Tiem, kuri dzīvo labi

Aiz trejdeviņām vārtrūmēm ložņāja Dirslītis. Dirslītis atrada vecu, pamestu māju Maskavas un Lubānas ielas krustojumā. To bija pametusi kāda čigānu saime. Mājā nebija ne elektrības, ne ūdens. Pats par sevi saprotams – arī tualetes nebija. Dirslītis nekrita panikā, viņš salika bļodas tai vietās, kur bija caurs jumts, lai iegūtu ūdeni. Kā tualeti Dirslītis steidza izmantot, otajā stāvā, izsisto logu. Pirmā stāva logi nederēja, jo bija aiznagloti ar dēļiem.
Drīz vien Dirslītis saprata, ka ir takš ziema un bļodas nepiepildīsies ar ūdeni līdz pat pavasarim. Apņēmīgais Dirslītis paņēma lāpstu un zāģi, lai dotos sniega un malkas medībās. Dirslītis tālu netika, jo ārdurvis nevērās vaļā! “Kas tad tas?!” – noteica Dirslītis. Viņš pat nenojauta, ka durvis neveras dēļ viņa sasalušā sūda. Dirslītis atkal nekrita panikā, viņš ieskrējās, lai izgāztu durvis ar savu augumu, bet sasita galvu un uz vietas bija miris.
Pavasarī atgriezās mājas saimnieks - čigāns. Viņš bija dusmīgs, ka kāds ir nodirsies tieši pie viņa nama durvīm. Čigāns centās atvērt durvis, bet tās nepadevās rokas grūdiena spēkam. “Aizsalušas” – noteica čigāns. Ar nelielu ieskrējienu čigāns centās izgāzt durvis, bet arī viņš sasita galvu un mira turpat – uz piedirstā lievenīša. No sitiena spēka, Dirslīša sasalušajai miesai nolūza roka.