ar spēcīgu veseri triec pret zemi, kur tas uzkrīt uz Kratosa laipni sagatavotajiem dunčiem - un tas ir tikai viens no daudzajiem jaunās kombo-sistēmas piemēriem. Taču ja arī tas liekas par vienkāršu, ar īpašu paņēmienu ienaidnieku varēs nodurt ar paša zobenu. Tā, lūk.

Līdzīgi darbosies arī Kratosa rīcībā esošie maģiskie paņēmieni, kurus var (un vajag!) aktīvi iesaistīt kombo-procesā – ar virpuļa palīdzību izmētājam uzmācīgākos knišļus kāmēr paši zvetājam kādu prāvāku kuili, kuru savukārt sasaldējam, un tad ar veseri, ar veseri! Komanda cītīgi strādā pie ieroču, maģiju un kombo balansa – tās mērķis ir padarīt cīņas sistēmu tik ērtu un aizraujošu, ka spēlētājiem gribēsies izmantot VISUS paņēmienus, nevis tikai dažus iecienītākos. No pirmās daļas neskartas pārceļojušas vien no ienaidniekiem iegūstamās sarkanās sfēras, ar kurām katru ieroci/maģiju iespējams attīstīt līdz trim līmeņiem.

Visbeidzot, kā patīkams jauninājums ir iespēja cīņās izmantot apkārtnes detaļas – ne vienu vien reizi jūs pateiksieties spēles veidotājiem par vietā noliktu marmora bluķi, svina stieni un tamlīdzīgām lietām.

Visa plašā pasaule

Pirmo daļu raksturoja tas, ko kāds interneta lietotājs nosaucis par „maniakālu monumentālismu” – proti, savādāk kā gigantiskus spēles līmeņus nosaukt nevarēja (kā jums līmenis templī, kurš atrodas uz titāna muguras?), un otrā daļa pilnībā sekos šai tradīcijai. Bet kas patiesi bija maniakāli lieli, tad tie bija pirmās daļas bosi (kā arī daži „vienkāršie” monstri), un šeit nu autori solās pārspēt paši sevi, un lai gan informācijas par tiem ir gaužām maz, jau tagad zināms, ka nāksies sastapties gan ar medūzām-gorgonām, gan Aīda rokaspuišiem, gan ar veselu duci vecu paziņu – kā nekā, sīkvels taču. Cīņas karstumā vājākie, bet izveicīgākie nelieši mēģinās iejūgt ciklopu, cerberu vai milzu ērgli-uzbrucēju, lai turpinātu cīņu jau tā mugurā – citiem vārdiem sakot, pie ienaidnieku AI tiek nopietni piestrādāts.

Pret tiem lieti noderēs viens no daudzajiem geimpleja jauninājumiem – Ikara spārni, kuri ļaus uz dažiem mirkļiem pacelties gaisā un turpināt cīņu tur! Lidinoties derētu paturēt prātā to, kā ar tiem izgāja iepriekšējam īpašniekam, citādi Kratosu sagaidīs garš kritiens un ļoti nepatīkama piezemēšanās. Starp citu, spārnus no sākumā būs jāiegūst, un, cerams, nav jāpaskaidro, ka pēc paša gribas Ikars no tiem nešķirsies...

Un, visbeidzot, nekur nepazudīs arī tāds geimpleja elements, kā mini-spēles, kur attiecīgajā mirklī mēs uzsitam uz ekrāna redzamo pogu kombināciju, un rezultāts tūlīt pat liek par sevi manīt. Šoreiz šī fīča tiks izmantota ne tikai cīņās ar monstriem, bet arī kā adventure sastāvdaļā.

Un ceļakājai

Bet pats galvenais ir tas, ka spēle solās saglabāt savu neatkārtojamo stilu, kur mitoloģija, episki piedzīvojumi un mīklu minēšana bija krietni ieziesta ar brutālām un ļoti asiņainām cīņām, sviedriem un salauztiem kauliem, kas kopā radīja atmosfēru, kāda droši vien valdīja senajā Kolizejā. Lai gan pirmā daļa iznāca krietni pirms Hot Coffee skandāla, seksa tēma tanī bija atīstīta ne mazāk par pārējām, un arī otrajā daļā autori negrasās atkāpties no iemītās taciņas, solot mums ne mazāk apburošu, atkailinātu sievišķu Kratosa ceļā, un savu izvēli pamatojot ar to, ka spēļu industrija jau sen ir izaugusi līdz tamlīdzīgām lietām. Un mēs, ja godīgi, esam tikai par. „Nē!” cenzūrai, „Jā!” maizei un izpriecām!

Sergejs "[iCE2]" Timoņins

Miljons ložu

Thu, 22 Jun 2006 08:37:35 GMT

Kantoris Criterion Games plašākai sabiedrībai ir pazīstams kā multiplatformas dziņa Renderware izstrādātājs un autoavāriju simulatora Burnout veido-tājs. Uzspridzinājuši autoarkāžu žanru, tie ar līdzīgu mēķi ķērās pie sev ne-raksturīga FPS. Iespējams, tieši tādēļ pirmais mēģinājums sanāca nelīdzens, neideāls, bet tomēr gana intriģējošs un ar lielu potenciālu. Kādēļ tāds nosaukums – Black? Tādēļ, ka spēle stāstīs par slepeno specvienību (black-ops) darbiem un nedarbiem, kā arī tādēļ, ka vienkārši labi skan!

Negaidīta atkalredzēšanās

Recenzijas (šī, protams, nav recenzija – mēs tām esam par stilīgu - red.) jāsāk vai nu ar kādu joku, vai ar sižeta aprakstu, taču visi joki man ir beigušies, un tas diemžēl ir tādēļ, ka jāstāsta par spēles sižetu, kura praktiski nav (tālu netrūka). Spriediet paši:

... Kaut kur fiktīvā Austrumeiropas valstī ASV specvienība seržanta Džeka Kellera vadībā meklē „nodevēju”. Džekam ir komandas biedri, taču vairākumā misiju tie nepiedalās, un Džeks pret skaitā visai daudzajiem „nodevējiem” (spēles beigās sakrājas vairāki tūkstoši) iziet viens, Rembo-stilā. Tas, principā, arī viss sižets, jo virziens vienmēr ir viens (uz priekšu), bet „nodevēju” netrūkst nekad. Kā teica viens no grāvējfilmas Last Action Hero varoņiem, mazais zēns Denijs Medigans: „Bad guys are in there!”, un nekas vairāk spēlētājam nav jāzin.

Atgriešanos pie Doom un Wolfenstein 3D laiku sižetiem papildina vēl viens sen neredzēts, un nevarētu teikt, ka īpaši gaidīts ciemiņš – FMV (full motion video) filmiņas ar aktieriem! Kam viņas vajadzīgas 2006. gadā, kad uz spēles dziņa veidotās cut-scenes jau sen pierādījušas savu pārākumu (skat. Metal Gear Solid 3, Fahrenheit un Resident Evil 4), to zina vienīgi spēles veidotāji, taču fakts paliek fakts. Šeit nav Westwood-balagāns un pat ne vēlās Sierras videokvestu B-līmenis, bet pēdējo Tonija Skota darbu (atraduši arī, kam līdzināties...) stilistikā uzņemtas ainas piesmēķētā pārrunu telpā, kur saķēdēto Džeku Kelleru nopratina kāds ar viņa rezultātiem manāmi neapmierināts kolēģis. Vienīgais, ko šīs ainas dara, ir jau tā pusdzīvā sižeta bremzēšana. Izbaudīt šo amatieru režijas brīnumu nāksies pēc pilnas programmas, jo pārtraukt/izslēgt filmiņas nevar. Tā, lūk.

Ložu un napalma orģijas

Taču kolīdz jūs tiksiet pie paša spēles procesa, tā aizmirsīsiet gan sižetu, gan filmiņas, gan visu pārējo uz pasaules, jo uz ekrāna notiekošais visbiežāk vienkārši parauj sev līdzi kā pilnā ātrumā braucoša lokomotīve. Spēles veidotāju mērķis bija izdarīt ar FPS to pašu, ko Burnout ar racing žanru, un, ja mēs atceramies, ka Burnout bija aiz autoarkādes fasādes nomaskēts avāriju simulators, tad Black ir aiz FPS fasādes nomaskēta milzīga apšaude!

Pēc spēles veidotāju vārdiem, viņu mērķis bija panākt, ka spēle sagādā baudu arī atrodoties tukšā istabā, un šo mērķi viņi panāca: vēl nekad tukšas istabas logu stikli nešķīda tik satriecoši, sienas nedrupa tik reālistiski, stūrī stāvošās propāna mucas nesprāga tik krāšņi, bet durvis no šotgana šāviena negāzās ārā tik sulīgi! Tā, principā, arī ir visa spēle, jo lielāko daļu apkārtnes elementu var sašķaidīt / saspridzināt / sadedzināt, un spēles veidotāji to tikai veicina, kur vajag un kur nevajag biezā slānī saliekot propāna mucas, benzīna tvertnes, gāzes caurules, degvielas cisternas, kājnieku mīnas, automobiļus un pat veselus iznīcināmus līmeņu gabalus – „nodevēji” bija pamatīgi kļūdījušies ar sava slēpņa izvēli! Dinamikā tas viss izskatās kā Holivudas popkorngrāvēja fināls, lai gan ko tur daudz runāt – domājams, ka skrīnšoti visu labi ilustrē.

Kas attiecas konkrēti uz spēles mehāniku, tad mūsu priekšā ir solīds, kaut ne ideāls tradicionālā FPS paraugs. Līmeņi ir pietiekoši dažādi, taču to ir maz (tikai 8), un tie visi ir jau sen labi zināmie Tilts, Doki, Fabrika, Pilsētas Iela u.c. FPS Slavas Zāles iemītnieki. Ieroču nav daudz, taču tie ir reāli eksistējoši eksemplāri (AK-47, MAC-10 utt.), un ir iespējams paņemt pa ierocim katrā rokā. Jā, arī AK-47. Ienaidnieku AI ir samērā gudrs, tas veikli izvairās no spēlētāja raidītajām lodēm, slēpjas aiz kastēm un propāna mucām, kā arī, redzot spēlētāju bēgam pēc aptieciņas, sauc pēc papildspēkiem un metas tam pakaļ. Protams, ka neiztika bez skriptiem, respawn un visur, kur vien var, gādīgi novietotiem sprāgsto-šiem elementiem, bet kur tā nav?

To visu spēcina PlayStation 2 un X-Box līmenim vienkārši fantastiska grafika (kura liek apšaubīt, ka PS2 jau nosvinēja 6 gadu jubileju, bet X-Kasti spēcina varenais GeForce 3 analogs), bet speciālo efektu daudzums mērojams desmitos (blur, grain, particle efekti u.c.). Ieroču modeļi izpildīti tik prasmīgi un ar tādu mīlestību, ka gun-frīkiem izraisīs orgasmu. Savukārt Dolby Digital EX 5.1 formāta saundtreks priecēs tos, kuri pamatīgi ieguldījuši savā mājas audiosistēmā, un noteikti saņems kādu balvu gadskārtējā apbalvošanas ceremonijā, jo uz doto brīdi ir vienkārši viens no labākajiem out there, par ko liecina tas, ka to piefiksē pat cilvēki, kuri parasti tādas lietas palaiž „gar ausīm”.

Gandrīz pilna aptvere

Rezultātā mēs iegūstam FPS ar sliktu sižetu, ideālām apšaudēm un rezultātā mazliet nomācošu geimpleju (jo tas no apšaudēm vien sastāv). Spēle ir salīdzinoši īsa (8 līmeņi = 8 stundas), multiplayer nav, nekādu dižo unlockable bonusu arī, tādēļ ir svarīgi pajautāt pašam sev, vai Jūs gūstat fizisku apmierinājumu no nepārtrauktas šaušanas, spridzināšanas un pārējā haosa? Ja action ir Jūsu mīļākais žanrs, bet Bad Boys II disks netiek izņemts no DVD-atskaņotāja, tad lieta ir izlemta, taču, domājams, ja ļoti daudzi piedeva Criterion bezjēdzīgās automobīļu svalkas iekš Burnout sērijas, tad bezsižetisko un bezjēdzīgo šaudīšanos tai piedos nu jau krietni mazāks pulks.

... Bet šā vai tā jau pēc neilga laika roka pati sniedzas pēc Black diska, jo organisms prasa kārtējo adrenalīna devu, un nu jau kuro reizi tiek pārspēlēti paši smeķīgākie spēles fragmenti. Ir daudz visādu veidu, kā noņemt stresu – fiziskie vingrinājumi, masturbācija, vūdū lelle Parisas Hiltones izskatā. Tagad tiem pievienojas arī Black, kurš piešķir jaunu nozīmi jēdzienam „bezsmadzeņu bojeviks”.

Sergejs "[iCE2]" Timoņins

Zelts

Thu, 22 Jun 2006 08:36:07 GMT

Katrai leģendai ir savs sākums, katrai veiksmīgai franšīzei vajadzīgs savs izcelsmes stāsts. „ Ja jau pat tēvocis Lūkass safilmēja veselu triloģiju par Dārta Veidera jaunības gadiem, ar ko es esmu sliktāks?” domāja Metal Gear sērijas tēvs Hideo Kodžima (Hideo Kojima), un tā viņa sarūpētais stāsts par Solīdā Sneika bioloģiskā tēva un lielākā ienaidnieka Big Boss pirmajiem karjeras soļiem negaidīti izvērtās par vienu no 2004. gada labākajām spēlēm un visas sērijas spožāko pērli. Ir 2006. gada pavasaris, un maestro ir atpakaļ ar sava lielākā šedevra uzlabotu un papildinātu versiju, sava veida Director’s Cut trijos ar pusi diskos. Atšķirībā no kino-industrijas, kur mums regulāri par papildus naudu tiek piedāvātas filmu „pilnās versijas” ar atpakaļ pieliktajiem montāžas atgriezumiem, Kodžima & partneri gāja uz visu banku, jo papildinājumu/uzlabojumu skaits velk uz atsevišķu add-on un vairāk kā attaisno būtībā tās pašas spēles atkārtotu iegādi.

Subsistence

Komplekta pirmais disks, Subsistence, satur Metal Gear Solid 3: Snake Eater (MGS3) visā tās krāšņumā. Pasauli var sadalīt divās daļās – viena ir dzirdējusi, ka spēle ir viens no nozīmīgākajiem projektiem ne tikai uz PlayStation 2 vien - ar fantastisku scenāriju, aizraujošu geimpleju, lielisku grafiku un miljonu dažādu sīkumu, kuri atšķir ģeniālu spēli no vienkārši labas, bet otra puse ir spēlējusi MGS3 un pilnībā parakstās zem visiem apgalvojumiem. Sāpes, ciešanas, saviļņojums, dusmas, bailes, nožēla, līdzjūtība, lepnums un prieks – Snake Eater nav jāspēlē, bet jāizdzīvo, un, vienreiz pamēģinot, tā paliks atmiņā uz visiem laikiem. Tādēļ tā vietā, lai velreiz dziedātu slavas dziesmas, apskatīsimies, kas tad īsti ir mainīts Subsistence versijā.

Lielākā atšķirība (un lielākā veiksme) ir jaunā kamera. Atšķirībā no „parastā” MGS3 (kā arī visiem pārējiem Metal Gear), kur kamera allaž atradās top-down pozīcijā, šeit to ir iespējams piekabināt Sneikam tieši aiz muguras, a la Sems Fišers, no kā spēle iegūst vienkārši neizsakāmi – vairs nekādu pārslēgšanos first-person režīmā lai notēmētu vai vienkārši aplūkotu apkārtni. Askētiski noskaņotie pilsoņi var turpināt izmantot veco kameru, taču viņi, kā vienmēr, būs mazākumā. Jaunā kamera ir pirmais mēģinājums pirms Metal Gear Solid 4, kur tā būs šāda pēc noklusējuma.

Kā nākamais nāk pavisam jaunu kamuflāžas kostīmu komplekts, kā arī veselas sešas grūtības pakāpes (oriģinālā bija trīs), no kurām pēdējai dots nosaukums European Extreme. Kā zināms, atšķirībā no sissy amerikāņiem, Eiropā dzīvo tikai paši ekstrēmākie geimeri – spēle momentāli ir galā, kolīdz Sneiku pamana kaut viens no ienaidniekiem (pamēģini nu izej). Pirmā diska bonusus noslēdz Demo Theater, kura iespējams vēlreiz noskatīties jebkuru no spēles ārprātīgi daudzajām kat-scēnām. Un, tā kā tās visas iet reālajā laikā un uz spēles dziņa, ir iespējams paspēlēties ar galvenā varoņa izskatu, ietērpjot to zinātnieka uniformā vai kādam aģentam aizlienētā smokingā.

Persistence

Otrais disks, Persistence, ietver sevī visus galvenos izdevuma bonusus, un kā pirmais nāk pilntiesīgs multiplayer režīms! Pirms pāris gadiem tīkla MGS šķita kā sapnis (vai drīzāk kāda nenormāla fana murgi), taču te tas ir, mūsu priek-šā. Deathmatch, Team Deathmatch, Rescue (vietējais Hostage Rescue), Capture the Frog (protams, CTF) un Sneaking režīms (kur viena spēlētāja vadīto Sneiku medī visi pārējie) ir brīvi spēlējams caur Sony Online servisu. Divpadsmit pieejamās kartes (balstītas uz spēles līmeņiem) ir labi sabalansētas dažādam spēlētāju skaitam, bet labākajās multiplayer tradīcijās jebkura sesija ir pilnībā kastomizējama – sesijas/-u ilgums, skaits, režīmu secība, spēlētāju skaits, pieejamie ieroči un viss pārējais, ko mēs jau esam pieraduši sagaidīt no krietnas daudzspēlētāju komponentes. Starp citu, arī paši Kojima Productions darbinieki nereti redzami online mačos.

Kā nākamais bonuss nāk Rietumos oficiāli nekad nepublicētas pirmās divas sērijas daļas – Metal Gear un Metal Gear 2: Solid Snake, oriģināli iznākušas uz 8-bit MSX platformas. Abas spēles ir autentiskas līdz pēdējam pikselim, un interesenti beidzot var uzzināt, ar ko tad viss sākās. To izdarīt palīdzēs pavisam svaigs angliskais tulkojums.

Antīkajai vēsturei seko nākamais bonuss, kurš nosaukts par Boss Mode. Domājams, ka nosaukums visu izsaka, un patiesi – šajā režīmā tiek piedāvātas cīņas ar visiem Snake Eater bosiem. Taču, tā vietā, lai vienkārši iemestu spēlētāju pie bosa, tam tiek piedāvāta izvēle – piebeigt bosu ar noteiktiem ieročiem, ierobežotā laikā vai citiem nosacījumiem. Lieliska iespēja vēlreiz izbaudīt lieliskās MGS3 bosu cīņas, kurām seko vēl oriģinālā pamanītais mini-game/parodija Snake vs. Monkey, kur Sneiks cīnās pret Ape Escape izmukušajiem mērkaķēniem.

Un kā piedeva visam nāk Secret Theater, kur iespējams noskatīties dažādus jautrus video, kuros spēles veidotāji parodē un izsmej spēles varoņus un notikumus, kā arī slaveno E3’2005 joku video, kurā Raidens no MGS2 izmisīgi cenšas ieņemt sērijas galvenā varoņa vietu. Visi šie video pieejami arī spēles oficiālajā mājaslapā.

Pie tam tieši Persistence disks ļauj savienoties ar PSP spēli Metal Gear Acid 2, lai Snake Eater uzņemtos ekrānšāviņus varētu aplūkot ar Acid 2 komplektā nākošajām 3D brillēm.

Existence

Komplekta trešais disks, Existence, spēļu industrijai ir kaut kas pilnīgi jauns. Tanī var atrast vairāk nekā trīs stundas garu filmu, kura ir samontēta no spēles filmiņām, papildinātām ar jaunām ainām, jaunu saundtreku un aizkadra balsi, kura savelk kopā notiekošo uz ekrāna. Tādejādi mēs varam vēlreiz izbaudīt Snake Eater – šoreiz kā pilnmetrāžas datoranimētu filmu, pie tam tieši tādu, kādu to iecerējis tās režisors, Hideo Kodžima. Un, ņemot vērā to, ka spēles rullīši jau tā bija kinematogrāfiskas kvalitātes, apvienot tos pilnmetrāžas filmā bija patiesi lieliska ideja! Šajā pašā diskā atradīsiet arī nu jau leģendāro Metal Gear Solid 4 TGS’05 treileri, kurš laikam kalpo kā mudinātājs iegādāties PlayStation 3. Šis disks gan pieejams tikai spēles Limited Edition versijā.

Tie, kas spēli iepriekšpasūtīja ASV veikalos, saņēma arī ceturto disku, kurā atrodas dokumentālā filma Metal Gear Saga: Volume 1. 35 minūtes garais video stāsta par visām sērijas daļām, un satur intervijas ar pašu Kodžimu un citiem spēles veidotājiem. Lai gan šo disku iegādāties nav iespējams, ne mirkli nešaubos, ka vairumam mūsu lasītāju to sameklēt nesagādās nekādas grūtības...

Nobeiguma vietā

Cerams, ka viss iepriekšminētais Jūs pārliecināja, ka Subsistence nav nekāds double-dip, bet gan pilnībā izdevies mēģinājums lielisku spēli padarīt vienkārši ideālu, un ir savas cenas cienīgs. Ja Jūs jau esat spēlējuši Snake Eater, un Jums tas patika, tad, visdrīzāk, Subsistence jau atrodas Jūsu plauktā, bet, ja vēl neesat... ko, ellē ratā, Jūs vēl gaidat?

Sergejs "[iCE2]" Timoņins

Varoņus izsaucāt?

Thu, 22 Jun 2006 08:34:01 GMT

Liekas, vēl pavisam nesen ar klusu apbrīnas nopūtu skatījāmies uz Heroes of Might and Magic 3 starta ekrānu. Pēc pirmā uzdevuma paveikšanas lielākajai daļai spēlētāju jau bija izveidojies priekšstats - HoMM 3 ir ļoti labs turpi-nājums HoMM sērijai. HoMM 4 tika gaidīti ar tikpat lielu cerību kā HoMM 5, taču ceturtais turpinājums šajā sērijā diemžēl bija "kroplītis" - ne spēlējamības, ne optimizācijas, ne uzlabojumu (ja vien pie uzlabojumiem nepieskaita pārvei-dotās rases, maģijas, monstru vienības).

Tādēļ visi sērijas fani ar bažām gaidīja "piektos varoņus". Vecum vecā "neuz-traucieties, apgulieties, dziļi elpojiet, viss būs labi" spēļu izstrādātāju mantra šoreiz tā īsti nestrādāja, jo rūgtā pie-redze ar HoMM 4 visiem faniem lika uztvert stāstīto un rādīto kā atraidītai līgavai. Pat pēc atvērtā beta testa kaut kur dziļi sirdī perinājās šaubas, jo lielākā daļa testētāju vienā balsī sajūsminājās par spēles izskatu. Šobrīd varu pilnīgi droši apgalvot - viss ir bum... viss ir kārtībā. HoMM 5 līdzinās 3ajiem, kā jau mums tika solīts. Protams, ir šādas tādas izmaiņas, taču vecais labais "vēl vienu karti un tad paēst" ir atgriezies.

Labais tonis pieprasa vienmēr piesaukt Heroes of Might and Magic aizsācēju King's Bounty (tā kā abi tapa New World Computing paspārnē). Savukārt par Might and Magic universa radītāju tiek uzskatīts Džons Van Kanengems. Lāga Džons nolēma, ka ar lomu spēlēm Might and Magic universā nepietiek un pēc nelielas prāta vētras saprata, ka paša radītā pasaule ir gana laba arī stra-tēģijām. 2003. gadā franču Ubisoft nopirka Džona gara bērnu par nedaudz vairāk kā miljons naudiņām un uzticēja krievu Nival radīt HoMM piekto daļu. Kāpēc tieši Nival? Pirmkārt lēti. Otrkārt Nival jau bija kaut ko ļoti līdzīgu izstrādājuši - Demiurgus. Ironiski, taču Nival savus Demiurgus izstrādāja ar vienu kāju balstoties uz HoMM (Nival toreiz aktīvi visiem stāstīja, ka Demiurgi būs "krievu HoMM") un ar otru Magic the Gathering sistēmās.

Un aizguvumu no Demirugiem, HoMM 5 ir pietiekami daudz. Ir atsevišķi grafiskie elementi un ir vesela kaujas sistēma. Pamatā HoMM 5 ir tas pats HoMM 3 (un to mēs arī gribējām), 8 rasu vietā ir 6, pilis, būdiņas un egles arī ir. Kaujās tagad ir nācis klāt tāds mainīgais kā iniciatīva. Nē, varoņi nenodarbojas ar personāla vadības problēmām, taču arī bez uzmanības šo lielumu nevar atstāt. Iniciatīva konkrētam monstram nozīmē to, cik ātri tas uzsāks kauju. Kaujas laikā šis lielums var mainīties, līdz ar to, taktisko variantu veidi palielinās. Demirugos kaujas norisinājās pēc Magic the Gathering principa - tu izvelc kārti, pretinieks izvelk kārti, gājienu kārtība arī var mainīties. Nu lūk, "varoņu" kaujās šīs kārtis ir monstri - tu izdari gājienu ar monstru, pretinieks izdara gājienu ar monstru. Ekrāna apakšā slīd josla uz kuras var redzēt nākamo gājienu kārtību, tiklīdz gājienu kārtība mainās tas uzreiz uz šīs joslas parādās. HoMM 3 diezgan nozīmīgi bija "ātrie" monstri - tādi, kuri pretinieku armiju spēja sasniegt vienā vai divos gājienos. HoMM 5 svarīgi ir tieši tie monstri, kuriem ir augsts iniciatīvas rādītājs.

Par rasēm un monstriem nekādu pretenziju nav un nevar būt. Katrai rasei ir savas priekšrocības, katram mons-tram ir savas priekšrocības, lai gan tādu winning combination kādi bija black dragon HoMM 3 šeit nav. Burvju un Pils rases zvēri un nezvēri ir pārcietuši ļoti maz izmaiņu, kamēr Pazemes un Elles rases mainījušās. Lielāko daļu burvestī-bu arī nebūs grūti atpazīt, lai gan šeit nākas nedaudz vilties - armageddon vairs nav pasaules gals un dimension door ir pārvērties par nevajadzīgu krāmu.

Galvenais HoMM 5 triecienspēks ir izskats. Viss, sākot no pilīm beidzot ar varoņu atstātajām pēdām uz virtuālās pasaules ceļa, izskatās satriecoši. Citreiz tā vien prasās nospiest uz meteor shower, lai gan tas noslaucīs no ceļa arī pāris savējos. Vai arī sēdēt un skatīties uz pilnībā uzbūvēto pili un priecāties kamēr virtuālā kamera lēnām rotē ap to. Lai nu ko, bet Nival acis priecēt māk - arī Demiurgus slavēja tieši par grafisko izpildījumu.

Mūzika ir tieši tāda, kādai tai arī jābūt - neuzbāzīgai. Paiet nedēļa un tu jau zini, kāda katrai pilij ir mūzika un par to vairāk nedomā. Arī ieskaņojumam nevaru piesieties, lai gan citreiz subtitros redzamais teksts ne gluži sakrīt ar ierunāto, taču tas neizjauc kopējo atmosfēru un līdz ar to arī netraucē.

Spēles kampaņa ir pietiekami sarežģīta, lai arī vecam HoMM vilkam būtu interesanti. Katrā kartē uzdevumi atšķiras un ir samērā grūti. Man pašam nācās atsevišķas kartes pārspēlēt no sākuma, kamēr sapratu kā īsti to var vinnēt. Un te nu būs pirmā darvas karote Nival medus mučelē - paši kampaņas notikumi, kuri sasaista kartes kopā (jā arī skriptētās in game scēnas) ir neiedomājami garlaicīgi un nepārlie-cinoši. Ir mums gan pašpārliecinātie bruņinieki, gan ļaunais burvis, gan jaunais varonis, kurš grib sevi pierādīt. Taču pašam spēlētājam netiek dota jebkāda izvēle, viss sižets ir pilnīgi lineārs. Tomēr tā ir stratēģija un lielākajā daļā stratē-ģiju spēlētājam ir vienalga kāda mērķa labad viņš cīnās - ka tik gaļa. Un gaļa Nivalam ir pārpārēm.

Pat ja HoMM 5 nebūs gada spēle, tā droši var pretendēt uz balvu "gada gaidītākā spēle, kura attaisnoja cerības".

Mārtiņš "batou" Sils

Futbols? Jā. Saprātīgs? Nē.

Thu, 22 Jun 2006 08:32:32 GMT

Dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas skatoties televizora ekrānā labi noaugušu vīru skraidelēšanu pakaļ bumbai, prātu pārņem divas galvenās vēlmes. Pirmkārt, izsniegt katram futbolistam pa savai, personiskajai bumbai. Taču to jau pirms daudzām desmitgadēm paveica vecais Chotabičs un, atkārtojot to, mans vārds tiktu kaunpilni iemīts dubļos kā prastiem plaģiatoriem pieklājas. Otrā vēlme – arī pašam uzspēlēt futbolu - ir krietni cēlāka. Bet, diemžēl, lai to paveiktu, ir nepieciešams zināms aprīkojums. Pie tam krietni vieglāk ir palaist kādu futbola simulatoru. Sensible Soccer 2006? Kaut vai.

Piespēle

Ja redzat, ka veidotāji par vienu no galvenajām savas spēles fīčām sludina lielās personāžu galvas, uzreiz kļūst skaidrs, ka kaut kas ar to nav kā vajag. Aizdomas vēl jo vairāk pastiprinās, uzzinot, ka izstrādes laiks spēlei, kas iznāk uz visām trijām galvenajām platformām (piedodiet, Nintendo), ir bijis tikai nedaudz vairāk par vienu gadu, lai tā varētu iznākt tieši uz Pasaules Kausa sākumu. Droši vien varam apsveikt ar šī mērķa sasniegšanu, jo tas būs gandrīz vienīgā uzslava Kuju Entertainment visā rakstā.

Tiesa, pirmie iespaidi ir visai pozitīvi: ātra, atraktīva futbola spēle, kas sevi neuztver diez ko nopietni. Vai varbūt tādas domas manī izraisīja izdevēju (Codemasters) preses relīze, kurā Sensible Soccer 2006 bija aprakstīts tieši šādiem vārdiem. Tas, protams, ir mantojums no 90.-to gadu pirmās puses, kad Sensible Soccer un tā atvasinājumi valdīja pār futbola simulatoru tirgu ne sliktāk kā dinozauri Juras laikmetā. Taču tad izmira... gluži kā dinozauri Krīta laikmetā (vismaz es ceru, ka viņi izmira Krīta laikmetā, jo pretējā gadījumā man nāksies atslēgt telefonu, jo pa to nepārtraukti zvanīs... ēēē... tie džeki, kas pēta dinozaurus). Bet, pēc Sensible Soccer mobilo telefonu inkarnācijas panākumiem, Codemasters, kam pieder tiesības uz zīmolu, izlēma, ka šo to būtu iespējams nopelnīt arī ar ātrumā uztaisītu PC/PS 2/Xbox versiju. Un tā tas notika.

Diemžēl nākamie iespaidi bija krietni neiedvesmojošāki.

Sitiens pa vārtiem

Protams, gods un cieņa izstrādātājiem, ka viņi nav centušies Sensible Soccer pārveidot par lētu FIFA vai Pro Evolution Soccer pakaļdarinājumu. Vadībai gan ir pievienotas vēl pāris pogas – tagad viena ir atvēlēta piespēlēm, otra – sitieniem, bet trešā – sprintam. Tomēr princips paliek tas pats: ātri skraidām pa visu laukumu, drudžaini saspēlējoties un cenšoties pie pirmās iespējas uzsist pa vārtiem, izlokot bumbas trajektoriju tās lidojuma laikā. Tīri teorētiski tas izklausās aizraujoši... līdz brīdim, kad saproti, ka AI nav diez ko gudrāks par garīgi atpalikušo augšstāva kaimiņu, kam, vannojot bērnu, izdodas izraisīt plūdus manā dzīvoklī. Tiesa, iespējams, šeit vainojami ir celtnieki – pie tam māja jau arī nav nekāda jaunā. Tomēr skatīties, kā no griestiem lejup burtiski tek dīvaina izskata ūdens, nav diez ko patīkama sajūta.

Savā pirmajā Sensible Soccer 2006 spēlē (vēl demo versijā), es ar Argentīnu nospēlēju neizšķirtu ar Angliju. Otrajā spēlē jau uzvarēju ar minimālu pārsvaru. Trešā spēle noslēdzās ar Alt+F4 pie 4:0 manā labā otrā puslaikā vidū. Man, protams, patīk uzvarēt. Bet šis jau ir manāms pārspīlējums. Diemžēl arī pilnajā versijā situācija nebija diez ko apgrūtināta – pirmajā piegājienā Paragvaja manā vadībā bez īpašām grūtībām aizkļuva līdz Pasaules Kausa finālspēlei, kur tikai pagarinājumā piekāpās Brazīlijai. Ņemot vērā, ka oriģinālajā Sensible Soccer sērijā nekas līdzīgs ne tuvu nebija iespējams (vismaz bez diezgan nopietnas trenēšanās), teikt, ka biju sarūgtināts, būtu zināms situācijas nenovērtējums.

Jesus saves! But Shearer scores on rebound!!!

Un tagad jaunumi, kas varētu ieinteresēt (un pārsteigt) Kuju Entertainment. Ir XXI gadsimts! Tāpēc savādi apzināties, ka leģendārās sērijas 2006. gada izlaidums ir iespējām nabadzīgākais visā tās vēsturē. Patiesībā situācija šajā jomā ir tik traģiska, ka liek domāt par vienkāršas shareware beta versiju. Ja vienīgā iespēja aplūkot statistiku ir pēc spēles beigām, ja spēlētāji tiek identificēti tikai pēc uzvārda un vārda pirmā burta, ja vienīgās viņus raksturojošās īpašības ir „zvaigznīšu” skaits un specialitātes saīsinājums trīs burtu apjomā (kas pie tam nekur spēlē nav paskaidrots – tā kā ceram, dārgie draugi, ka manuālis jums ir pa rokai), ja spēlei, kura galvenokārt paredzēta daudzspēlētāju režīmam, no tiem atbalsta tikai hotseat un, ja Sensible Soccer sērijas stūrakmens – karjeras režīms – nav atrodams pat ar vienu no tiem lētajiem lukturīšiem, kas mistiskā kārtā sabojājas jau pēc dažu stundu lietošanas (un tieši brīdī, kad tev nakts tumsā jādodas cauri mežam), kļūst skaidrs, ka spēle ir zaudējusi savu dvēseli. Jā, futbola spēļu puslaika pārtraukumos ir iespējams ātri izspēlēt vienu spēli, taču diez vai kādu pārņems nepārvarama vēlme līdz vēlai naktij sēdēt pie datora, vienu pēc otras izspēlējot desmit dažādu Eiropas valstu čempionātus ar pašradītu komandu (Sensible Soccer 2006 alternatīva karjeras režīmam).

Tāpēc, piedodiet, Codemasters, piedodiet, Kuju Entertainment un piedodiet cilvēki, kas pārdeva savu dvēseli par 25 latiem (patiesībā cena ir pozitīvākais spēles aspekts), lai iegādātos to, kam vajadzētu kalpot par leģendas atdzimšanu no pelniem, bet Sensible Soccer 2006 ir ieteicams tikai cilvēkiem, kurus uzbudina lielas galvas un Irānas – Angolas futbola spēles. Pārējiem atliek apgādāties ar AI uzlabojošiem modiem un gaidīt gandrīz nenovēršamo nākamo versiju, kurā izstrādātāji (pārsteigums!) sola labot visas nepilnības... vai arī atrast Total Soccer 2000, kas bez īpašām problēmām pārspēj Sensible Soccer 2006 tās lauciņā. Vai arī cerēt, ka Dini Dino – leģendārās Goal! sērijas un citu slavenu tās ēras futbola simulatoru izstrādātājs –, kurš arī strādā pie reiz slavenās sērijas jaunas versijas, būs rūpīgāks savā attieksmē.

Vilis "Peacemaker" Kasims

Doom: Roguelike

Thu, 22 Jun 2006 08:31:07 GMT

Mēs visi zinām, kas ir Doom: asinis, dēmoni, asinis, lidojoši galvaskausi, asinis, teleportācijas iekārtas, asinis un raķetes. Un asinis. Doom ir kā lāsts, kas liek atkal un atkal pielādēt savu divstobreni, lai bristu cauri monstru pārpildītiem labirintiem, meklējot atslēgas un darot kaut ko, kam, cik nu sapratu no Doom sižeta, laikam ir sakars ar citplanētiešiem un kaujiniekiem un tamlīdzīgām lietām.

Taču par spīti visām pozitīvajām īpašībām (lasi: gaļas daudzumam) nevienam nav noslēpums, ka Doom ir viens no izteiktākajiem meinstrīma šūteriem, un neviens sevi cienošs 1337 h0x0rz's nespēj piesēsties pie spēles, kuru zina, spēlē un ir par labu atzinuši vairāk kā pieci cilvēki, kas pie tam NEklausās metālu (!!!). Taču uzspēlēt kaut ko labu gribas arī monitora atspīduma bērniem - un kā vēl... bet pašcieņa neļauj. Lūdzami nebēdājiet, dārgie 1337 džentlmeņi, jo Doom tomēr IR alternatīva. Tāpēc, lai skan trombonu solo un dzied nāves eņģeļu koris, jo laukumā uznāk Doom: Roguelike (a.k.a. DoomRL). Bet, vispirms, ļaujiet man nedaudz gremdēties atmiņās.

Atceros, kā bērnība pirms gulētiešanas un lūgsnas noskaitīšanas mēdzu aizvērt acis, lai pārvērstos par "@" simbolu. Es iztēlojos sevi skrienam pa Fobosa virsmu, kliedzot: "Pif! Paf!", jo no visām pusēm man uzglūnēja ļaunie "h", "B", "c" un "i". Viņu asinis piepildīja manas acis, un es šāvu, neraizējoties par visapkārt šķīstošajiem "." un "%". Brīžiem virsroku guva "viņi", brīžiem - es. Tā bija cīņa par tiesībām izdzīvot līdz nākamajam līmenim, izdzīvot līdz brīdim, kad "c" kļūs divreiz spēcīgāki kā sāku mā, līdz brīdim, kad pa visu stāvu vairs nebūs neviena "+", bet pie skābes piepildītājām mucām būs sapulcējušies vēl pārdesmit "h". Un es šāvu, līdz grīda man visapkārt kļuva sarkana un pilna ar mirstošo dēmonu nomestajiem "}". Es šāvu un šāvu, tad pārlādēju un šāvu atkal, kamēr ceļš līdz "<" bija brīvs, un līdz apziņai izlauzās doma, ka es esmu izdzīvojis. Es biju dzīvs! Dzīvs! Jā, tie bija labi laiki...

Labi, atzīšos, ka šizofrēnisko sapni nupat izdomāju. Vienkārši bija nepieciešams kaut kas, lai bezgala cienījamie raksta lasītāji uzreiz neaizskrietu instalēt DoomRL (kas nenovēršami notika, ja pirms teksta lasīšanas tika apskatīti ekrānšāviņi), bet gan turpinātu lasīt recenziju, tādējādi paaugstinot manu paš

apziņu. Tātad DoomRL. Zināms arī kā 1337 sapnis. Grafika? Nekāda. Skaņas? Nav. Geimplejs? Skrien un šauj. Krāsas? Baltā, melnā un sarkanā, brīžiem piemetot arī kādu dzeltenu vai zaļu pikseli. Kā jau teicu - 1337 sapnis. Spēle, kas nekad netiks pārdota skaistos veikalos, ko nekad nespēlēs lameri. Un tas viss, pateicoties Kornel Kisielewicz.

Kā jau pirmajā rindkopā minēju, Doom ir sižetiski un geimpleja ziņā ārkārtīgi bagāta spēle, taču, par laimi, DoomRL ir izdevies paveikt neiespējamo misiju notvert tās garu un iespundēt visus smalkumus nepilnos divos megabaitos, tajā pašā laikā pat papildinot un uzlabojot oriģinālu. Un ar "uzlabojot" es domāju RPG elementu ieviešanu - diemžēl šeit DoomRL nav izdevies izvairīties no meinstrīma ietekmes: RPG krustojumi ar jebkuru žanru ir mūsdienu datorindustrijas mēris. Labā nozīmē, protams. Bet nu, pie lietas.

Ieinstalējam. Tas ir ātri. Palaižam. Tas ir viegli. Titulekrāns. Tas ir jāaizspaida projām (atzīsimies - kurš no mums pie pilna prāta grasās lasīt pateicības tekstus spēles tapšanā iesaistītajiem?). Uzraksts: „Enter name". Ierakstām: "Lauminja" (speciālie simboli netiek atbalstīti... 1337...) un gaidām, kas būs tālāk. "Choose a trait" Kas, pie sētas suņa ķēdes, ir tas? Aha! Solītie RPG elementi! Kas gan Lauminjai varētu piestāvēt vairāk: "Hellrunner" vai "Son of a Gun"? Hmm.. otrais sola Dmg +2/lvl? Ņemam! Pār ekrānu pārslīd asinis un sākas sižeta izklāsts. Spiežam projām (varu paskaidrot: tur ir kaut kas par marīniem un citplanētiešiem. Doom, vai ziniet.). Un parādās pirmajā ekrānšāviņā redzamais skats. Let the bloodshed begin! Vai arī: "Laipni lūdzam Rogue tipa RPG pasaulē!" Kāda starpība, godīgi sakot.

Paskaidrojums šajā lietā neiesvaidītajiem: Roguelike RPG ir sinonīms vārdu savienojumam: Hardcore RPG. Aizsākušies ar spēli Rogue 70.-tajos gados kā izmēģinājums UNIX iespējām, tie vēl aizvien attīstās un pilnveidojās (slavenākais piemērs - Nethack, kurš atrodas izstrādē jau 15 gadus vēl aizvien pēc kāda laika dzemdējot jaunu versiju, daloties kā amēba), priecējot sistēmu administratorus un citus dīvaiņus ar melnbaltu simbolu pārpildītu grafiku, uz gaļu orientētu geimpleju, kas ir bagātināta ar visai dīvainu varoņu attīstības sistēmu (piemēram, Nethack cita starpā piedāvā iejusties arī orka-arheologa ādā, lai ceļotu cauri labirintiem, meklējot mistisku amuletu), kas lielākoties krietni pārspēj mūsdienu dungeon crawl pārstāvju piedāvājumu. Tiktāl vēsture. Tagad varat uzmosties, pamodināt blakus sapulcējušos indivīdus un turpināt lasīt par Lauminjas piedzīvojumiem drosmīgo zombiju pārpildītajā Fobosa bāzē.

Kā jau katrā kārtīgā roguelike RPG (personiskas dabas piebilde: nost ar latviskojumiem! un lai dzīvo 1337 termini!!!1111), DoomRL Lauminju asociē ar "@" - sākumā baltu, taču krāsa var mainīties atkarībā no uzvilktā apbruņojuma (un vēl nesen jaunākie RPG lielījās, ka tajos varoņu izskats mainās dinamiski atkarībā no izvēlētā ietērpa... jāmācās vēsture, dārgie izstrādātāji). Jā, mūsu mīļā Lauminja nav nekāda skaistumkaraliene, taču rakstura īpašības un ieroči (sākumā gan nav nekā vairāk par vienkāršu pistoli) spēj to aizstāt ar uzviju. Uzmanīgi rāpojot pa pirmā līmeņa bāzi, varam pagūt apskatīt apkārtni (pagaidām monstri vēl mums neuzbrūk). Izrādās, ka Lauminja ir iespundēta kvadrātveida telpā, kurā par sienām kalpo "#", par grīdām - "." un durvīm dzelteni "+" vai "/" atkarībā no to atvērtības pakāpes. Par laimi klaustrofobija mūsu varonei ir sveša, un viņa braši rāpo uz priekšu, kur viņas ērgļa cienīgās acis ir pamanījušas sarkanus "+". Tie ir pirmās palīdzības komplekti, kuri mums noderēs... ja vēl pirms roka aizsniegsies līdz tām, ļauno dēmonu izšautās lodes nebūs izšķaidījušas Lauminjas smadzenes. Beidzot esam nonākuši pie durvīm. Dziļa ieelpa. Vēl dziļāka. Tagad izelpa. Roka aizstiepjas līdz durvīm. Tās, klusi čīkstot, atveras.

Jūtat, kā ceļas asinsspiediens? Jūtat savās vēnas saspringti pulsējam tik dārgo šķidrumu? Pwn3d!! Bwahaaha!

Paskat, tik, "h", kas agrāk bija cilvēks! Sveiks, izbijušais cilvēk! "Pif!" "The missile hits the former human! The former human fires! You are hit!" "Paf!" "The missile hits the former human! The former human dies!" Vai es tiku teicis, ka Doom ir visu laiku labākā spēle? Nē? Nu, vienalga, bet, tā kā DoomRL ir balstīta uz gājieniem, tā automātiski kļūst vismaz 3 reizes labāka. VISMAZ. Izšauju es. Izšauj tu. Nošauju tevi es. (Ja teksts jūs neapmierina, lūdzu iedomāties fonā skanam baisi skaļu "Tuc! Tuc!" - tad arī teksts nav būtisks.) Vēl daži šāvieni (kas tiek demonstrēti ar zaļu šļūteni atgādinošu zaļu "#" virkni, kas izstiepjas līdz upuriem) un pa gaisu pašķīst asinis. Jā, asinis. Spēle nav piemērota bērniem, jo, labākajās Doom tradīcijas, asinis būs. Daudz un grafiski attēlotas (t.i., ar sarkaniem "." un "%"), tāpēc pirms spēlēšanas ieteicams pārliecināties, vai tuvumā nav vecāku, jo pretējā gadījumā draud mājas arests par vardarbību veicinošas spēles lietošanu uzturā.

Katra līmeņa galvenais uzdevums ir nokļūt līdz trepēm (">"), kas ved kaut kur lejup (ir arī īpašie līmeņi, kas ir apzīmēti ar sarkaniem ">", kas ved... kaut kur citur - atgādinu, ka mēs runājam par Doom inspirētu spēli, tātad loģikas piemērošana ir lieka), uz jaunu randomā izģenerētu levelu (redziet, kā mana 1337-o-meter rādītāji palielinās?), pa ceļam cenšoties izvairīties tikt nonāvētam no ļauno burtu izšautajiem punktiņiem. Par laimi, nonāvējot augstākminētos burtus jūs gūstat pieredzi, kuru var izmantot jaunu trait'u iepirkšanai (starp citu, iesaku ieviest skolu veselības mācību progra-mmās jaunu apmācības punktu: "Ko darīt, ja savā ceļā pie trepēm jūs satiekat pretī nākošu burtu," jo, kā mums māca DoomRL, burti ir ļauni. Lūdzu atkārtot pēc manis: "ĻAUNI". Tā. Tas bija nepieciešams, lai recenzija kļūtu resnāka. Arī tas ceļ manu pašapziņu - un jūs taču negribat to nosist līdz pat pagrabam?). Atzīšos, ka nezinu, vai spēlei ir beigas. Patiesībā, mani tas arī īpaši neinteresē. Šeit galvenais ir gūt baudu no visapkārt šķīstošajām asinīm.

Tātad: vai DoomRL ir sava vārda cienīgs? Varam veikt pārbaudi. Asinis? Ir. Dēmoni? Ir. Asinis? Ir. Lidojoši galvaskausi? Ir. Asinis? Ir. Telepor-tācijas iekārtas? Ir. Asinis? Ir. Raķetes? Ir. Kaut kas, kas atgādina futūristisku dizainu? Ir (no filmām mēs uzzinām, ka nākotnē neviens nelietos grafiskās operētājsistēmas bet gan veco, labo DOS, tā kā arī DoomRL izskats ir futūristisks). Jēdzīgs sižets? Nav. Tātad atbilde uz rindkopas pirmajā teikumā uzdoto jautājumu ir pozitīva. Un ar to arī beidzam.

Ak, jā, par Lauminju. Viņa nomira, kad elles bruņinieks ietrieca ribās kaut ko, kam eksplodējot, uz visām pusēm pašķīda epilepsiju izraisoši pikseļi. Un tā tai palaistuvei arī vajadzēja.

P.S. DoomRL grafons rullllzzz!!!!!

VIlis "Peacemaker" Kasims

Puskailo elfu atbildes trieciens

Thu, 22 Jun 2006 08:29:07 GMT

Nav viegli būt tumšajam elfam fantāzijas pasaulē, ko izdomājis kāds pusmūža vīrs, kas joprojām dzīvo mātes pagrabā. Kā likums, tumšie elfi ir ļauni, iedomīgi rasisti, kuru mērķis visbiežāk ir apkārtējās pasaules paverdzināšana. Taču nevainojiet viņus visā tajā – arī Jūs nebūtu Māte Terēze, ja visu mūžu pavadītu pazemē, kur Jūsu labākais draugs ir vienacains nezvērs vārdā Bendžamins.

Ķēžu bikini izglābs pasauli

Tomēr arī ar to vēl nav gana, jo jau minētā pusmūža vīra fantāzijas liek sabiedrības izstumtajiem ģērbties visai pieticīgi, kas nebūt nav labākais ierocis pret pazemē valdošo aukstumu. Tāpēc nebrīnieties, ja katrā otrajā fantasy stāstā ļaunie elfi saceļas pret „zemākajām rasēm”, jo kuram gan patīk būt nosalušam, izstumtam un, pāri visam, trūcīgi apģērbtam? Arī SpellForce 2 pasaules tumšajiem elfiem tas viss bija līdz kaklam, tāpēc viņi uzspļāva pagraba iemītnieku modes ideāliem un devās pasaules iekarošanas tūrē, pa ceļam iznīcinot pāris cilvēku valstis, orku būdas un Eo pasaulē valdošo mieru un harmoniju.

Tiem, kas nav pazīstami ar SpellForce būtību vai ir to aizmirsuši, izklaidēdamies Oblivion piedāvātajos mežos, atgādināšu, ka teorētiski spēle apkopo labākās RPG un strategy tradīcijas. Diemžēl prakse no teorijas atšķiras visai pamatīgi, jo abu žanru simbioze nav veiksmīga – ne lielu armiju vadīšana, ne varoņu vadīšana pa prasmju kāpnēm nav tik aizraujoša kā spēlētāji to vēlētos. Taču izstrādātāji no Phenomic Game Development ir atraduši īsto veidu, kā padarīt spēli interesantāku: pievienojot puskailas elfu karotājas, kas apkaro ļaunumu, tērpušās no metāla riņķīšiem veidotos bikini. Paši izstrādātāji savu gara bērnu gan sauc par „jaunu un inovatīvu Lomu-spēļu-stratēģijas žanra paraugu ar episku sižetu un revolucionārām iespējām”. Protams, fakts, ka līdzīgi savu jauno produktu apraksta puse no visiem spēļu izstrādātājiem, nemazina šo izteikumu patiesumu un vērtību.

Kas ir episks sižets? Fantasy pasaulē tas, acīmredzot, ir stāsts par jaunu varoni, kurš izglābj pasauli no ļaundariem. Šoreiz varoņa lomā ir nesaprasts šaikāns, kuram inovāciju dēļ jācīnās ne tikai ar tumšo elfu varzu, bet arī ar apkārtējo aizspriedumiem. Redziet, šaikāniem (pēc tumšo elfu uzskatiem, viena no daudzajām zemākajām rasēm) neuzticas neviens, jo viņi taču ir baismīgā Malakaja bērni, kuri brīvo laiku pavada, spēlējot zolīti ar pūķiem! Īsāk sakot, pārējiem Eo iemītniekiem skauž šaikānu varenās spējas un viņu sakari ar uguni spļaujošām ķirzakām. Lai spēles protagonistam nebūtu garlaicīgi, izstrādātāji viņam piešķīruši arī pāris kompanjonus: garlaicīgu brāli, vēl garlaicīgāku māsu un spēles „reklāmas seju”, vienu no daudzajām puskailajām elfu karotājām, sauktu par Naktsdziesmu. Arī garlaicīgu, toties ar lielām... zināšanām par tumšajiem elfiem. Vai es minēju, ka viņa cīnās, tērpusies bikini? Savukārt visa ļaunā lomā iejūtas jau minētie tumšie elfi, kuri noslēguši līgumu ar... ĒNĀM! Tieši tā, bēdīgi slavenās ēnas, kas liek trīcēt un drebēt pat varonīgākajiem Eo varoņiem!

„60 stundas nebeidzama prieka”

Tālāk pievērsīsimies revolucionārajam un inovatīvajam prasmju kokam, kurš pārstāv pusi no spēles RPG daļas – otru pusi veido iespēja atrast, ekipēt un pārdot dažādas mantas un artefaktus. Diemžēl šo koku nežēlīgi papluinījis rudens vējš. Rezultātā tas ir noplucis, ar ierobežotām un uzspiestām izvēles iespējām. Bet kā gan varonis var iemācīties izmantot vairogu, ja viņš nav pietiekami kvalificēts, lai uzvilktu ķiveri? Tas, protams, lai nabaga spēlētājs neapjuktu starp plašām un nevajadzīgām izvēlēm, SpellForce 2 prasmju koka vienkāršība ir īsta revolūcija! Vismaz pašu izstrādātāju acīs...

Tiem, kas vēlas iedziļināties Episkajā Stāstā, Phenomic Game Development piedāvā vairāk kā 60(!) stundu ilgu spēles procesu, trīs dažādas puses, uzlabotu daudzspēlētāju režīmu un atsevišķu kampaņu, ko spēlēt kopā ar saviem iedomu draugiem. Izklausās, ka gaismas un visa labā aizstāvjiem būtu darba pilnas rokas, taču žēl, ka cīnīties pret ļaunumu apnīk jau pirmajās stundās. SpellForce 2, pretēji izstrādātāju solījumiem, nav ne pārpildīts ar jaunievedumiem, ne revolucionārs, ne arī episks. Vai varbūt šiem terminiem vienkārši mainījusies nozīme? Spēles process ir garlaicīgs, vienveidīgs un apnicīgs, tēli ir neinteresanti un viņu garlaicību nespēj mazināt pat dziļš dekoltē vai metāla bikini. Iespējams, ka dziļi jo dziļi šajā spēlē slēpjas kas interesants, pieņemsim, pēc 59 stundām, kas pavadītas, glābjot pasauli, Jūs pārsteidz neredzēts sižeta pavērsiens, taču kurš gan ēdīsies cauri dubļu kārtai lai tiktu pie niecīga medus daudzumiņa?

Revolucionāri episkais vērtējums

Grafiskajā ziņā SpellForce 2 ir visai pievilcīgs – vismaz tiem, kuru spēļu kastes ir pietiekami spēcīgas, lai pienācīgi attēlotu Naktsdziesmas jaunkundzes trūcīgo ietērpu. To darīt piespiež arī ierobežotais skats, kas neļauj kameru novirzīt pietiekami tālu, lai apskatītu savu neuzveicamo armiju. Par skaņu gan nevar teikt to pašu, jo spēle nesagādā nekādus ausu priekus. Balsu ieskaņojums ir drausmīgs, bieži sastopamas arī kļūdas. Mūzika ir viduvēja, kaut arī tās izpildīšanai pieaicināts orķestris. Tomēr galvenais ir tas, lai mūzika netraucētu vērot ainavas un pusplikos elfus, kas, vicinādami austrumnieciskus zobenus, cīnās par taisnību, jo šis process ir galvenais spēles trumpis.

Kopumā SpellForce tipa spēlēm ir potenciāls, taču šajā daļā eksperimenti ar RTS un RPG jaukšanu nav izdevušies. Es nevaru nosaukt nevienu pienācīgu iemeslu, kāpēc būtu jāspēlē šī spēle, ja vien Jūsu hobijs nav bālu elfu meiteņu vai spalvainu barbaru cīņu vērošana glītu ainavu fonā. Tāpēc arī galīgais verdikts nav iepriecinošs.

Dāvis "Koijoc" Lodziņš

Bunkurs iznācis!

Thu, 22 Jun 2006 08:26:57 GMT

Jap. Un tam par godu šeit tiks iepostots viss tā saturs. Vismaz mēģināts. Kruta formatēts. Varbūt. Laikam tomēr nē. Tipa, lai n00bi varētu komentēt katru rakstu. N stuff.

„Sveikiņi! Šis ir mūsu jaunais žurnāliņš, mums ļoti patika to taisīt, un ceram, ka Jums patiks to lasīt!”

Tradīcijas...

Katru reizi, atverot jaunu – vai arī ne tik jaunu – žurnālu, redzu vienu un to pašu masturbatīvo stāstījumu par to, ko redaktors vēlas panākt ar savu izdevumu. Tad dažas rindiņas par atrodamajiem rakstiem un galā secinājums: „Ceru, ka Jūs atbalstīsiet mūsu žurnālu, jo mūsdienu Latvijas (Krievijas, Azerbaidžānas) sabiedrībā pietrūkst aktuālas informācijas sniedzēju par floristiku/horeogrāfiju/datorspēlēm.”

Bet pareizi vien ir. Tradīcijas jāievēro. Arī tad, ja žurnāls ir elektronisks, bet tā fokuss: infantilākā izklaides forma, kas varētu interesēt tikai bērnus līdz 12 gadu vecumam vai garīgi atpalikušus, mūžīgi siekalojošos trīsdesmitgadniekus ar hentai komiksu kaudzi grāmatplauktā. Vismaz tāda sajūta rodas, zinot tipisko reakciju, kad pieminu datorspēles: saru-nu biedrs vispirms sāniski paskatās manī, nedaudz pasmaida un beigās atzīst, ka, jā, arī viens viņa draugs ir aizrāvies ar MU Online.

Žurnālistu radīti mīti? Cilvēku neizpratne par datorspēļu būtību? Televīzijas fanu skaudība pret interesantāka hobija apmātajiem?

Šaubos. Daļēji, jā, pieļauju, ka tas viss ir ietekmējis „vidējā aritmētiskā” Jāņa Bērziņa uzskatus par cilvēkiem, kas vakarus pavada, spēlējot Civilization vai Baldur’s Gate. Jo nevar būt, ka spēles var arī intelektuāli stimulēt. Un tās taču ir tik līdzīgas, ka atšķirības starp FPS un TBS nav ņemamas vērā.

Tomēr lielākoties par datorspēļu pielīdzināšanu narkotikām esam atbildīgi mēs paši: geimeri. Gan tie, kas piecas stundas dienā pavada, atkal un atkal dzenājot Counter-Strike, gan tie, kas mēdz uz visu nakti padoties kādas stratēģijas vai RPG valdzinājumam. Daļēji tāpēc, ka šāda apmātība pati par sevi no malas šķiet aizdomīga un pat bīstama – klusējošs, pie monitora sakumpis tēls, no kura skaļruņiem gandrīz ne uz mirkli nebeidz plūst skaņu straumes šķiet ne mazāk nožēlojams kā atkarīgais, kurš tualetes zilganajā gaismā cenšas saskatīt vēnas, lai tajās ielaistu kārtējo heroīna devu.

Protams, neatbildēts paliek jautājums, vai mums (t.i., geimeriem) vispār ir vajadzīgs pozitīvs paštēls. Cilvēku neizpratne bieži vien tikai papildina no vaļasprieka gūto kaifu. Un ko gan īsti dotu vispārēja aizraušanās ar spēlēm? Jā, vairs nebūtu izbrīnīto skatienu, smīkņāšanas par nodarbes bērnišķīgumu, iespēja vieglāk atrast sarunu biedrus, kuri nav vienaldzīgi pret spēlēm... nē, es tomēr to vēlos.

Un, iespējams, Bunkurs varētu būt pirmais solis uz to, kā principā vienīgā vairāk vai mazāk inteliģentā geimeriem veltītā lasāmviela latviešu valodā. Bet nākotne lielā mērā ir atkarīga arī no lasītājiem – jūsu atsauksmēm, ieteikumiem, atbalsta u.t.t., u.t.jpr. Tāpēc, ja jūtat kaut kur sirds dziļumos mostamies vēlmi izteikties – vienalga, uzslavēt vai nolamāt – žurnāla blogs vai autoru e-pasti ir īstā vieta, kur ļauties datorizētās mūzas lidojumiem. Lai arī rakstītais visticamāk tiks kolektīvi apsmiets, tas var palīdzēt saglabāt autoru entuziasmu pašreizējā līmenī.

Tradīcijas. Kā jau teicu.

Vilis „Peacemaker” Kasims

Wed, 21 Jun 2006 19:07:14 GMT

Ienāca prātā, ka būtu labi, ja katrs no pilotnumura autoriem varētu atsūtīt pāris rindiņas par sevi, ko ielikt beigās, FAQ sadaļā. Byline, tā teikt. Var būt nopietns, var būt humoristisks. As you wish.

Jautājums

Wed, 21 Jun 2006 16:19:29 GMT

Značit tā. Principā versija 0.99 (kurai atliks "tikai" sameklēt un izlabot bug'us) būs gatava jau šovakar (-nakt). Taču rīt es dodos projām no Rīgas līdz pat jūlija sākumam (un, nē, to nevar atlikt). So, jautājums ir: labāk iemarinēt to visu līdz jūlijam, lai 3. jūlijā or smth izlaistu, vai arī relīzēt rīt, riskējot ar pāris gramatiskām kļūdām, kādu neuzbudinošu bildi un whatnot. Jāņem arī vērā, ka parīt ir Līgo n stuff. Tomēr, tā kā pilotnumuram nebūs ūberīgas preses relīzes un tamlīdzīgu lietu, tas diez vai īpaši kaitēs. Jo tas ir pilotnumurs - ar mērķi notestēt lasītāju reakciju, uzzināt iespējamos labojumus u.t.t.

Mana pārliecība, šķiet, ir skaidra: relīze rīt.

Edits: un vēl būtu labi, ja batou pateiktu savu īsto vārdu (t.i., vai tajā ir vai nav mīkstinājumi/garumzīmes).

Ziņas

Sat, 10 Jun 2006 21:19:45 GMT

Mums tās maz vajag? Pašlaik šis ir galvenais pārdomu punkts. Pārējais viss it kā būtu pabeigts un gatavs pēdējai apskatei. Bet ziņas šāda tipa žurnālā...? Pat ja subjektīvi pasniegtas, to daudzums lielākoties ir pārāk liels, lai šī "personalitāte" varētu izpausties.

No otras puses, konsoļu/E3 ziņas jau ir uzrakstītas (paldies [iCE2] un atliktu tikai pielikt klāt kādu lappusi ar PC ziņām. Bet man pašlaik ir simts un viena cita lieta, ko rakstīt, so, ja nu kādam ir vēlēšanās, šī pašlaik ir caurumainākā vieta. Un varbūt vēl kāds vēsturisks raksts noderētu, - bet arī ja tā nebūs, nekāda traģēdija nenotiks.

Nepieklājīgi niecīgs paraugs

Sun, 04 Jun 2006 15:31:50 GMT

Tā. Beidzot izlēmu apstāties savos dizaina meklējumos. Daļēji tāpēc, ka, kā jau GM aizrādīja, tas ievilktos līdz pasaules galam, bet daļēji arī tāpēc, ka beidzot ir izdevies izveidot kaut ko tādu, kas man pašam patīk.

Pāris lapas iz konsoļu spēļu sadaļas:

Edits: pats lappušu fons varētu arī mainīties - bet ideja jebkurā gadījumā paliks. Vēl jāizlemj, vai visās sadaļās būs vienāds fons, vai arī katrai savs. Un, jā, tā ir Kamaza idejas implementācija. Vienots stils, vai saproties.

Updeits (guess what?)

Wed, 31 May 2006 21:50:17 GMT

Jap, ar rūgtumu sirdī, bet apņēmību prātā es atlieku iepriekš neoficiāli pasludināto žurnāla iznākšanu vēl uz nenoteiktu laiku (nedēļa or so). Iemesli? Sesija, kura prasa vairāk spēkus, kā biju gaidījis. Un mans nolāpītais perfekcionisms.